Dievs iztīra veselos zaros

Savos sprediķos Mārtiņš Luters uzsvēra, ka Dieva vārdam ir visaugstākā autoritāte. Tā ir augstāka par visiem pētnieku rakstiem un pat par baznīcas dekrētiem. Šādas nostājas dēļ Luteram nācās pieredzēt ne mazumu nepatikšanu un ciešanu. Augstākie valsts un baznīcas vadītāji nostājās pret viņu. Viņš tika pasludināts ārpus likuma, un ikviens drīkstēja viņu nogalināt nebīstoties soda! Bez tam Luters ļoti skuma par savas meitas Magdalēnas nāvi un cieta no smagiem slimības uzliesmojumiem.

1537. gadā, 54 gadu vecumā Luters sprediķoja par Jāņa evaņģēlija 14. un 15. nodaļu, nosaucot to par “vislabāko un mierinošāko sprediķi, kādu Kristus ir sludinājis”. Šis Rakstu fragments ietver arī Jēzus stāstīto līdzību par Vīnakoku, zariem un Dārznieku. Luters par to sacīja:

“Šī patiešām ir jauka un mierinoša aina. Laimīgs ir tas kristietis, kurš to šādi izprot un spēj pie tās tverties pārbaudījumu un briesmu brīdī, kad nāve viņam draud, kad velns viņam uzbrūk un viņu moka, kad pasaule viņu nonievā un nozākā par velna apustuli. Tad viņš var sacīt: “Lūk, es esmu apmēslots un attīrīts kā vīnakoka zars. “”

Kādā citā reizē Luters sacīja:

“Kristus neapšaubāmi ir komentēšanas meistars. Te Viņš attēlo [kā Debesu Tēvs “apgriež”] Viņu pašu: “Es esmu apmēslots, apkaplēts, apgriezts, man norautas liekās lapas, bet es labi zinu, kāda mērķa dēļ. Pasaule maldās savās iedomās, ka man ir jāmirst un jāizzūd. Nē, tas ir Mana mīļā Tēva darbs, kurš apkopj Savu vīnastādu, lai tas labi augtu un dotu labu ražu. ” Tas, kurš spēj mācīties, lai no tā mācās; lai ikviens, kad tiek apbēdināts un saņem uzbrukumus, spētu nonākt pie secinājuma, ka pasaule, velns, nāve un visas nelaimes ir tikai Dieva kaplis un dzirkles, ka visas nievas un apsmiekls, ko kristietim nākas piedzīvot, ir veids, kā Dievs dara viņu auglīgu.”

VIENĪGAIS KRISTIEŠA CIEŠANU MĒRĶIS

Luters ir teicis:

“Visu kristiešu ciešanu vienīgais mērķis ir skubināt mūs kristīgi dzīvot un nest augļus aizvien pilnīgākā Dieva vārda pazīšanā un drošākā tā sludināšanā, būt noturīgākiem savā cerībā un kalpot Kristus valstības izplatīšanā. Pasaule, protams, domā darīt mums ļaunu, bet patiesībā tā nedara neko vairāk, kā vien to, ko baznīca apliecina kādā savā dziesmā par martīriem: “Neapzinādamies tie ieved mūs mūžīgā priekā. “”

JA MŪSU IENAIDNIEKI MŪS NOZĀKĀ

Reformators par šo jautājumu izsakās visai daiļrunīgi:

“Tāpēc, pat ja visi velni, pasaule, mūsu paziņas un pat mūsu pašu ļaudis būtu ar mums ienaidā, mūs nonievātu un nozākātu, mūs sāpinātu un mocītu, tomēr mums to nevajadzētu uztvert nekā citādi, kā vien, ka vīna kokam tiek uzlikta pilna liekšķere mēslu, lai padarītu to auglīgāku, izgriezti liekie patvaļīgi ieaugušie zari, vai noņemta daļa pārlieku kuplās lapotnes, kas aizsedz augļus. Kamēr mūsu ienaidnieki domā, ka ir mūs pamatīgi pārmācījuši un atmaksājuši, nodarot mums lielu ļaunumu, viss, ko viņi patiesībā ir panākuši – iemācījuši mums lielāku pacietību un pazemību un padarījuši mūsu ticību uz Kristu daudz nopietnāku.”

