Dievkalpojums Trīsvienīgā Dieva vārdā [1.daļa]

Dievkalpojums tātad nevis mūsu kalpošana Dievam, bet gan Dieva kalpojums mums. Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara, ne mūsu vārdā sākas dievkalpojums. Tādējādi ikvienai dievkalpojuma izpratnei, kas iniciatīvu piedēvē cilvēkam, šeit vairs nav vietas. Tas, kas tagad notiks, notiks Viņa vārdā. Iniciatīva pieder Dievam. Viņš ar Evaņģēliju ir aicinājis kopā savu tautu, un Viņš Dievs arī kalpos tai ar savu Vārdu un sakramentiem.

Mūsu Kungs mūs gaida tur, kur ir Viņa vārds. Un līdz ar savām dāvanām Viņš dod to, ko šīs dāvanas apliecina. Mēs esam vienīgi tie, kas tās saņem. Mums pieder vienīgi ticības ceļš, un ticībai nekas nav sakāms, izņemot tās reizes, kad tai ir dots sacīt: Āmen. [Dr.Neigels.]

Kristus klātiene Evaņģēlijā Vārdā un sakramentos ir tas piedošanas un žēlastības spēks, kas rada un uztur Viņa Baznīcu. Ar šo spēku Viņš apdāvina kristiešus dievkalpojumā, arvien atjaunodams un stiprinādams savu Baznīcu. Kristīgais dievkalpojums nekad nav misijas dievkalpojums. Tā mērķis nav pievērst kristīgajai ticībai neticīgos. Tas vispirms ir Dieva kalpojums ļaudīm, kas Viņam jau pieder, tas ir, kristītajiem. Tikai pēc tam, kad viņi ir stiprināti ar Dieva vārdu un Sakramentu, tie nesīs Dieva žēlastības vēsti tālāk pasaulē, lai arvien jaunus cilvēkus vestu pie Kristības žēlastības.

Dievs gan nav devis noteiktu dievkalpojuma kārtības priekšrakstu, kuram visiem vajadzētu sekot, taču dievkalpojumam ir sava kārtība. Šīs kārtības uzdevums ir sargāt Evaņģēliju no izkropļojumiem, kas to pārvērstu par bauslību. Citiem vārdiem no tā, lai Dieva darbs netiktu aizvietots ar cilvēka darbiem. Tādēļ mēs nedrīkstam Dievu slavēt, kā mums iepatīkas, bet tas jādara pareizi. Un pareizi slavēt un pielūgt Dievu mēs varam tikai caur Kristu. Tā ir svarīga kristīgā dievkalpojuma iezīme, ka tās liturģiskie teksti nes, uztur un pasargā pareizās ticības mācību, kas sniedz mums Kristu un Viņa nopelnus. Liturģija ir nevis mūsu, bet paša Dieva vārdi, kas dod un piepilda to, ko tie saka.

Tādēļ kļūdaini būtu mēģināt kristīgo dievkalpojumu izskaistināt ar cilvēciskiem jaunievedumiem. Liturģijas spēks neslēpjas tās krāšņumā. Seno mistēriju kulti bija daudz krāšņāki par agrīnās baznīcas liturģijām, taču tie sen jau ir aizmirsti un aizgājuši nebūtībā. Par tiem liecina vienīgi vēsture, bet kristīgā liturģija dzīvo joprojām. Tas, ka kristiešu liturģija ir izrādījusies pārāka par mistēriju kultiem, ir izskaidrojams ar to, ka kristiešu Pestītājs nav izdomāts, kā tas ir mistēriju kultos. Tātad kristiešu liturģijas spēks slēpjas tās patiesumā, nevis izdomas bagātībā. Tieši ar savām paliekamajām vērtībām un nemainīgo būtību liturģija var būt brīnišķīga dāvana, patvērums un prieks cilvēkiem, kas dzīvo sabiedrībā un pasaulē, kurā viņi nevar būt gluži pārliecināti par to, kā viss izskatīsies pēc pieciem gadiem un vai jau rīt viss nesāks mainīties.. Ik svētdienu tā ir viena un tā pati vecā liturģija. Jūs varat tai uzticēties tā, it kā tā būtu kopā ar jums jau tūkstoš gadu vai pat vēl vairāk.. Tādēļ mēs noraidām patērētāju sabiedrības pieprasījumus ik gadu vai ik nedēļu meklēt jaunus modeļus, kuriem būtu noiets. Jo tad tā ir tirgošanās, nevis Kristus baznīca un svētā liturģija. [Dr.Neigels.]

