Dievs, karojot man spēku dod [450]
Raug, Dieviņ, cik man naid’nieku, Ar kuriem man jacīkstās.
Tie nāk ar spēk’ un viltību, Ka sirds gandrīz izbīstās.
Ja tu man, Dievs, neuzturēs’, Vels, pasaul’, miesa gan paspēs
Man grēku kaunā iegāzt.
Tas vels, tas vecais viltinieks, Papriekš ved grēkos iekšā,
Un kad tam klausijs grēcinieks, Tad apsūdz Dieva priekšā.
Viņš dzen ar spēk’ un viltību No blēdibas uz blēdibu,
Uz elli kā pa laipu.
Tās pasaul’s vīze zinama, Ta tīrus niekus rāda;
Še ac’ un miesas-kāribā, Tur lepnībā ta strāda;
Bet kad nāk Dieva dusmas-dien’, Ikviens izmisis kaktā lien, –
Viss labums tad pagalam.
Un tomēr manas miesas prāts To pasaul’ negrib pamest,
Nedz viņas nieku priek’ atstāt; – Tā drīz sev liekos ievēzt
Iekš šādām, tādām kāribām, Nekad man diezgan nav no tām; –
Tie ir ta vella tīkli.
Tāds karš man vienumēr jatur’, Man jacīnās bez gala,
Man spaida, bēdina jebkur, Man nevaid miera-mala:
Še vels man grūž nežēligi, Tur pasaule viļ blēdigi,
Te paklūp miesa grēkos.
Pie tev tad steidzos, žēligs Dievs, Es nezinu kur glābšos;
Palīdz, ak Dievs, man izkulties, Es ticigs pie tev rāpšos.
Dod sava Gara drošibu, Ka skaudinieka blēdību
Novēršu un uzvāru.
Tavs Gars lai man paskubina, Ka es ar sird’ un prātu
No visa grēku-ļaunuma Bēg’ un to drīz atstāju.
Dod, ka no ļauna izsargos, No tev nekur neatkāpjos,
Lai lab’ vaj slikti klājās.
Kaut ari grēku-kāriba Ikdienas man uzietu,
Tan dod no pirma sākuma, Ka tai nedodu vietu.
Ak lai man allaž prātā stāv Ta biedēdama ātra nāv’,
Ta tiesa, ell’ un debess!
Dod, ka es prātā paturu Aizvien šās tšetras lietas,
Un tā to grēku-kāribu Izmetu no sirdsvietas,
Ka es caur visu dzīvibu Bez bailēm tev vien kalpoju
Iekš īstas uzticibas.
Dievs Tēvs, lai tava mīliba Ap mani allaž stājās.
Ak Jezus, mani pasarga, Lai neklūp manas kājas.
Dievs svētais Gars, man karojot Nāc palīgā, man spēku dod,
Ka karš man labi beidzās.
Ieskaties