Dieva žēlastības gaismā

“Esmu pateicīgs Tam, kas darījis mani spēcīgu – Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka Viņš atzinis mani par uzticamu.” [1.Tim.1:12]

Cilvēks, kas nezina, vai viņam ir patiesa ticība un vai viņš stāv Dieva žēlastībā, noteikti ir nožēlojamā stāvoklī. Neskaitāmiem cilvēkiem piemīt šī nenoteiktība ticības lietās, un daudzi no viņiem pat nevēlas to atrisināt. Viņu cerība ir balstīta uz nepietiekama pamata, un viņiem ir jābūt gataviem saņemt mūžīgo sodu. Ir tiešām biedējoši būt neziņā par savu stāvokli Dieva priekšā – Viņa priekšā, kurš mūs ir radījis, atpestījis, pasargājis un nāves brīdī būs mūsu Soģis. Kā gan cilvēks, kurš nav pārliecināts par dievišķo žēlastību, var mierīgi gulēt naktīs? Vai viņam nav jādomā: “Kā man klāsies, ja šonakt aizmigšu nāvē?” Kā tāds cilvēks no rītiem var pamosties ar prieku? Vai viņam nav jābaidās, ka viņu gaida vēl viena nelaimīga diena? Kā viņš var iet uz darbu, cerot uz kaut ko? Vai viņam nav jābaidās, ka uz viņa darbu gulsies lāsts? Kā viņš var priecāties, ja viņam iet labi? Vai viņam nav jābaidās, ka Dievs Savās dusmās viņam sūtītu pasaulīgu bagātību? Kā viņš var sevi iedrošināt un mierināt, kad nepatikšanas viņu nomāc? Vai viņam viss nav jāuztver kā sods? Kā gan lai viņš nekrīt izmisumā, kad tik daudz ienaidnieku nostājas pret viņu? Vai viņam nav jātic tam, ka Dievs viņam uzliks sodu un ka viņš nonāks pretinieku rokās un kritīs kaunā viņu priekšā? Kā viņš var izturēt slimības, kas viņu piemeklē? Vai viņam nav jādomā, ka Dievs viņu pilnībā atmetīs, jo viņš nicina Dieva žēlastību? Cik gan šausmīgam šādam cilvēkam ir jābūt katram nāves priekšvēstnesim! Vai viņam nav jādomā, ka tā ir zīme par to, ka Dievs viņu mūžībā noraidīs un aizraidīs prom no Savas klātbūtnes?

Patiesi, mēs varam brīnīties, kā cilvēks, kurš nezina, vai viņš atrodas Dieva priekšā žēlastībā, nebaidās no katras lapas čaboņas savā tuvumā. Mēs varam brīnīties, ka viņš joprojām var pacelt savu seju pret debesīm, lasīt vai uzklausīt Dieva Vārdu, ieiet baznīcā, saņemt svētos Sakramentus un atvērt muti lūgšanai vai dziesmai bez satraukuma.

Un pretēji tam nav laimīgāka cilvēka par to, kurš zina, ka stāv žēlastībā Dieva priekšā. Ar prieku viņš var iemigt naktī, jo viņš zina, ka atrodas sava Dieva rokās, kurš sūta Savus eņģeļus, lai tie viņu sargātu. Ar prieku viņš var pamosties no rīta, jo viņš zina, ka Dievs viņu ir pasargājis, lai dāvātu viņam jaunu dienu ar jaunu žēlastību. Ar prieku viņš dodas darbos savā aicinājumā, jo zina, ka Dievs ir ar viņu. Ar prieku viņš redz sevi svētītu uz zemes, jo zina, ka Dievs vēlas viņu darīt laimīgu. Ar pārliecību un drosmi viņš skatās uz nepatikšanām, jo zina, ka Dievs vēlas viņu vest uz Debesīm tieši pa šo ceļu. Bez bailēm viņš redz sevi slepenu un atklātu ienaidnieku ieskautu, jo zina, ka viņam nav no tiem jābaidās; bez Dieva gribas tie nevar pat izraut matu no viņa galvas, jo Dievs ir apsolījis būt kopā ar viņu. Viņš ar prieku kāpj slimības gultā, ko Dievs viņam ir sagatavojis, jo tur viņš var domās, vārdos un darbos teikt Dievam godu. Ziņa par viņa nāves tuvumu viņam ir priecīga vēsts, jo viņš zina, ka

Es ilgojos būt debesīs
Tajā vietā, kur nemiera vairs nav
Kur tiks atalgoti tie
Kas kalpoja savam Dievam, būdami šeit.

Ar prieku viņš atver savu Bībeli, jo tajā viņš atrod gaismu, spēku, iedrošinājumu un mieru. Ar prieku viņš ieiet Dieva namā, jo tur viņa dvēsele priecājas par Tā Kunga godpilno pielūgšanu. Viņš no visas sirds pievienojas draudzes dziesmām un lūgšanām, un piedalīšanās Svētajā Vakarēdienā padara dienu viņam par svētku dienu.

Ak, cik svētīts ir tas, kurš zina, ka stāv patiesā ticībā un tāpēc atrodas Dieva žēlastības gaismā! Viņam jau ir Debesis uz zemes, neskatoties uz tūkstoškārtīgām grūtībām.