Dievkalpojums Trīsvienīgā Dieva vārdā [2.daļa]
Tiklīdz Dieva žēlastība ir saņemta, tūdaļ seko eņģeļu dziesma: Gods Dievam augstībā. Šie vārdi no eņģeļu dziesmas Kristus dzimšanas vakarā ņemti no Lūkas evaņģēlija 2:14 un liturģijās lietoti jau vismaz kopš IV gs. Gods Dievam augstībā dziedājums patiešām ir eņģelisks, un ir labi, ka tas atrodams mūsu dievkalpojuma kārtībā.
Draudze turpina dziedāt dziemas pantu: Lai slava Dievam ir un gods par Viņa žēlastību, Vairs negaida mūs bargais sods, bet Tēva mīlestība. Nu Dievam ir uz mums labs prāts, bez mitas miers tiek sludināts, un ienaids viss ir beidzies.
Lielajos baznīcas svētkos to neturpina ar dziesmas Gods lai ir Dievam augstībā pirmo pantu, bet patur Lūkas evaņģēlija tekstu, ko turpina ar seno baznīcas himnu Te Deum. Tad kārtība ir šāda mācītājs iesāk ar: Gods Dievam augstībā un draudze turpina: un miers ir virs zemes un uz cilvēkiem labs prāts, un tālāk dziedājums turpinās ar himnu Te Deum un beidzas ar Gods lai ir Dievam augstībā pirmo pantu.
Luters ļoti augstu vērtēja liturģisko himnu Te Deum, atzīdams, ka pēc satura tā pielīdzināma Nīkajas un Atanāsija ticības apliecībām. Ciešanu laikā mācītājs Gods Dievam augstībā vietā saka: Tas Jērs, kas tapa nokauts, ir cienīgs ņemt slavu, godu un pateicību mūžīgi.
Un draudze atbild, dziedot: Ak šķīstais Dieva Jēriņ pirmo pantu: Ak šķīstais Dieva Jēriņ, Tu grūtu krustu nesi, Tu lēnīgs Dieva Bērniņ, par mums tā cietis esi! Tu Nāves jūrā peldējis, tā mūsu grēkus deldējis! Apžēlojies par mums, ak Jēzu!
Tad seko sveicinājums: Tas Kungs ir ar jums. Taču tas ir kas vairāk nekā tikai sveicinājums, un to nevajadzētu lietot vēlējuma formā, jo tā netiek izteikta sveicinājuma būtība.
Šā sveiciena jēga ir ņemta no ebreju vārda Imanuēls, kas nozīmē Dievs ar mums. Arī Kristus sveicina savus mācekļus pēc augšāmcelšanās ar vārdiem Miers ir ar jums, un iepriekš Viņš liek mācekļiem ar šādu sveicienu sveicināt jebkuru namu vai pilsētu, kur viņi nokļūs savā misijas darbā. Māja vai pilsēta, kas šo sveicienu neatņem, mācekļiem ir jāatstāj [Mt.10:12-13; Lk.10:5; Jņ.20:19-21]. Tādējādi šis sveicinājums ir vairāk nekā sveicinājums vai dievbijīgs vēlējums un lūgums. Patiesībā tas ir apliecinājums, kas uzsver, ka starp draudzi un mācītāju pastāv īpašās attiecības. Šā iemesla dēļ to mēdz saukt arī par “mazo ordināciju”. [Dr.Evansons]
Ar vārdiem Tas Kungs ir ar jums mācītājs ne tikai sveicina draudzi, bet vispirms apliecina, ka dievkalpojumā sanākušie ir Dieva ļaudis un pats Kungs ir ar viņiem. Draudze savukārt, atbildēdama un ar tavu garu, apliecina, ka tas attiecas arī uz mācītāju.
Tad mācītājs aicina: Lūgsim Dievu, kam seko kolektes lūgšana.
