Dieva vārds dievkalpojumā
Sprediķa centrālā vieta un tā apjoms laika ziņā evaņģēliskajā dievkalpojumā rada iespaidu, ka Dieva vārds koncentrējas uz to vai pat ar to aprobežojas. Reformatori sprediķi kā Rakstu skaidrojumu bija atkal nolikuši dievkalpojuma vidū, tādēļ ka Dieva vārdu bija nobīdījušas malā vai nomākušas citas lietas. Mums jāņem vērā, ka pareizu dievkalpojumu visās tā daļās un norisēs nosaka Svēto Rakstu Dieva vārds. Pie tam draudze ne tikai klausās Dieva vārdu, tā to arī runā lūgšanā un apliecībā. Tā slavina Dievu ar psalmu vārdiem un dziesmām, kas arī nāk no šī Dieva vārda. Beidzot, Kristība un Vakarēdiens kā draudzes darbības nāk no Dieva vārda, un ar Dieva vārdu draudze tiek aicināta uz dievkalpojumu, tāpat kā tā dievkalpojuma beigās ar Dieva vārda svētību tiek atlaista resp. sūtīta kalpot. Tādējādi draudzei Svēto Rakstu vārds ir ne tikai grāmatas formā, ko iespējams uzņemt ar skaidrojumu palīdzību. Dieva vārds, tātad, draudzi aptver dažādā veidā un to piepilda. Redzamā veidā Vecās un Jaunās Derības Svēti Raksti guļ uz altāra. Katrs draudzes loceklis tos pazīst, un katram tiem būtu jābūt arī mājās un tie jālasa.
Kā draudze pati runā ar Svēto Rakstu Dieva vārdu, tas visskaidrāk parādās tieši tur, kur – kā tas jau pieminēts citā sakarā – Bībeles pirmvalodu teicieni saglabājušies netulkoti un katram saprotama to nozīme: grieķu “Κύριε Ελέησον” – “Kungs, apžēlojies”, ebreju “הללו יה” – “slavējiet to Kungu” vai arī ebreju lūgšanas nobeiguma vārds “āmen”, kas Lutera Mazajā katehismā tik skaisti pārtulkots – “tas ir tiešām tiesa [jeb: patiesi, patiesi, tam būs tā notikt]”.
Ar visām liturģiskās kārtības lokālajām atšķirībām, tās pamatnorises nav šķiramas no Svētajiem Rakstiem, un tur arī var pārbaudīt pamata saskaņu un iespējamas dažādības. Svarīgākajos punktos par to viegli pārliecināties. Liturģiskajā daļā confiteor tiek apliecināts/nožēlots grēks un saņemts grēka piedošanas apsolījums. Tas notiek, kopīgi runājot šos apliecinājuma vārdus Dieva vaiga priekšā, un ar piedošanas apsolījumu no Dieva vārda. Lūgums “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs” atgādina perikopi par farizeju un muitnieku (Lk.18:9-14), un ar to Dieva vārds izgaismo situāciju, kādā mēs esam Dieva priekšā. Nekas nav pierēķināms no labajiem darbiem farizejiskā salīdzinājumā ar klātesošajiem un klāt neesošajiem laikabiedriem, bet gan runa ir par atziņu un apliecinājumu, ka mēs savas dabīgās eksistences apstākļos esam grēcinieki. Tādēļ kopējais lūgums šajā apliecinājumā skan šādi: “Visspēcīgais Dievs lai apžēlojas par mums un, piedodams grēkus, vada mūs uz mūžīgo dzīvību. Āmen.” Grēku piedošana un mūžīgā dzīvība ietver pestīšanu kopumā, un tādēļ, ja viss norisinās pareizi, no paša sākuma jābūt izslēgtai jebkurai pestīšanas norises reducēšanai pasaulīgajā dzīvē, cilvēku sadzīvē. Žēlastības apsolījums un žēlastības pasludinājums vārdā skaidri parāda, kas ticībā tiek saņemts: “Visspēcīgais, žēlsirdīgais Dievs ir apžēlojies par mums un par mūsu grēkiem ir sūtījis nāvē Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņa dēļ mums piedotu. Viņš visiem, kas tic Viņa Vārdam, ir devis varu kļūt par Dieva bērniem un ir apsolījis Savu Svēto Garu. – Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts (Mk.16,16).” Šeit dievkalpojumā noteikta un svarīga vieta ir kristību atgādinājumam.
Introitus kopš senatnes ir psalms, ko draudze dzied ienākot, vai kas apdzied Kunga ierašanos. Šeit parādās vienkāršais veids, kā draudze tiek pamācīta slavēt Dievu ar Svēto Rakstu Dieva vārdu. Psalma dziedājuma nobeiguma trinitārajā doksoloģijā, “Gloria Patri“, “Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam..”, parādās, no vienas puses, vecās un jaunās [noslēgtās] derības vienotība Dieva trīsvienībā, bet, no otras puses, arī tas fakts, ka Dieva eksistence un darbība nenotiek tikai laikā, bet gan aptver visu šo pasaules laiku: “Kā iesākumā bija, tā tagad ir un būs, no mūžības uz mūžību.”
