Dieva valstība šeit vai tur?

Kāpēc jūs sludināt par Debesīm un nākotnes valstību, kad mums ir jādzīvo šai pasaulē un jātiek galā ar šodienas problēmām?

Nav retums, ka šādi un līdzīgi baznīca tiek aicināta "piezemēties" un uzklausīt cilvēku reālās vajadzības. Aizmirstiet par mūžību, tā ir tāla un nezināma! Mums ir tuvākas un taustāmākas lietas risināmas! Baznīcai jākļūst aktuālai, mūsdienīgai un jāpievēršas ikdienas dzīves problemātikai. Sakārtojiet sociālos un ekonomiskos jautājumus, reālo sadzīvi tās, lūk, būtu patiesās rūpes par cilvēku labklājību!

Ko līdz apsolīt cilvēkiem Debesu maizi, kad šeit virs zemes tie cieš trūkumu un izsalkumu? Ko līdz sludināt glābšanu un pestīšanu, kad viņi neredz izeju no savām sociālajām un ekonomiskajām problēmām? Ko līdz runāt par kristīgu brīvību, kad cilvēki nav vēl izcīnījuši savas pilsoniskās brīvības? Vai tad šīs zemes lietas nav svarīgākās? Vai šodienas problēmas un ciešanas nav prioritāte?

Bet baznīca tikai turpina sludināt apžēlošanu, pārpasaulīgu mieru un nākotnes svētlaimi. Daudzi prasa: Vai tikai tā nav bēgšana no realitātes? Vai baznīcai nevajadzētu pievērsties ikdienišķākām, praktiskākām lietām? Vai nevajadzētu sākt ar sabiedrības reformām? Vai nevajadzētu tiekties uz to, lai Dieva valstību celtu šeit, virs zemes, nevis ticībā gaidīt kādu nākotnes valstību? Šādas kritiskas balsis cenšas ietekmēt baznīcu un aicina sniegt reālu atbalstu tautas labklājībā.

Diemžēl šādi argumenti nereti atrod dzirdīgas ausis arī baznīcā. Daudzi iedomājas, ka ar šādu sociāli aktīvu pozīciju baznīca spēs pievērst sabiedrību Kristum un ticībai. Ja vien mēs visai pasaulei demonstrēsim savu kristīgo mīlestību un labos darbus sabiedrības labā, tas pārliecinās un padarīs sabiedrību kristīgu, tas vairos mieru un labklājību, un līdz ar to pasaule kļūs labāka.

Kur meklēt Dieva valstību?

Izklausās jau skaisti. Taču problēma tāda, ka šāds viedoklis ir vieni vienīgi cilvēciski sapņi un utopija, nevis kristīgā ticība. Baznīcas uzdevums ir kaut kas cits, nevis labākas pasaules veidošana. Tas ir liels un nopietns pārpratums, ja baznīcu uzskata par tīri sociālu organizāciju, kuras mērķi ir saistīti tikai ar šīszemes realitāti. Un to nevar nosaukt citādi kā par pārprastu un izkropļotu kristīgu vēsti, kas visas cerības saista tikai ar šo grēcīgo un iznīcīgo pasauli.

Kristum sludināšanā ļoti izšķirošu vietu ieņēma Dieva valstība. Viņš stāstīja līdzības, aicināja un mudināja visus būt par šīs Valstības bērniem. Vēlāk Viņš Pilātam vēl paskaidroja: "Mana valstība nav no šīs pasaules." Tāpēc mēs pilnīgi droši varam sacīt, ka mūsu Pestītāja vēsts pēc savas dziļākās būtības nebija pasaulīga, sociāla, morāla vai kā citādi šo pasauli pārveidojoša, bet gan vērsta uz ticību, apsolījumu un Debesīm. Kristus noraidīja velna kārdinājumus pārvērst akmeņus par maizi, proti vispirms risināt sociālas problēmas, kā arī ātri pārņemt visas pasaules valdīšanu un dibināt šeit savu valstību. Viņa misija bija pazudušo glābšana un atgriešana sadraudzībā ar Dievu, grēku piedošana un Debesu valstības sludināšana. Viņa nolūks, cilvēciski izsakoties, bija pārpasaulīgs.

Un tāds pats ir arī Viņa baznīcas uzdevums. Viņš pamācīja savus mācekļus nezūdīties: "Ko mēs ēdīsim? Ko dzersim? Ko vilksim mugurā?" Par to jau rūpējas un zūdās visi pagāni un neticīgie. Un visi šie tā saucamie sociālie jautājumi nedrīkst kļūt par galvenajiem baznīcā. Bet Kristus savus mācekļus aicina: "Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, tad viss pārējais jums tiks piemests." Tā Kristus parāda, kādām vajadzētu būt mūsu prioritātēm. Baznīcas darbā tas nozīmētu, ka centrālā vieta vienmēr ir Dieva vārdiem un sakramentiem, kas ienes Debesu valstību mūsu vidū, nevis kādām citām aktivitātēm.