Luterāņi arvien ir augstu vērtējuši savu liturģiju. Ne Luters, ne luteriskā baznīca neieviesa kādu jaunu dievkalpojuma kārtību, bet tikai attīrīja Romas misi no laika gaitā ieviestajiem izkropļojumiem. Taču luteriskais dievkalpojums bija un ir tas pats dievkalpojums, ko mēs atrodam Vecajā un Jaunajā Derībā un senbaznīcas dokumentos.

Pirms dievkalpojums sākas, tam vajadzīga sagatavošanās. Tā iesākas mūsu mājās sestdienas vakarā un svētdienas rītā un beidzas pirms dievkalpojuma vai dievkalpojuma laikā ar grēksūdzi un Absolūcijas saņemšanu. Grēksūdze var būt atsevišķu grēku nosaukšana, vai arī vispārējā grēksūdze, kas atrodama “Mazajā katehismā”. Abos gadījumos seko individuālā Absolūcija. Ja mūsu sirdi nospiež kāds grēks un mēs gribam saņemt īpašu mierinājumu, tad tas ir saņemams privātā grēksūdzē un Absolūcijā pirms dievkalpojuma, mācītāja norādītajā laikā.

Dievkalpojuma kārtība.

Dievkalpojums iesākas ar Trīsvienīgā Dieva piesaukšanu. Viņa vārds ir pirmais. Tas ir Viņa kalpojums saviem ļaudīm, uz kuriem Kristībā ir likts Dieva vārds. Līdz ar šo vārdu nāk arī svētā krusta zīme. Luterāņi krusta zīmi met ar plaukstu, turot rokas pirkstus un īkšķi kopā. Vispirms pieskaras pierei, kas nozīmē, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus ir nācis no debesīm, tad pieskaras krūtīm par zīmi, ka viņš iemiesojies jeb tapis par cilvēku manis dēļ, tad labajam plecam, kas nozīmē, ka viņš manis dēļ krustā sists, un visbeidzot kreisajam plecam, kas norāda, ka Kristus ir ienācis manā sirdī. Tad, draudzei dziedot ieiešanas dziesmu, mācītājs ieiet altārī un zemojas Dieva priekšā.

Tad seko introits: Šis vārds nāk no latīņu vārda introitus un nozīmē ”ieiešana”. Tas norāda uz introita izcelšanās laikiem, kad tas tika dziedāts, kamēr priesteris ar pavadoņiem cauri baznīcas telpai devās uz altāri. Mūsu dievkalpojums sākas ar dziesmu, kurai seko introits, kas nav domāts dziedāšanai. To lasa mācītājs. Mūsu introits vairs īsti neatbilst vēsturiskā introita uzdevumam. Tagad tas ir cieši saistīts ar baznīcas gadu un sprediķa tekstu un nosaka dievkalpojuma tēmu. Lūk, 1.Adventa svētdienas introits: Mana dvēsele ilgojas, Kungs, pēc Tevis; mans Dievs, uz Tevi es ceru. Kungs, dari man zināmus tavus ceļus, māci man tavas tekas.
Priecājies ļoti, Ciānas meita, un gavilē, Jeruzalemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis taisns, un Viņš ir Pestītājs. Sataisiet Tam Kungam ceļu, dariet klajumā staigājamu ceļu mūsu Dievam.