Tāpat ar Rakstu vārdiem un lielākoties Jaunās Derības grieķu pirmvalodā draudze dzied trinitāro “Kyrie eleison. Christe eleison. Kyrie eleison”, kas satur Dieva predikātus un ir lūgums pēc palīdzības un dziedināšanas, un šos vārdus mums mutē liek psalmi (piem., Ps.4:2; 6:3; 9:14; 86:3) un rāda Jaunās Derības dziedināšanas stāsti (piem., Mt.9:27; 20:30-31; Lk.18:38-39). Ar to šeit arī parādās, kā pēc Dieva vārda atziņas Dieva darbošanās ietver visu cilvēku tā kopumā, visos aspektos un ar visām tā vajadzībām. Visu iespējamo papildinājumu un izvērsumu vajadzība, kas rodas arī dievkalpojumā, izpaužas tikai tādēļ, ka netiek vairs izprastas šīs lietu sakarības. Ar ”Gloria excelsis” – “Gods Dievam augstībā” draudze zemes virsū pievienojas debesu pulku slavas dziesmai (Lk.2:14) Dieva troņa priekšā, un tam, atgādinot Ziemsvētku stāstu, ir pamatojums Dieva Dēla tapšanā par cilvēku. Šeit debesis ir virs zemes un zeme debesīs. Dievkalpojums tad reducējas par estētisku nodarbību, ja draudze vairs neapzinās šo garīgo, proti, Dievu un cilvēku vienojošo attiecību plašumu[1].
Collecta, kopējā lūgšana, piemērojas attiecīgajam baznīcas gada laikam, un tāpēc parasti arī atbilstoši tiek izraudzīti lūgšanai sekojošā Bībeles lasījuma teksti. Draudze uzrunā Dievu tur, kur Viņš kaut ko ir apsolījis izdarīt, un tādējādi ar šo lūgšanu tā tiek iesaistīta trīsvienīgā Dieva sadraudzībā, kurš šajā lūgšanā tiek arī slavēts. Rakstu lasījumos, Vecās Derības, Jaunās Derības vēstulēs un evaņģēlijos, šo tekstu dažādībā parādās Svēto Rakstu vienotība; šie teksti vēsta par trīsvienīgā Dieva pestīšanas darbu, kurš Savā vārdā pats ir klātesošs un kuru draudze atbilstoši piesauc. Bet kopīgā apliecība nav tikai atbilde uz šo vārdu, bet gan, ja to pareizi saprot no 1.Kor.12:3 un Rom.8:15, tajā manifestējas Dieva Gara dibinātā sadraudzība ar Dievu un tajā izpaužas ar kristību dibinātā sadraudzība draudzē. Šo pneimatisko realitāti nevajadzētu aizsegt un izkropļot ar priekšstatu par kādu dialogu starp Dievu un cilvēku, kas norisinās pēc shēmas vārds un atbilde.
Ja viss norisinās pareizi, tad draudze jau ar ievada liturģiju ņem dalību dažādā veidā; tur parādās Dieva vārda rosinātā garīgā sadraudzība, kas pastāv kā saistība ne tikai pašreizējā mirklī, bet gan sniedzas cauri vēsturei līdz pat Dieva mūžībai. Cēlonis liturģijas saīsināšanai, reducēšanai un sagrozīšanai patiesībā vienmēr ir tur, ka šī garīgā realitāte netiek saskatīta un atzīta.
Kāda Rakstu lasījuma skaidrojums ar sprediķi [svētrunu] atrodas tālākā kopsakarā ar Dieva vārdu dibināto dievkalpojuma sadraudzi. Svētruna ne vien dara iespējamu uzklausīšanu, svētruna nozīmē uzklausīšanu un runāšanu dievkalpojumā. Šādi vērtējot, ir dziļi nepareizi, ja pirms svētrunas teksta nolasīšanas tiek sniegtas norādošas piezīmes vai pat veseli stāsti, kas domāti kā piemēri. Ar to sprediķotājs visādā ziņā parāda, ka viņš nekā nezina par vārda garīgo darbību un par sludināšanas uzdevumu, ka viņu nodarbina dažādas pasniegšanas problēmas un ka viņš pats sevi tad kopā ar draudzi nepakļauj tekstam, bet liek sevi pāri tam.