“APGRIEŽOT” DIEVA VĀRDS MŪS ŠĶĪSTA UN DZIEDINA PS. 51:12; 107:20

Pamatojot savu sacīto Dieva vārdā, Luters sludināja:

“Šķīstīšanas procesam ir jānotiek caur [Dieva] vārdu, kuram ir jābūt klātesošam visos laikos un jāattīra jūs vienmēr. Bet lai tam būtu spēks darboties jūsos, lai tas jūsos pārliecinoši nostiprinātos un stingri paliktu, Tēvs sūta jums visādas ciešanas, briesmas, bēdas, sāpes un nedienas. Tā Viņš dara jūs pazemīgu un māca jums, ka šķīstība neizriet no jums paša un nav jūsu paša darbs. Tāpēc ne jau pašas ciešanas šķīstī cilvēku, un jūs netiekat pasludināts par nevainojamu Dieva priekšā savu ciešanu dēļ. Ciešanas kalpo tam, lai cilvēks ciešāk un stingrāk tvertos un turētos pie Dieva vārda, un lai viņa ticība tādējādi kļūtu darbīga. Vārds pats ir sirds šķīstītājs, ja vien sirds tam stipri pieķeras un paliek tam uzticīga.”

“Kamēr zars ir saaudzis ar stumbru un tajā plūst stumbra sula un spēks, arī tā augļi būs un paliks labi, pat ja arī vietām tos būs izgrauzis tārps, tam būs uzmetušies kāpuri vai kādi citi kaitēkļi. Tāpat arī, kamēr cilvēks paliek Kristū un ticībā saņem Viņa dzīvinošo spēku, Kristus darbojas viņā Savā spēkā un ar Svētā Gara dāvanām, un cilvēkam aizvien vēl piemītošais vājums, ko rada velns un viņa paša ļaunā daba, nespēj viņam kaitēt. Tomēr cilvēkam pienākas pretoties un cīnīties ar ticības ieročiem. Viņam jātiek vaļā no šiem kaitēkļiem. Bet ja tu atmet vai sagrozi ticības mācību.. un savu cerību balsti nevis uz Kristu, bet uz savu paša svētumu, vai arī dzīvo atklātā grēkā, un vēl lielies un plāties ar Evaņģēliju un kristieša vārdu, tev jāzin, ka tu neesi īsts zars un daļa no vīnakoka, bet gan esi nolādēts un atmests, un gan tava koksne, gan augļi pieder mūžīgajai ugunij.”

KRISTĪBA DĀVĀ SPĒJU PRIECĀTIES NELAIMĒ

Visbeidzot Luters saka:

“Kad tieku kristīts vai ar Evaņģēliju atgriezts, Svētais Gars ir klātesošs. Viņš veido mani kā mālu un dara mani par jaunu radību, kurai ir piešķirts cits prāts, sirds un domas, proti, patiesa Dieva zināšana un droša paļāvība uz Viņa žēlastību. Īsumā – manas sirds pati būtība tiek atjaunota un izmainīta. Viņš dara mani par jaunu stādu, kas ir uzpotēts Kristum, Vīnakokam, un aug no Viņa. Mans svētums, taisnīgums un šķīstība neizriet no manis un nav atkarīga no manis. Tas nāk vienīgi no Kristus un pamatojas tikai Kristū, kurā es esmu iedēstīts ticībā, gluži kā auga sulas no stumbra ieplūst zaros. Nu es esmu kā Viņš un Viņam līdzīgs. Mums abiem, Viņam un man ir viena daba un būtība, un es nesu augļus Viņā un caur Viņu. Tie nav mani augļi, bet gan Vīnakoka.”

Mīļais Kungs Jēzu, paldies Tev, ka ar Savu līdzību par Vīnakoku, zariem un Dārznieku palīdzi man izprast manas ciešanas. Turi mani cieši, lai es paliktu pie Tevis kā uzpotēts zars, jo visu savu spēku es saņemu no Tevis. Es lūdzu Tavā, Kristu, vārdā. Āmen.