Dievam bez ticības nevar patikt

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu (1.Pēt.2:5).

Dievam, mūsu Kungam, tas rada sirsnīgu prieku, ka Dieva bērni aiz mīlestības un pateicības par Viņa lielo žēlastību ziedo savu miesu labprātīgai kalpošanai un miesas kārību atmešanai. Ja tas netiek darīts ticībā un mīlestībā, bet nopelnu gūšanai Dieva priekšā, tad tas ir tikai Kaina upuris, kas Viņam netīk, jo Dievam bez ticības nevar patikt (Ebr.11:6).

Bet, ja upurējam ticībā Kristum un pateicībā Dievam par Viņa lielo žēlastību, Viņam tas vienmēr labi patīk, pat arī ja tas nav nekas vairāk kā krūze auksta ūdens (Mt.10:42). Tas lai iedrošina un pamudina mūs uz šādiem upuriem. Taču šķērsli te rada mūsu apkaunojošā neticība. Kad beidzot esam pieredzējuši un sapratuši, ka mūsu nopelni nevar pastāvēt Dieva priekšā un grēks pieķeras visam, ko darām, tad sākam domāt, ka Dievam nepatiks vispār nekas – arī tas, ko darām aiz ticības un mīlestības Viņam par godu un tuvākajam par labu.

Tas padara mūs laiskus un nevaļīgus pildīt Viņa kalpošanu, un šīs domas kļūst kaitīgas un apgrūtinošas. Ar saviem darbiem mēs nevaram tapt samierināti ar Dievu un nopelnīt debesis, jo mūsu darbi paši par sevi nav nevainojami un pilnīgi Dieva priekšā, tomēr šī patiesība joprojām paliek spēkā: kopš ar Kristus upuri esam tapuši svētīti un Dievam tīkami, arī visas mūsu mīlestības pūles ir Viņam tīkamas.

Dievs ir laipns Tēvs, bagāts mīlestībā, kurš ar lielu labpatiku raugās, kā Viņa bērni mīlestībā cenšas kaut ko darīt Viņa labā. Kad Dieva bērni pateicībā par Viņa lielo žēlastību un, par spīti savai grēcīgajai dabai, labprāt vēlas Viņam kalpot, šādu kalpošanu Viņš pieņem ar lielāko prieku, un viss nešķīstais un nepilnīgais, kas vēl piemīt mūsu kalpošanai, ir Kristus taisnības apklāts, un Dievs vairs neuzlūko šos trūkumus.

Taču ticēt Dieva labvēlībai mūs kavē ne tikai mūsu darbu nepilnības, bet arī šo darbu niecīgums. Mēs allaž meklējam lielas un spožas lietas. Ja vien mēs spētu veikt lielus darbus, atgriezt cilvēku pūļus, kļūt par misionāriem vai martiriem, tad mēs patiesi varētu noticēt, ka tie ir Dievam tīkami darbi. Mēs aizmirstam, ka Dieva patika ir atkarīga no tā, vai Viņa pavēlētos darbus mēs veicam ticībā un mīlestībā. Un tas nekas, ka ar Saviem vārdiem un pavēlēm Dievs cilvēkiem liek darīt mazus, bet tomēr vajadzīgus mājas un sabiedrības darbus.

Kungs Kristus saka mums, ka pēdējā dienā visas cilvēces un eņģeļu priekšā Viņš slavēs tādus darbus, ko var darīt ikviens, pat viszemākais kristietis. Viņš apliecina, ka ar patiku skatīsies uz darbiem, ko esam darījuši mūsu nabaga tuvākajam, – it kā tos būtu darījuši Viņam pašam. Viņš sacīs: “Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši..” utt.; “Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mt.25:35, 40).

Kā gan Tas Kungs vēl noteiktāk varētu apliecināt Savu labvēlību par darbiem, ko esam darījuši Viņa labā? Kā tas var būt, ka mēs joprojām neticam Dieva labajam prātam uz šādu mīlestības kalpošanu? Kad kalpojam grēkam un nekalpojam Viņam, mēs skaidri saprotam, ka izpelnāmies Dieva nepatiku. Tad kāpēc lai mēs neizpelnītos Viņa labpatiku, bēgot no grēka un kalpojot Viņam mīlestībā? Te mēs atkal redzam, kā ienaidnieks ir izkropļojis mūsu domas.

Tādēļ bieži un labi apdomāsim vārdus par mīlestības upuriem. Tie ir “Dievam patīkami”. Lai Dievs palīdz, ka tā ticam. Tad no laba sirdsprāta sacīsim: ja tas Dievam patīk, ka dodu nabaga brālim dāvanu vai aizdevumu, tad es ar prieku to darīšu! Ja Kristus uz to raugās, it kā es to būtu darījis Viņam, tad esmu laimīgs! Ja Dievam labpatīk, ka savā citādi smagajā un mokošajā aicinājumā esmu pacietīgs, uzticams un darbīgs, tad varu tikai priecāties! Ja Dievam patīk, ka grūtībās vai zaudējumos palieku padevīgs un apmierināts, pret līdzcilvēkiem draudzīgs, lēnprātīgs, laipns un pazemīgs, ka neatdaru ļaunu ar ļaunu, bet ar miermīlīgu atbildi apklusinu dusmas (Sal.pam.15:1), tad darīšu to ar prieku! Ja Dievam patīk, ka atmetu un apkaroju kārības pēc vienas vai otras lietas, tad labprāt to darīšu! Ja Dievam patīk, ka saku mierinājuma, brīdinājuma vai pamācības vārdus savam tuvākajam vai aizbildinu viņa vainas un vājības un neapmeloju viņu, – ja visas šīs lietas ir Dievam tīkamas, tad man ar prieku tās jādara!

Šādā veidā mēs tiksim stiprināti un iedrošināti darīt visu labu, ja patiešām ticam tam, ko mūsu Kungs Kristus un apustulis ir teicis par Dievam tīkamiem upuriem.