Dievs mums tik nepelnīti laipni vēlas dāvināt glābšanu
Tas mums jāierauga! Īpaši tas jāatzīst garīgi pieredzējušiem kristiešiem, ka mūsu prātos nereti gadās šāds apjukums: mēs gan pieņemam, ka Kristus ir izdarījis visu, kas jāpiepilda; Viņš ir nostādījis Sevi zem Bauslības, lai glābtu tos, kas atrodas zem Bauslības; Viņš ir atraisījis mūs no Bauslības lāsta, pats kļūdams par lāstu mūsu dēļ utt.
Taču, kad to esam dievbijīgi aplūkojuši, tad acumirklī viss šis mierinājums no mūsu prāta pazūd un izgaist ar vienu pašu iebildi: tas viss gan ir diži un labi, bet – kāds man no tā labums, ja es pats skaidri apzinos, ka ne par kripatiņu neesmu piepildījis tās prasības, kuras Dievs man izvirza? Dievs man nepārprotami prasa kaut ko tādu, ko līdz šim neesmu pildījis. Un diemžēl es turpinu tā rīkoties un netieku brīvs no lietām, ko Dievs ir nosodījis un aizliedzis. Kā gan es varu attiecināt uz sevi šo mierinājumu, kas dāvināts Kristus glābšanas darbā?
Redzi, tieši pret tamlīdzīgu domu sajukumu ir vērsts šis zīmīgais Svēto Rakstu teksts (Rom.8:3). Ievēro, ko apustulis te saka! Viņš apgalvo, ka taisni to, ko Bauslība nespēja, veica Dievs, sūtīdams Savu Dēlu grēcīgās miesas veidā. Iegaumēsim, ka itin visi tie Dieva vārdi, kas kaut ko prasa, pavēl vai nosoda, nav nekas cits kā Bauslības vārdi! Taču piedzīvojam, ka neīstenojot un nepiepildot pret mums vērstās prasības, mēs pastāvīgi jūtam Bauslības nosodījumu, vainu un sirdsapziņas pārmetumus. Taču slava Dievam par Viņa mūžīgo žēlastību! – Mēs netapsim pazudināti, saka apustulis. – “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā.” Jā, taisni to, ko mēs šodien vai vakar izbijušies pārdomājām un ko Bauslība pie mums nespēja panākt, – taisni to Dievs jau ir piepildījis Savā Dēlā.
Itin visās lietās Jēzum ir lemts kļūt par Bauslības piepildītāju un grēku nesēju mūsu dēļ. Ar tādu mērķi Viņš ir “no sievas dzimis” un “zem bauslības dzimis” (Gal.4:4). Šeit mums patiesi ir jāierauga, kā Kristus mums ir kļuvis par lielu un patiesu glābiņu, tāpēc visiem ir pamatots iemesls par to priecāties. Nebrīnieties, ka ļaudis, kas sapratuši un saņēmuši brīnišķo Kristus nopelnu, nespēj citādi – tikai priecāties un līksmoties! Jo vai var būt kas vēl labāks un svētīgāks par to? Vai grēka un vājību ieskautai dvēselei Dievs var dāvināt vēl kaut ko vērtīgāku par Glābēju, kas ar Savu paklausību mūsu vietā izpilda pilnīgo taisnību, būdams par to gandarīts un mīlēdams mūs brīvi – gluži kā sākumā mīlēja visu, ko bija radījis, bet jo īpaši Savu tēlu un līdzību – cilvēku!
Mums ir grūti iedomāties, ka Dievs mums tik nepelnīti laipni vēlas dāvināt glābšanu. Vai tiešām tas iespējams? – Tieši tāda ir Pāvila doma, rakstot: “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā.” Acīmredzami to pašu ir domājis arī Kristus, sacīdams: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens,kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ.3:16). Šķiet, ka tā domājis arī apustulis Pāvils, kas sacījis: “Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību. Jo, kāar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti” (Rom.5:18-19). Un tāpat domāti arī Kristus vārdi: “..Viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti” (Jņ.17:19) un: “..Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem” (Mt.20:28). Ak, mūžīgā Dieva mīlestība, kas spētu to pareizi izteikt un slavēt! Ak, neticības tumsa, kas neļauj mums šo Dieva godību saskatīt!
Ieskaties