Opijs tautai

Protams, ka sekulārai sabiedrībai šāda jautājuma nostādne nepavisam nav pieņemama. Kā netverama Debesu valstība var būt svarīgāka par tveramu un taustāmu labklājību un palīdzību cilvēkiem? Šādu kristīgu pārliecību viņi dēvē par absurdu un cietsirdīgu, proti ka humanitārās problēmas tiek atvirzītas otrā plānā. Viņi spriež, ka kristieši, kas māca būt apmierinātam ar Dieva dotajām dāvanām un visās ciešanās iepriecināt sevi ar nākotnes cerībām par Debesīm, ir tumsoņas un atpakaļrāpuļi, kas tikai traucē progresam. Šķiet, ka tieši šī doma pamudināja lielo komunisma ideologu Kārli Marksu nosaukt reliģiju par opiju tautai.

Taču būtu aplami iedomāties, ka īstena kristīgā ticība padara cilvēkus par sapņotājiem, kas zaudējuši saikni ar praktisko pasauli un šā "opija" apdullināti zaudējuši jebkādu interesi par šīszemes realitāti. Taisni otrādi līdz ar ticību arī šīs pasaules lietām būtu jāieņem pareizā vieta cilvēka vērtību sistēmā. Patiesībā, tieši tad cilvēkam ir iespēja ieraudzīt pasauli daudz reālāk un patiesāk nekā iepriekš kā Dieva dāvanu, kas uzticēta cilvēka pārvaldīšanā. Un šim jaunajam skatījumam vajadzētu mudināt kristieti uz aktivitāti un līdzdarbību šīs pasaules norisēs.

Jā, kristieši ir aicināti paēdināt izsalkušos, apģērbt kailos, dziedināt slimos. Tas nenoliedzami ir saskaņā ar Kristus mācību. Taču nekādā gadījumā tās nav baznīcas primārās rūpes, bet gan Evaņģēlija augļi, labie darbi jeb blakus efekti, kas izriet no patiesas dievbijības. Baznīcas galvenais uzdevums nav cīņa pret nabadzību, analfabētismu, amoralitāti vai audzināt valstij godīgus un atbildīgus pilsoņus. Tie visi ir svarīgi darbi, tomēr nav baznīcas prioritāte. Tas gan nenozīmē, ka mums vajadzētu tos noniecināt vai jebkādā veidā ignorēt, bet gan to, ka mūsu domāšanā tie ieņem pakārtotu vietu. Savukārt baznīcas galvenais un neatliekamais uzdevums allaž ir Debesu valstības sludināšanas darbs, pazudušo glābšana, grēcinieku apžēlošana uz mūžīgo dzīvošanu. Un no šīs sludināšanas rodas jaunas, ticīgas sirdis, no kurām nāks daudz labu augļu arī sociālā ziņā.

Mūsu īstās mājas

Kristus reiz sacīja: "Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība." Taču Viņš šeit nerunā par pasaulīgu labklājību, lielu algu un garantētu pensiju, privāto māju un automašīnu, bet Viņš runā par dievišķo, mūžīgo dzīvību, ko cilvēks ir zaudējis līdz ar grēkā krišanu. Tādējādi Dieva bērnam, kristietim, ir jāpatur prātā, ka šai pasaulē tam ir jādzīvo tēlaini izsakoties stipri balstoties ar vienu kāju Debesīs. Jo tur ir mūsu patiesā piederība, un no turienes mēs gaidām savu Kungu Jēzu Kristu. Virs šīs zemes mēs esam kā svešinieki un piedzīvotāji, kas cer uz labāku tēviju, labāku pilsētu ar stipriem pamatiem, kuru Cēlājs un Radītājs ir Dievs. (Ebr.11)

Modernā, sekulārā sabiedrība ļoti uzstājīgi apgalvo, ka absolūtais cilvēka dzīves mērķis un piepildījums ir par katru cenu iegūt laimi un labklājību šajā pasaulē (Jņ.10:10). Mēs, kristieši, atļaujamies tam nepiekrist. Dieva vārds mūs māca raudzīties pāri šīs iznīcīgās dzīves un pasaules robežām uz Debesu Tēviju. Mēs ticam uz mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Mēs ticam, ka Dievs mums sagatavojis ko labāku pilnību un svētumu Viņa tuvumā.

Tāpēc mums jānoraida baznīcā jebkāda veida sociālais "evaņģēlijs", kas Debesu valstību cenšas uzbūvēt uz šīs grēcīgās zemes. "Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki," saka apustulis Pāvils Vēstulē korintiešiem. Patiesa kristīga ticība tic Debesīm un glābšanai no elles, tā nepiesaista visu savu sirdi šai pārejošai dzīvei un pasaulei, bet Dievam, kas mums ir apsolījis neiznīcīgu, nevīstošu mantojumu Debesu valstībā.