Līdzīgs fakts konstatējams tad, ja sprediķi ievada vairāk vai mazāk izvērstas pārdomas par seno laiku teksta saprotamību mūslaiku cilvēkiem. Šādā veidā vispirms tiek radīta distance, kāda vispār nevar pastāvēt Gara klātesamībā dievkalpojumā. Tas, kurš domā, ka jāpārvar svešādums, kas pastāv starp Dieva vārdu un draudzi, tas tieši veicina šo draudzes atsvešināšanu no Dieva vārda. Un tad šajā plaisā ieplūst daudz kā tāda, kas izaug no cilvēku vēlmēm un kas saistīts ar dažādu vajadzību apmierināšanas tiecību. Tādā gadījumā tas nozīmē draudzes klerikālu aizbildniecību no mācītāja puses.
Sprediķotājam tieši jāapliecina Dieva vārds. Runa šeit nav par personīgiem uzskatiem un subjektīvu pieredzi – kā liecinieks viņš ir tīrs darbarīks; viņš ir “Kristus Jēzus kalps [vergs] (Rom.1:1; Fil.1:1; Gal.1:10 u.c.) un tādējādi draudzes kalpotājs. Bet sludināšana notiek ar pilnvaru un pretenzijām uz to, ka runā Dievs pats (Lk.10:16). Kas šeit jautā tikai par šādas pilnvaras iespējamību, tam jāpajautā vispirms sev pašam: kas gan cits varētu pamatot pretenzijas uz tiesībām uzrunāt Jēzus Kristus draudzi un kādi tad ir viņa mērķi.
Draudze, kas uzklausa svētrunu, nav publika, bet gan ir to sadraudze, kuros īstenojas Dieva vārds par Dieva nodomu – par izraudzīšanu un aicināšanu, bet arī par sirds nocietināšanos un atstumšanu. Bet sprediķu vai pat sprediķotāju ietekmes uz draudzi izpēte ir dziļa Gara trūkuma zīme. Mācītājs, kurš grib vadīties pēc tā, krīt par upuri vai nu godkārei vai izmisumam, ņemdams vērā cilvēku simpātijas vai antipātijas. Jautājums par sprediķa ietekmi ir lieks, ja zina, kā Dieva vārds darbojas un kāda ir tā ietekme. Pareizs sprediķis tādēļ arī netīko gūt piekrišanu izpratnē, daudz vairāk tas prasa ticības paklausību (Rom.1:5), tāpēc ka trīsvienīgā Dieva mērķis ir cilvēka atgriešanās un glābšana. Cilvēkam, kurš aicināts uzklausīt Dieva vārdu, tas atklāj, kāds ir viņa stāvoklis. Tādēļ patiesībā skaidrots netiek vis teksts, bet gan cilvēks, tas, kāds viņš ir Dieva priekšā, ko viņš dažkārt citu priekšā un arī pats sev negrib atzīt.
Apustuļa Vasarsvētku sprediķis ir piemērs tam, kā cilvēku situāciju parāda Dieva atklāsme, Viņam darbojoties Jēzū Kristū. Par šīs atklāsmes iedarbību sacīts: “Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: ‘Brāļi, ko lai mēs darām?’ ” (Ap.d.2:37). Netiek sniegtas atbildes uz vairāk vai mazāk ieinteresētas publikas jautājumiem, bet gan jautājumi tiek izraisīti. Un atbilde uz tiem nav apstiprinājums, bet gan tas runā par atgriešanos: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” (Ap.d.2:38).
Cilvēku vārdu iedarbību iespējamā veidā var iekalkulēt un ar to manipulēt. Bet Dieva vārda iedarbība sirdī nav aprakstāma, un Jaunajā Derībā kaut kādā vērā ņemamā veidā netiek tēlotas cilvēka iekšējās norises nedz stāstos par aicinājumu, nedz par sludināšanu. Auss ir robeža cilvēkam; bet sirds ir Dieva vārda iedarbības mērķis. Grēksūdze, atgriešanās, kristība un Jēzus Kristus Vārda apliecināšana ir skaidri Dieva vārda iedarbības izpaudumi.
Arī apustuļa Pāvila sprediķis areopāgā Atēnās netiek piesaistīts cilvēku atziņām un jautājumiem. Tas aicina cilvēkus atteikties no viltus dieviem un pievērsties patiesajam Dievam, aicina viņus no nezināšanas pie pareizas atziņas, lai viņi tiktu aicināti pie Kunga, kas celts augšā no mirušajiem, lai viņi tādējādi iemantotu izglābšanu no nākošās tiesas. Šī sprediķa izšķirošā iedarbība īstenojas sludināšanā par Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Tieši šajā punktā parādās, zināms, arī tā iedarbība: vieni pazobojas, citi atvadās, pieklājības pēc rādīdami ieinteresētību un tikai daži “viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi” (Ap.d.17:16-36).
[1] – Pēteris Brunners šajā sakarībā apcer “dievkalpojuma kosmogonisko vietu”. Būtu jāapsver, vai tam, ka šī atziņa – par dievkalpojuma, kosmogonisko dimensiju – gājusi zudumā, cēlonis nav tas fakts, ka daudzas pasaulīgas problēmas kristīgajā draudzē padarītas par patstāvīgām.
Ieskaties