Dievs nelauž solījumus

“Brāļi, es runāju cilvēcīgi, arī cilvēka pēdējo gribu, kas stājusies spēkā, neviens neatceļ, nedz pieliek tai ko klāt. Ābrahāmam un viņa dzimumam ir doti apsolījumi. Nav rakstīts “un dzimumiem”, tas ir, par daudziem, bet par vienu: “un tavam dzimumam”, proti, Kristum. Bet es saku to: Dieva jau sen spēkā nākušo gribas izpausmi neatceļ bauslība, kas dota četri simti trīsdesmit gadus vēlāk. Tā nevar iznīcināt apsolījumu. Jo, ja ar bauslību nāk mantojums, tad vairs ne ar apsolījumu, bet Ābrahāmam to Dievs ar savu apsolījumu ir dāvinājis. Kāpēc tad ir dota bauslība? Pārkāpumu dēļ tā ir klāt pielikta – līdz nāktu dzimums, kam ir dots apsolījums, – eņģeļu dota tā, ar starpnieka roku uzrakstīta. Kur viens, tur nav starpnieka, bet Dievs ir viens vienīgs. Vai tad nu bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nekādā ziņā ne. Jo, ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību. Bet raksti ir it visu saslēguši grēkā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu.” [Gal.3:15-22]

Atceros bērnībā, bija reizes, kad tēvs mums kaut ko solīja. Piemēram, viņš teica, ka mēs kādā nedēļas nogalē dosimies uz parku. Bet dažreiz kaut kas sanāca ne tā un tas, ko viņš bija plānojis, nenotika. Varbūt viņš tika izsaukts darbā ārkārtas situācijā, vai kāda cita iemesla dēļ, bet viņš vienkārši nevarēja mūs aizvest uz apsolīto pasākumu. Mēs bieži to nesapratām. Viņš bija devis solījumu. Un mūsuprāt “solījumus lauz nedrīkst”.

Citreiz mans tēvs teica, ka mēs darīsim kaut ko, piemēram, iesim uz beisbola spēli, bet vispirms mums bija jānopļauj zāle. Ja mēs nepļautu zāli, mēs netiktu uz bumbas spēli. Mēs varētu mēģināt pateikt tēvam: “Bet tu solīji.” Un viņš teiktu: “Nē, es to nedarīju. Es teicu, ka, ja jūs nopļausit zāli, tad mēs dosimies uz bumbas spēli. Bet jūs nepļāvāt zāli. Jūs neievērojāt savu līguma daļu. Tāpēc nevis es lauzu solījumu, bet jūs nepildījāt savu līguma daļu. Tāpēc mēs nebrauksim.”

Tā ir atšķirība starp solījumu un vienošanos vai līgumu. Solījumā cilvēks saka, ka viņš kaut ko darīs, un viņam ir pienākums izdarīt to, ko viņš teica, ka darīs, bet līgumā starp diviem cilvēkiem katram ir noteikti pienākumi un viņi piekrīt katrs darīt noteiktu lietu. Un, ja kāds no viņiem savu līguma daļu nepilda, tad līgums tiek lauzts, un turpmāku saistību nav. Un tā mēs esam tikuši pie šīsdienas teksta tēmas.

Vēstules Galatiešiem tekstā Pāvils sniedz solījuma piemēru, apgalvojumu, ka kāds kaut ko darīs, un viņš ir vienīgais, kas par to ir atbildīgs. Viņš izmanto pēdējās gribas un testamenta piemēru, nosaucot to šeit par derību. Tad 15. pantā viņš faktiski lieto vārdu solījums, lai aprakstītu, kas ir pēdējā griba un testaments, proti, tas ir solījums. Testamentā kāds sola vai paziņo, ka tā arī darīs, viņš tādā veidā atsavinās savu īpašumu, nododot to mantiniekiem saskaņā ar savu testamentu. Kad šis testaments stāsies spēkā, personas nāves brīdī neviens nevarēs dokumentu mainīt. Jūs nevarat mainīt solījumus, ko persona ir devusi savā testamentā. Tas, kas tika uzrakstīts, kas tika solīts, stāsies tiesas priekšā. Jūs to nevarat mainīt vai tam ko pievienot.
Savukārt līgums vai savstarpēja vienošanās ir pavisam cita lieta. Saskaņā ar šāda veida līgumu divi cilvēki vienojas viens ar otru, ka katrs no viņiem veiks noteiktus pienākumus. Un iemesls, kāpēc viņi to dara, ir tāpēc, lai katrs no viņiem saņemtu kādu labumu no otra. Vienkāršs piemērs ir: “Es jums samaksāšu noteiktu naudas summu, un jūs man iedosiet noteiktu produktu vai pakalpojumu apmaiņā pret šo naudu.” Ja persona, kas teica, ka maksās naudu, naudu nemaksā, otrai personai nav pienākuma sniegt viņam preci vai pakalpojumu, ko viņš teica, ka sniegs. Katrai pusei ir noteikti pienākumi, un, ja viena no tām nepilda šos pienākumus, otrai pienākumu nav. Pāvils piemin, ka Dievs devis Ābrahāmam solījumus. Ļaujiet man minēt vairākus īpaši svarīgus aspektus, kad šie solījumi tika doti. Pirmais ir sastopams 1. Mozus grāmatā, 15. nodaļā. Dievs jau bija apsolījis 12. nodaļā, ka viņš padarīs Ābrahāmu par lielu tautu, ka viņš dos Ābrahāmam zemi, kas piederēs viņam un viņa pēcnācējiem, un apsolīja, ka caur viņa pēcnācējiem, patiesībā pēcnācēju, vienskaitlī, visas tautas būs svētītas. 15. nodaļā lasām, ka Ābrahāms ir noraizējies, jo viņam vispār nav bērnu. Viņam ir tikai viens kalps, kurš mantos visu, kas viņam ir. Viņam nav sava dēla, kas būtu likumīgs mantinieks. Viņš ir noraizējies par nākotni, un viņš savas rūpes uztic Dievam. Dievs vēlas viņam apliecināt, ka viņš turēs savus solījumus, jo “solījumus nelauž, tie ir jātur”. Tālāk 15. nodaļā ir kāda interesanta paraža, kāda cilvēkiem tajā laikā bija. Ja divi cilvēki noslēdza līgumu vai vienošanos, lai pierādītu, ka viņi nopietni domā par līguma ievērošanu, viņi paņēma vairākus dzīvniekus, sagrieza tos divās daļās un sarindoja pusītes blakus vienu otrai. Tad viņi staigāja starp sadalīto dzīvnieku daļu rindām, viens otram blakus, viens otram norādot: “Ja es nepildīšu savu daļu no šīs vienošanās, lai mans ķermenis tiek saplēsts divās daļās kā šie dzīvnieki. ”

