Dievs mums piešķir lēnīgu sirdi

“Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem; Tas Kungs ir tuvu.” [Fil.4:5]

Lēnība jeb laipnība, uz ko svētais Pāvils mūs šeit mudina, nesastāv no tā, ka cilvēks pretēji patiesībai un taisnībai rada gaismu no tumsas un saldu no skāba. Tā vietā šī lēnība, ko rada Svētais Gars un kas ir patiesu kristiešu īpašība, plūst no ticības. Līdz ar to viņi nespriež par savu tuvāko skarbi, bet gan saudzīgi un lēnīgi. Vārdos un darbos viņi izturas žēlīgi un draudzīgi pret savu tuvāko, un jo īpaši viņi piedāvā mierinošus vārdus tiem, kas atzīst, ka ir krituši grēkos. Visbeidzot, attiecībās ar savu tuvāko viņi nepretendē uz savām tiesībām, tā vietā dodot priekšroku atteikties no dažām no šīm tiesībām, lai saglabātu mīlestības un miera saikni.

Pat, ja visos patiesos kristiešos ir šīs lēnības asniņi, tomēr joprojām lielākoties šis tikums ir ļoti nepilnīgs. Daudzi uzskata, ka viņi var pierādīt savu progresu kristietībā, stingri nosodot savu tuvāko, izvērtējot viņa vārdus un darbus, neaizmirstot nosodīt nevienu vājību, nepieņemot attaisnojumus, liekot sliktāko konstrukciju tam, kas nav līdz galam skaidrs, un spriežot visu stingri saskaņā ar Bauslības burtu.

Kristietim ir daudz iemeslu izrādīt savu lēnību un laipnību visiem cilvēkiem. Pirmkārt, uz to mudina bauslis mīlēt, kā saka Kristus: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” [Mt.7:12] Kurš cilvēks gan nevēlas, lai kāds cits izrādītu viņam lēnību un laipnību domās, vārdos un darbos? Tā Kunga papildus pavēlei: “Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs” [Lk.6:36], vajadzētu mudināt kristieti būt lēnprātīgam pret ikvienu. Visbeidzot, kristiešus vajadzētu mudināt arī viņu pašu vājumam un pašu kļūdām, atgādinot, ka viņi paši dzīvo tikai no Dieva žēlsirdības. Kā atgādina svētais Pēteris, “uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanai dotu” [2.Pēt.3:15].

Tomēr viens no spēcīgākajiem iemesliem kristietim izrādīt lēnību ir tas, ko Pāvils mums norāda šodienas tekstā: “Tas Kungs ir tuvu.” Kā visi kristieši vēlas, lai Tas Kungs viņus tiesātu tai dienā, kad Viņš atkal nāks? Protams, ka viņi vēlētos, lai tas notiktu lēnīgi, nevis bargi saskaņā ar Bauslību. Pat ticīgie kristieši apliecina, ka, ja Tas Kungs viņus netiesātu ar žēlsirdību, Viņam tie būtu jānosoda. Kā Dāvids nopūtās: “Neej tiesā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū” [Ps.143:2], un “Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak, Kungs, lai pastāv?” [Ps.130:3]. Bet kurš gan var sagaidīt saudzējošu spriedumu no Tā Kunga, ja viņš pats izturas bargi pret savu tuvāko? Vai Kristus nemudina mūs vienmēr lūgt, “piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” [Mt.6:12]? Vai Viņš neuzskatīja par “nekrietnu kalpu” to, kurš pēc tam, kad viņa kungs atbrīvoja viņu no 10 000 talentu parāda, žņaudza un iemeta cietumā savu darba biedru, kurš bija viņam parādā 100 denāriju?

Ak, lai apustuļa vārdi: “Tas Kungs ir tuvu!”, dziļi iespiežas mūsu sirdīs. Domāsim par tiem ikreiz, kad mūsu samaitātā sirds mūs vilina bargi tiesāt savu tuvāko, un nekavējoties lūgsim, lai Dievs mums piešķir lēnīgu sirdi. Vai nebūtu zaimošana lielīties ar bauslības burtu un bargi izturēties pret apkārtējiem, visu laiku cerot, ka Dievs, mūs tiesājot, uzliks saudzīgākus standartus? Nē, mums ir jārēķinās, ka Tas Kungs pieturēsies pie principa, ko Viņš jau sen ir pieņēmis: “Un ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.” [Mt.7:2]

“Tas Kungs ir tuvu,” nevis lai mūs tiesātu, bet lai mums piedotu. Galvenokārt tam vajadzētu mudināt mūs uz to, lai mūsu lēnība taptu zināma visiem cilvēkiem. Domāsim par šo svētīgo mērķi dienu un nakti. Tādā veidā mūsu sirds kļūs laipnāka un maigāka pret tuvāko, gan draugu, gan ienaidnieku, un Kristus atzīs mūs par savējiem, ar prieku ievedot mūs Savas mūžīgās mīlestības Valstībā.