Dievbijīgā bezdievība

Beidzot kārtība! – Bet kāda? – Svārsts strauji svērsies bezdievīgas tirānijas virzienā.

Otrā tēma, kas saistīta ar pravietojumu, tika izteikta ar tēzi: impēriju atbalstīs un palīdzēs veidot Antikrists un viņa baznīca.

Atklāsmes grāmatas 13. nodaļas pravietojumā parādīta cieša saistība starp “zvēra tēla” veidošanu un Antikrista darbību. Teologi ir vienisprātis, ka zvērs, kas izkāpj no zemes un kam ir divi ragi, tādi kā jēram, bet tas runā kā pūķis (Atkl.13:11), ir šīs Antikrista varas simbolisks atainojums.

No šīs un citām Rakstu vietām, kurās vēstīts par Antikristu, ir saprotams, ka tā ir garīga, baznīciska vara, kas ārēji izskatās kristīga (“ragi, tādi kā jēram”), bet tās paustā vēsts ir pagāniska un pretēja Kristus Evaņģēlijam (“tas runāja kā pūķis”).

Nemaz negribētos kavēties pie šī kristīgajai baznīcai ārkārtīgi nepatīkamā jautājuma, taču tas ir tik būtisks ne vien mūsu apskatāmajā tēmā, bet arī visā ticības dzīvē, ka tam nedrīkst vienkārši paiet garām.

Ir jāatceras, ka luteriskā baznīca par Antikristu vienmēr ir uzskatījusi Romas pāvestības institūciju. Turklāt tam par pamatu ir bijusi nevis kāda privāta nepatika, bet gan nopietns Rakstu pētniecības darbs.

Mūsu baznīcas ticības apliecībā – Šmalkaldes artikulos – Mārtiņš Luters raksta:

Šī mācība uzskatāmi rāda, ka pāvests ir īstais antikrists, kas ir nostājies pret Kristu un sevi paaugstinājis pāri Viņam, tāpēc ka viņš negrib ļaut kristiešiem kļūt pestītiem bez viņa varas, kas taču nav nekas, jo Dievs to nav nedz iekārtojis, nedz pavēlējis.

Patiesību sakot, tas nozīmē nostāties pret Dievu un pāri Viņam, kā to saka Sv. Pāvils (2. Tes. 2:4). Kaut ko tādu nedara pat ne turki, ne tatāri, lai arī cik lieli kristiešu ienaidnieki viņi ir..

Turpretī pāvests negrib ļaut ticēt, sacīdams, ka jāpaklausa viņam, tikai tad varot kļūt pestīts.
To mēs nedarīsim, kaut arī par to būtu Dieva vārdā jāmirst.

Tas viss ir tādēļ, ka pāvests ir vēlējies, lai viņu jure divino (t.i., pēc Dieva ieceltās kārtības) dēvētu par kristīgās baznīcas galvu. Tādēļ viņam sevi bija jānostāda blakus un vēl pāri Kristum un jāliek sevi godāt par baznīcas un tad beidzot arī par visas pasaules kungu un pavēlnieku, gluži vienkārši par dievu zemes virsū, līdz viņš iedrošinājās pavēlēt pat eņģeļiem..

[..] tad vēl tā [pāvesta vara] māca svinīgas ceremonijas, kas saistītas ar baznīcu, tērpiem, ēdieniem, amatpersonām un vēl bezgala daudz tādu — bērnišķīgu, ārišķīgu, ākstīgu lietu..

Beigu beigās tas nav nekas cits kā pats velns; jo pāvests taču izplata savus melus par misēm, šķīstīšanas ugunīm, klostera dzīvi, paša darbu un paša izgudrotu dievkalpojumu (kas tad arī ir īsta pāvestība), nostādīdams sevi pāri Dievam un pret Viņu; viņš nolād, nonāvē un moka visus kristiešus, kuri šīs viņa pretīgās varmācības nepaceļ pāri visam un negodā. Tādēļ, tāpat kā mēs nevaram pielūgt pašu velnu kā Kungu un Dievu, tikpat neiespējami mums ir paciest viņa apustuļa – pāvesta jeb antikrista – kā visuvaldnieka un kunga valdīšanu. Jo melošana un slepkavošana, lai samaitātu miesu un dvēseli mūžībai, – tā ir pāvesta valdīšanas būtība.

Varbūt šie skarbie vārdi attiecināmi tikai uz pagātni, uz Lutera laiku, bet mūsdienās tas tā nemaz nav?

Šodien baznīcā nereti skan vārdi: “Ja Luters dzīvotu šodien, tad, redzēdams mūsdienu pāvestus, viņš vairs tā neapgalvotu.”

Lai arī laicīgā nozīmē pāvestu vara reformācijas ietekmē ir mazinājusies un cilvēki vairs netiek fiziski nonāvēti un spīdzināti, tomēr garīgā ziņā pāvestības antikristīgā virzība nav mazinājusies, bet ir pat krietni pieaugusi.

Lutera laikā par pāvesta nemaldības mācību Romas baznīcā vēl tika spriests, bet šodien pāvests Romas baznīcā ir jau pasludināts par nemaldīgu, un par to šajā baznīcā neviens vairs pat nediskutē. Lutera dzīves laikā skaidrā, Rakstos pamatotā Evaņģēlija mācība tika apstrīdēta, bet tagad tā ir oficiāli nolādēta ar Romas koncila lēmumu: “Ja kāds saka, ka attaisnojošā ticība nav nekas cits, kā vien uzticēšanās dievišķajai līdzcietībai, kura Kristus vārdā piedod grēkus jeb ka mēs tiekam attaisnoti vienīgi no žēlastības, – tas lai ir nolādēts.” Tagadējais pāvests Benedikts XVI, būdams vēl Romas galvenā teologa augstajā amatā, 2000. gada 31.oktobrī – Augsburgas ticības apliecības jubilejas gada reformācijas dienā – oficiāli paziņoja, ka XVI gs. Tridentas koncilā izteiktie lāsti vēl aizvien ir spēkā.

Īpaši būtu izceļams vēl kāds tagadnes salīdzinājums ar Lutera laikiem.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.8(24)]