Dievs ienīst sapņošanu
Tādai kopībai, kura nespēj panest un pārdzīvot vilšanos, kura cieši vēlas turēties pie kaut kādiem ideāliem priekšstatiem, — tādai kopībai agrāk vai vēlāk jāsabrūk.
Ikviens kristīgajā kopībā ienestais cilvēciskais priekšstats traucē kopību, un tas jāsagrauj, lai kopība būtu patiesa.
Tas, kurš savu sapni par kristīgo kopību mīl vairāk nekā kopību pašu, kļūst par ikvienas kristīgas sadraudzības grāvēju, lai cik cēli, godīgi un nopietni būtu viņa nolūki. Dievs ienīst sapņošanu, jo tā dara cilvēku lepnu un pārlieku prasīgu.
Tas, kurš izsapņo kādu kopienas vīziju, pieprasa no Dieva, no citiem un sevis paša, lai šī vīzija tiktu piepildīta. Viņš kristiešu kopībā ienāk kā prasītājs, ievieš paša likumu un pēc tā tiesā brāļus un pat Dievu.
Tāds cilvēks ir ieņēmis drošu pozīciju un ir kā dzīvs pārmetums visiem pārējiem brāļu lokā. Viņš izturas tā, it kā viņš būtu pirmais, kurš dibinās šādu kristīgu kopību un kura idejas apvienos cilvēkus.
Ja kas neatbilst viņa prātam, tad viņš jūtas nodots. Ja viņa sapnis izšķīst, tad, viņaprāt, sabrūk arī visa kopība. Tā viņš vispirms kļūst par savu brāļu apsūdzētāju, tad par Dieva apsūdzētāju un visbeidzot izmisīgi apsūdz pats sevi.
Ieskaties