Katrai baznīcas gada svētdienai vai svētku dienai ir sava īpaša kolektes lūgšana, un tās uzdevums ir sagatavot draudzi Dieva vārda lasījumu uzklausīšanai. Pats latīņu vārds collectio nozīmē ”savākt kopā”. Senajā baznīcā kolektes lūgšanā visi daudzie draudzes lūgumi tika apkopoti vienā, kopējā īsā lūgšanā, kuru teica mācītājs. Lūk, kolektes lūgšana, kuru lieto bezsvētku baznīcas gada laikā:
Dievs Kungs, Debesu Tēvs, mēs Tevi lūdzam, valdi mūs ar tavu Svēto Garu, ka tavus vārdus no visas sirds klausāmies un uzņemam un tā svēti paliekam, uz Jēzu Kristu, tavu Dēlu, vienīgi paļaujamies un savu cerību uz Viņu liekam, pēc taviem vārdiem dzīvojam, sargāmies no visas apgrēcības, kamēr mūžīgi svēti būsim caur tavu mīļo Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
Draudze atbild: Āmen! Āmen! Patiesi, patiesi tā ir mūsu lūgšana. Mēs lūdzam pēc tava Gara svētības.
Tad seko lekcija jeb Svēto Rakstu lasījumi. Tie parasti ir trīs, katrā baznīcas gada svētdienā un svētku dienā atšķirīgi lasījumi. Pirmais ir lasījums no Vecās Derības. Tam seko baznīcas gadam piemērots graduālis vai psalma dziedājums. Tad seko epistulas (vēstules) lasījums, pēc tam Alleluja dziedājums un tad Evaņģēlija teksts, kas arvien ir pēdējais un galvenais lasījums. Tajā un vēstules lasījumā uz draudzi runā Kristus augšāmcelšanās liecinieki apustuļi. Pēc Evaņģēlija teksta draudze dzied: Slava Tev, ak Kristu. Var būt arī tikai divi lasījumi, kā tas tradicionāli ir bijis Latvijas luterāņu vidū, sākot jau ar XVI gs.
Sprediķot var arī par iepriekš nolasīto tekstu. Tas nav obligāti jālasa vēlreiz no kanceles. Šajā gadījumā pirmā ir epistula, kam seko Evaņģēlija lasījums. Lasījumiem lieto noteiktas perikopju rindas, kas ir tradicionālas rietumu baznīcā. Viena, vēsturiskā rinda, saukta Comes, atkārtojas katru gadu, bet otra rinda ir satādīta trīs gadus ilgam periodam.
Pēc Evaņģēlija lasījuma, kad draudze ir uzklausījusi apustuļu vēsti, tā kopā ar mācītāju saka ticības apliecību Credo, kas ir atbilde nolasītajam Evaņģēlijam. Šādas ticības apliecības ir trīs Apustuļu, Nīkajas, Atanāsija, lai gan pēdējā dievkalpojumos praktiski netiek lietota.
Svētdienās un svētkos, kad dievkalpojums notiek ar Svēto Vakarēdienu tiek lietota nevis Apustuļu, bet Nīkajas ticības apliecība. Šī prakse ir pamatota, jo Apustuļu ticības apliecība galvenokārt ir saistīta ar Kristībām. Šo Kristību apliecību draudzes locekļi lieto visam nedēļas gājumam. Nīkajas ticības apliecībai savukārt būtu dodama priekšroka svētdienas dievkalpojumos, kad tiek svinēts Altāra Sakraments.
Pēc ticības apliecības seko galvenā dievkalpojuma dziesma, kas ir viens no lielajiem reformācijas laika liturģiskajiem ieguldījumiem. Šī dziesma ir cieši saistīta ar Baznīcas gada laiku, un iesākumā to dziedāja graduāļa vietā. Tā kalpo arī kā nedēļas dziesma, un to ieteicams lietot gan nedēļas dievkalpojumos, gan mājās, jo šajā dziesmā tiek izdziedāts svētdienas Evaņģēlija teksts.
