Dieva žēlastība un žēlsirdība
“Bet Abimelehs nebija tai [Sārai] tuvojies, un viņš sacīja: “Tu, Kungs, taču neizdeldēsi nevainīgus ļaudis! Vai viņš neteica man: tā ir mana māsa? – Bet viņa pati taču arī teica: tas ir mans brālis.”” [1.Moz.20:4-5]
Abimeleha runa, kurā viņš attaisnojas Dieva priekšā, ir rūpīgas aplūkošanas un pārdomāšanas vērti. Ķēniņš nekrīt izmisumā, tiklīdz ir izdzirdējis biedinošo Bauslības pasludinājumu, kurā viņam sacīti vārdi: “Tev jāmirst.” Viņš norāda Dievam uz savu nevainīgumu, turklāt cer uz Dieva taisnību, tas ir, Viņa žēlastību un žēlsirdību.
Jo Dieva taisnība nav bardzība jeb dusmas – kā ticis mācīts augstās skolās – kurā Viņš ļaudis pazudina. Tā ir taisnība, ar kuru Dievs iežēlojas par postā nonākušajiem un sargā viņu no netaisnas varas, sodīdams tos, kuri ir vainīgi.
Taču ir jābūt tā, kā Abimelehs šeit saka, proti, ka viņš to darījis ar vientiesīgu sirdi un tīrām rokām, tas ir, vajadzīga tīra sirdsapziņa. Bet, tā kā tīras sirdsapziņas nav un nevar būt tiem, kuri seko grēkam un savai miesai, tad tiem ir nepieciešams atgriezties, – kā redzam pie Sv. Pētera un Dāvida. Tā kā viņi zina, ka ir vainīgi, tie netaisnojas, bet, atzinuši savu grēku, ir ļoti noskumuši un pazemīgi, tā, ka galu galā satver Dieva žēlastību un žēlsirdību un ticībā, kas turas pie Starpnieka, tiek samierināti ar Dievu.
Ieskaties