Dievs lepniem turas pretī
Arī tas ir kārdinājums, ja cilvēks dzīvo paštīksmē un pašapbrīnā. Dievbijīga sirds allaž no tā izbīstas un lūdz: “Dievs, glāb mani!”
Taču, ja esi nonācis līdz tam, ka tevi vairs neuztrauc un nebiedē šāda paštīksme, bet tu uzskati to par labu un pareizu, tas nozīmē tikai to, ka esi jau gana daudz dzēris no šīs kārību indes un tava krišana ir neizbēgama. Svētie Raksti māca, ka Dievs lepniem turas pretī un tie pirmie būs tie pēdējie. Taču tev, cilvēk, tas diemžēl lido pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā un nemaz tevi nebiedē. Tu ļoti augstu vērtē savu izpratni, dievbijību, nopietnību, un šādas lepnas domas tevi nemaz neuztrauc.
Mārtiņš Luters par to saka:
Šis teksts (“kas bija pirmie, būs pēdējie”) nav jāsludina zemiem un niecīgiem, bet tādiem kā man un man līdzīgiem, kas pamāca visu pasauli un uzskata sevi par izcilnieku. Jo kā gan tas nākas, ka vieni ar Evaņģēliju saprot vienu, bet citi kaut ko atšķirīgu? Bez šaubām, tas ir tāpēc, ka neviens netic, ka šis teikums – “kas bija pirmie, būs pēdējie” – attiecas uz viņu. Un, pat ja viņi saprot, ka tas attiecas uz viņiem, tie sēž savā drošībā, pašpārliecinātībā un aklībā tik dziļi, ka vairs nespēj bīties, bet arvien izturas kā visu lietu noteicēji.
Tādēļ visam jānotiek pēc Tā Kunga sprieduma un viņi tiešām paliks pēdējie! Tas atklāsies vai nu ar rupju grēkākrišanu jau šajā laikā, vai arī tikai pēdējā tiesā. Kārdinājuma ļaunais un traģiskais gals arvien ir gaidāms tad, ja cilvēks nav nopietni uztvēris Tā Kunga vārdus un no sirds un patiesi nav lūdzis: “Neieved mūs kārdināšanā.”
Ieskaties