Kā tas noprotams no introita teksta, tā pirmā daļa ir vēršanās pie Dieva lūgšanā, bet otrā ir Dieva vārdā sniegta atbilde. Introits beidzas ar Dieva slavas teikšanu. Gods ir Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Šos vārdus saka vai dzied mācītājs, un draudze atbild: Kā iesākumā bija, kā tagad ir un būs, no mūžības uz mūžību. Āmen. Šim dziedājumam ir ne tikai celsmīgs, bet arī doktrināls raksturs. Tajā, vienādi godājot un slavējot, tiek apliecināts visu Trīsvienības personu dievišķums. Ar šo dziedājumu senbaznīcā patiesā Kristus draudze izteica savu ticību, noraidot ariāņus un citus ķecerus, kas neatzina Dieva trīsvienību. Arī mūsu dienās šim dziedājumam ir līdzīga nozīme. Ar to draudze apliecina savu ticību Trīsvienīgajam Dievam, uzsverot arī Kristus un Svētā Gara dievišķumu.

Seko vispārīgā grēksūdze, kuru mācītājs saka kopā ar draudzi: Visuspēcīgais Dievs, sirdsžēlīgais Tēvs! Es, nabaga nožēlojamais grēcinieks, Tev sūdzu visus savus grēkus un pārkāpumus, ar ko gan esmu izraisījis tavas dusmas un pelnījis tavu sodu laikā un mūžībā. Bet tie visi man no sirds žēl un gauži sāp, un es lūdzu Tevi tavas bezgalīgās žēlsirdības un Tava mīļā Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus, rūgto ciešanu un miršanas dēļ: žēlo laipnīgi mani, nabaga grēcinieku, piedod man visus manus grēkus un dod man žēlīgi savu Svētā Gara spēku, ka varu laboties.

Šo lūgšanu beidzot, draudze dzied: Kungs apžēlojies, Kristu apžēlojies, Kungs apžēlojies. Tas ir sens baznīcas dziedājums, kas senajā baznīcā sekoja tūdaļ pēc introita vai psalma. Mūsu dievkalpojumā tas seko pēc grēksūdzes. Tā ir lūgšana pēc Dieva palīdzības un palīgā sauciens bēdās, atzīstot, ka mūsu lielākās bēdas ir mūsu grēki žēlsirdīgā Ķēniņa priekšā.

Pēc šīs lūgšanas seko mācītāja jautājums: Vai tu tici, ka mana piedošana ir Dieva piedošana? Tikai ticība spēj saņemt to, ko tas Kungs dod, tādēļ ir šis jautājums. Un uz to grēku sūdzētāji atbild ar savu: Jā. Apliecinot ticību tam, ka pēc Kristus pavēles draudze mācītājam ir uzticējusi varu piedot tās grēkus.

Tad seko Absolūcija jeb grēku piedošana. Mācītājs ar roku uzlikšanu norāda, ka Absolūcija jeb grēku piedošana tiek sniegta katram grēku sūdzētajam individuāli, un saka: Pēc Jēzus Kristus pavēles, es tev piedodu tavus grēkus Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Šī piedošana nav baznīcas ieviesta ceremonija. Tā nepamatojas paša mācītāja svētumā. Tā ir Kristus pavēlēta un pamatojas Viņa krusta nopelnā un augšāmcelšanās notikumā. Pat ja mācītājs ir ļauns un neticīgs, grēki tiek piedoti Kristus pavēles un Dieva vārda sniegtās žēlastības dēļ.

Pēc Absolūcijas mācītājs atlaiž grēku sūdzētājus, teikdams: Ejiet ar mieru. Apstiprinot savu ticību, ka grēki patiešām ir piedoti Dieva priekšā un viņu sirdīs valda miers, grēku sūdzētāji atbild: Āmen un, svētījuši sevi ar krusta zīmi, atgriežas savās vietās.

Lasiet 2.daļu