Dievs mājo katra kristieša nožēlojamajā sirdī
“Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” [1.Kor.3:16]
Kad cilvēks vēl atradās stāvoklī, kurā Dievs viņu bija radījis Ēdenes dārzā, viņa lielākā svētība sastāvēja no paša Dieva, kas mājoja viņa dvēselē. Dievs bija viņa saprāta gaisma un viņa gribu veidojošais spēks. Tā kā visi krita grēkā kopā ar cilvēces tēvu Ādamu, tad kopš tā laika cilvēka vislielākās ciešanas ir tādas, ka viņš klīst apkārt bez Dieva. Tas, ko Jesaja reiz runāja par izraēliešiem, attiecas uz visiem cilvēkiem viņu dabiskajā grēcīgajā stāvoklī: “Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums.” [Jes.59:2] Kamēr cilvēks pieder pasaulei, viņš ir bez Dieva, jo, kā saka Kristus, “pasaule nevar dabūt [Svēto Garu]” [Jņ.14:17].
Pirms viņi tiek pievērsti Kristum, visus cilvēkus no Dieva atdala nepiedotie grēki. Bet Kristus ienāca pasaulē, lai apvienotu debesis un zemi, samierinātu Dievu un cilvēku, kā arī mūs, grēciniekus, atgrieztu sadraudzībā ar Dievu. Tāpēc, tiklīdz cilvēks, savā nožēlojamajā stāvoklī, atzīst savu grēkā krišanu no Dieva un pievēršas ticībā Jēzum Kristum, Jaunās Derības starpniekam, – tai brīdī tad arī cilvēku no Dieva atdalošā siena sabrūk, tad viņa grēki viņam top piedoti un Dievs savieno Sevi ar viņu Savā žēlastībā. “Viņš mūs izglāba,” raksta Pāvils, “ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis” [Tit.3:5-6]. Viņš arī teica: “Viņam ticēdami, [jūs] esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma, kas ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla, līdz reiz iegūsim.” [Ef.1:13-14] Šiem izteikumiem apustulis pievienoja šodienas Rakstu vārdus.
No tā mēs redzam, kādā godā un cik ļoti svētīts ir katrs patiess kristietis. Kristiešiem, kuri redz apkārtējos, kas ir lielos godos, kamēr viņi paši atrodas dziļā pazemības stāvoklī, vajadzētu uzskatīt, ka šīs pasaules bērnu lielie īpašumi nav nekas, salīdzinot ar debešķīgo godu, kas ir dāvāts visiem kristiešiem. Visaugstākais Dievs žēlastībā ir savienojis Sevi ar nabaga grēciniekiem. Virsnieks no Kapernaumas neuzskatīja sevi par cienīgu, lai Dieva Dēls nāktu zem viņa jumta, bet kristiešiem ir neizsakāmi lielāks gods, jo Trīsvienīgais Dievs nāk un ņem mājvietu viņu nabadzīgajās sirdīs! Patiesie kristieši bieži dzird Svētā Gara nopūtās viņos. Viņš turpina tos apgaismot ar Dieva Vārdu, un Viņš veidos, mierinās, pamācīs un pārmācīs viņu sirdis. Kāpēc kādam no viņiem vajadzētu ilgoties pēc šīs pasaules goda vai kāpēc jāuztraucas viņu nicinājuma dēļ, ja lielais Dievs, kura priekšā noliecas viss, kas ir debesīs un uz zemes, mīt viņu dvēselē?
Tas, ka kristieši saņem Svēto Garu caur ticību, ir ne tikai liels gods, bet arī brīnišķīgs iedrošinājums un mierinājums! Tas, ka Svētais Gars kādu ir aizskāris, ir arī neapgāžama dievišķa liecība tam, ka viņš ir Dieva bērns un atrodas Dieva žēlastībā. Svētais Pāvils saka, ka tādā gadījumā viņam ir drošs zīmogs un garantija mūžīgā mantojuma saņemšanai. Un apustulis piebilst: “Ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” [Rom.8:11] Kristietim nevajag būt noskumušam ciešanās, apbēdinātam nicinājumā un izmisušam grēka pārbaudījumos, kad viņš pamatoti apsver, cik viņš ir dārgs Visuvarenajam Dievam. Debesu Tēvs ne tikai uzlūko viņu no Sava troņa, bet Viņš arī mājo katra kristieša nožēlojamajā sirdī.
Ieskaties