Dievs ir ar mums visu laiku
“Rahēle nomira un tika apglabāta pie ceļa uz Efratu, tas ir, uz Bētlemi.” [1.Moz.35:19]
Visi apstākļi, kas aprakstīti šajā stāstā, dara Jēkaba sāpes lielas un smagas; postam tiešām nav gala. Zaudējis māti, Jēkabs pavisam drīz, gandrīz tai pašā gadā, zaudē arī Jāzepu, šīs mātes pirmdzimto dēlu. Un treškārt – Rūbens, otrās sievas pirmdzimtais dēls, guļ ar Bilhu, Rahēles kalponi. Vai tāda ir svētība?
Šādi pārbaudījumi kļūst arvien smagāki, kad tiem pievienojas sirdsapziņas izbailes, turklāt arī velns vēl ielej eļļu ugunī. Jo, tiklīdz velns redz, ka sirdis ir kārdinātas un izbiedētas, viņš sāk šaut ugunīgas un saindētas bultas, cenzdamies panākt, lai cilvēks domātu, ka Dievs uz viņu dusmojas un ir kļuvis par viņa ienaidnieku.
Tādēļ mums ir labs mierinājums visos pārbaudījumos, ja varam būt pārliecināti, ka Dievs ir ar mums un ir mums labvēlīgs. Taču cilvēka sirds ar lielām grūtībām pieņem šo mierinājumu, kad Viņš kādu apskauj tā, ka tam dvēsele gandrīz jau šķiras no miesas.
Tā svēto tēvu pieredzētās bēdas mums tiek rādītas kā piemērs, lai mēs redzētu viņu pārbaudījumus un brīnišķīgo ticību postā un nelaimēs un lai mēs mācītos nepazaudēt Dieva laipno vaigu, kurš mums uzsmaida, svētī un apsola žēlastību – arī tad, ja Viņš atņem to, kas mums dārgs un tīkams un ko Viņš arī sniedzis un apstiprinājis ar Savu apsolījumu.
Ticībai jāspriež tā: kaut arī man šo nelaimi pārciest nākas ļoti grūti, tomēr es ticu, ka Dievs ir patiesīgs.
Ieskaties