Dievišķā taisnība
Un Dievs piedod grēkus, kas darīti iepriekš dievišķās pacietības laikā, lai parādītu Savu taisnību. [Rom.3:26]
Burtiskāks oriģinālteksta tulkojums skan: “Par pierādījumu Savai taisnībai, neievērojot iepriekš Dieva pacietības laikā notikušos grēkus.” Nākamajās rindās apustulis paskaidro, kas domāts ar Dieva taisnību. “Lai parādītu Savu taisnību tagadējos laikos – ka Viņš pats ir taisns un attaisno to, kas tic Jēzum.”
Viņš ir taisns, vienlaikus attaisnojot tos, kas tic. Tā ir Dieva taisnība, kura tika pierādīta, kad Dievs nodeva Savu Dēlu un darīja Viņu par asinīm šķīstītu žēlastības troni. Tāda ir Dieva tiesa: Viņa taisnība ir Tiesneša taisnība.
Ar Kristus izpirkuma nāvi Dievs ir pierādījis Savu taisnību divos īpašos veidos. Pirmais veids bija Dieva pacietība Vecās Derības laikā, proti, “neievērojot iepriekš Dieva pacietības laikā notikušos grēkus”. Otrais veids – ka Viņš pilnībā apžēlojis un “attaisnojis” grēciniekus, kas tic Kristum.
Par pirmo apustulis saka: pagājušos laikos Dievs atstājis grēciniekus bez pelnītā soda, kas pienācās saskaņā ar bauslību. Jo tad, ja Dievs būtu pilnīgi īstenojis bargo taisnību un sodījis pēc nopelniem, Viņam būtu jāiznīcina visi cilvēki. Jāiznīcina būtu ne tikai pagānu tautas, bet arī Israēla tauta. Tā Dieva žēlastības nodoms attiecībā uz visu cilvēci, kurš tika uzturēts Israēla tautā, tiktu iznīcināts.
Kad Dēls vēl nebija sūtīts pasaulē, Dievs bija it kā piemirsis sodīt cilvēkus par viņu grēkiem un visa pasaule atradās Viņa “pacietības” paēnā. Bet, kad nāca Kristus, Viņa pacietībai pienāca beigas. Tad atklājās, ka Viņa pacietības pamatā bijusi dievišķā taisnība, kas prasīja pilnīgu sodu par visiem grēkiem vienpiedzimušā Dēla asiņainajā krusta nāvē.
Par otro apustulis saka: “Lai parādītu Savu taisnību tagadējos laikos – ka Viņš pats ir taisns un attaisno to, kas tic Jēzum.” Te runāts par ko citu, ne tikai pacietību. Te ir runa par žēlastību, ka Dievs attaisno tos, kas tic Jēzum. Kristus rūgtā un asiņainā nāve parāda, kā dievišķā taisnība un tiesa spēj attaisnot grēciniekus.
Tie patiešām ir vārdi, kas iepriecina sirdis! Apustulis raksta, ka Dievs Tas Kungs ir darījis Kristu par žēlastības troni Viņa asiņu dēļ, parādīdams taisnību un attaisnodams tos, kas tic. Dievs ir devis likumīgu izpirkumu, lai vienlaikus būtu “taisns un attaisnotu to, kas tic”.
Bez pilnīgas un legālas gandarīšanas, kas samaksā par visiem mūsu grēkiem, Dievs nevarētu attaisnot grēciniekus un pats palikt taisnīgs. Jo Dieva taisnība prasīja grēcinieku sodīšanu, nevis attaisnošanu. Bet, tā kā ir notikusi likumīga izpirkšana, Dievs vienlaikus var būt “taisns un attaisnot to, kas tic Jēzum”!
Priecājieties, Debesis, un līksmojies, zeme! Grēcinieka apžēlošana un dievišķā taisnība iet roku rokā. Ja tas tā nebūtu, es nevarētu pastāvēt ticībā Dieva žēlastībai. Man vienmēr būtu jādomā, ka Dievs reiz pagurs no maniem nebeidzamajiem grēkiem.
Bet varenais Dievs ir darījis tā, ka tagad pati taisnība prasa mūsu apžēlošanu. Būtu netaisnīgi samaksu prasīt divas reizes. Bet samaksa no mums vairs netiks prasīta, jo mūsu grēki jau ir izpirkti ar Kristus asinīm. Dievs ir taisns un nenoraida izpirkumu, ko pats noteicis par mūsu grēkiem!
Ar Kristus izpirkuma upuri ir gaismā celta Dieva taisnība, kura attaisno un apžēlo grēciniekus. “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Viņu ir atklājis” [Jņ.1:18]. Viņā ir atklātas Dieva patiesās īpašības – Viņa nebeidzamā žēlastība un pilnīgā taisnība. Viņš taisnībai deva visu, ko tā prasīja. Tagad taisnība spēj aplaimot ikvienu ticīgu grēcinieku ar Dieva žēlastību, laipnību un mūžīgo svētlaimi.
Bet ievērosim, ka Dievs ir ne tikvien žēlsirdīgs, bet arī uzticīgs un taisns, piedodams grēkus. Dievs neapmierinās ar nelielu daļu no taisnības prasībām, bet taisnību gādā pārbagāti un pilnībā. Ja vien paturam prātā tās personas diženumu, kura to mums sagādājusi, tad mums jāatzīst, ka līdz ar Kristus nāvi dievišķā taisnība ir celta visaugstākajā godā.
Ieskaties