Tad seko sprediķis. Baznīcas vēsturē sprediķa loma ir bijusi nenoteikta.Tā, piemēram, austrumu baznīcā sprediķis pēc V gs. jeb Jāņa Zeltamutes laikiem ir gandrīz pilnīgi pagaisis no dievkalpojuma. Arī Romas katoļu baznīcā dažādos laikos izpratne par sprediķi ir mainījusies. Protestantisma kreisajā spārnā sprediķis neapšaubāmi ir kļuvis par dominējošo dievkalpojuma daļu. Taču luteriskajā baznīcā tikai reformācijas laikā sprediķis atguva savu patieso nozīmi un vietu liturģijā. Augsburgas ticības apliecībā Evaņģēlija pasludināšanai ir ierādīta vieta blakus sakramentu pārvaldīšanai. Tāpat kā sakramenti, arī sludinātais Evaņģēlijs rada Baznīcu un kalpo par tās zīmi. Parasti mūsu dievkalpojumā sprediķis ir cieši saistīts ar perikopē doto Evaņģēlija tekstu un ir tā skaidrojums un aktualizācija. Evaņģēlija aktualizācija nozīmē, ka ar sludināšanu tiek sniegts pats Kristus un Viņa dāvanas, kā to apliecina Pāvils: “Mēs sludinām Kristu krustā sisto” un “mēs sludinām Kristu kā Dieva spēku un Dieva gudrību” [1.Kor.1:23-24].
Tādējādi sprediķis ir Evaņģēlija pasludinājums, kas balstīts noteiktā Evaņģēlija tekstā un sniedz mums pašu Kristu. Katrā sprediķī tiek sludināta arī bauslība jeb Dieva likums. Bauslības sludināšana sagatavo draudzi Evaņģēlija saņemšanai. Likuma burts uzrāda grēku un nogalina, spiežot meklēt piedošanu un dzīvību pie svētā Evaņģēlija gara. Parasti bauslība aizņem nelielu sprediķa daļu, turpretī Evaņģēlijs lielāko.
Pēc sprediķa seko kanceles pants. Tas, parasti, ir viens dziesmas pants, kas aptver un uzsver sprediķa tēmu.
Kanceles pantam seko draudzes lūgšana. Apustuļu darbu 2.nodaļā lūgšana ir minēta kā viena no Kristīgās draudzes kopīgā dievkalpojuma pazīmēm. Tādēļ draudzes lūgšana, tāpat kā Svētā Vakarēdiena svinēšana, ir cieši saistīta ar draudzes kopību svētajās lietās.
Senbaznīcā pirms draudzes lūgšanas atskanēja diakona sauciens: “Durvis, durvis!”, un “neviens pagāns, neviens jūds, neviens katehūmens nebija klāt tad, kad ecclesia, Dieva svētie, nesa savas rūpes Dieva vaiga priekšā.” [Dr.Zase]
Arī mēs nelūdzam Dievu kopā ar citādi ticošajiem.
Draudzes lūgšana, pirmkārt, ir lūgšana par visām kristīgās baznīcas kārtām un aicinājumiem, iekļaujot visas konkrētās draudzes un to locekļu vajadzības. Otrkārt, tā ir lūgšana par pasauli, tās kārtām un vajadzībām, lai mēs varētu dzīvot mierā un ar pateicību baudīt Dieva dāvanas. Draudzes lūgšanai ir jābūt iepriekš labi sagatavotai. Parasti izmanto rakstītas lūgšanas, kā arī senās litānijas, vai Lutera “Mūsu Tēvs” pārfrazējumu, jo tajās ir apkopotas praktiski visas draudzes vajadzības. Draudzes lūgšana nav tikai mācītāja lūgšana, kuru draudze pasīvi vēro. Tā ir visas draudzes kopēja lūgšana, kurā draudze piedalās, ar visu sirdi līdzi lūgdama. Draudzes lūgšana seko sprediķim, un to var teikt gan no kanceles, gan altāra.
Lūgšanai, noslēdzot kanceles daļu, seko votum:
Dieva miers, kas ir augstāks nekā cilvēka prāts un saprašana, pasargās jūsu sirdis un domas Kristū Jēzū mūžīgai dzīvošanai. Tas ir apliecinājums tam, ka sprediķī pasludinātais Evaņģēlijs nesīs augļus un piepildīs to, kas ticis sludināts.
Draudze atbild: Āmen Patiesi, Tu, Kungs, darīsi to, ko saki.
Ieskaties