Dievs vēlas Ābrahāmam pasacīt, ka viņš nopietni domā pildīt savus solījumus. Tāpēc viņi sāk ceremoniju, sadalot dzīvniekus un sarindojot dzīvnieku daļas. Bet Ābrahāms nestaigā starp divām dzīvnieku daļu rindām. Viņam nav nekādu pienākumu. Dievs ir tas, kuram ir pienākums pildīt savus solījumus. Ābrahāms redz kūpošu uguns katlu, kas ir veids, kā Dievs sevi redzami atklāja Ābrahāmam, un kūpošais uguns katls pārvietojas starp divām dzīvnieku daļu rindām. Dievs saka Ābrahāmam: “Ja es neturēšu savus solījumus, lai es tieku iznīcināts un sagriezts divās daļās.” Un, protams, Dievu nevar iznīcināt, nevar nogalināt, nevar sagriezt divās daļās. Bet tas liecina, ka viņam ir nopietns nodoms pildīt savus solījumus. Tā tas ir tad, kad Dievs noslēdza derību, par kuru Pāvils runā šajā tekstā.

Ir vēl viens punkts par šīs derības saņēmējiem. Tas bija Ābrahāms un viens konkrēts Ābrahāma pēcnācējs. Dažādos gadījumos Dieva apsolījumi ietvēra visus viņa pēcnācējus, un vārds “sēkla” ir daudzskaitlī. Būs daudz Ābrahāma pēcnācēju, tāpat kā zvaigznes debesīs. Un viņa pēcnācēji kļūs par lielu tautu. Bet bija vēl viens Dieva apsolījums, vienīgais, kas īpaši izmanto vārdu “sēkla” vienskaitlī. Tas atrodams 22. nodaļā. Pēc tam, kad Dievs bija licis Ābrahāmam upurēt Īzāku un tad apturējis Ābrahāmu, pirms Īzāks tika nogalināts, un nodrošinājis aizstājēju auna formā, Dievs atkārtoja dažus solījumus Ābrahāmam, taču viņš pievienoja vienu īpašu solījumu, Ābrahāma dzimums iemantos viņa ienaidnieku vārtus. Daudzos tulkojumos teikts, ka sēkla iegūs viņu ienaidnieku vārtus. Bet ebreju valodā ir ļoti skaidri pateikts, ka tā ir atsauce uz vienu dzimumu, proti, ka Ābrahāma pēcnācējiem būs viņa ienaidnieku vārti, atsevišķi. Tā ir vienīgā reize, kad tajā tiek izmantota Ābrahāma sēkla ar vienskaitļa nozīmi, nevis kolektīvu daudzskaitļa nozīmi. Un tas ir viens no lielajiem Dieva apsolījumiem Ābrahāmam par vienu konkrētu pēcnācēju, Kristu Jēzu. Tā ir atsauce uz viņa uzvaru pār ienaidniekiem: grēku, nāvi un velnu. Tas ir tas, kas vajadzīgs visām tautām, un svētība, ko Viņš nesīs visām tautām. Tas ir lielais solījums Ābrahāmam un mums visiem. Tas mums nāk kā Dieva apsolījums, un “solījumus nelauž”. Tas bija Galatiešu kristiešu apjukuma saturs. Tie, kam bija jūdu izcelsme, uzstāja, ka ar solījumu nepietiek. Kristiešiem bija jāievēro arī likumi, kas ebrejiem bija jāievēro. Bet Pāvils vēlas, lai viņi zinātu, ka viņi visi ir daļa no “visām tautām”, kuras tiks svētītas caur Ābrahāmu un viņa pēcnācēju, Jēzu, uzvaras, Dieva atjaunošanas un pastāvīgas mājvietas apsolījumiem, un tas viss ir atkarīgs no Dieva solījuma, un viņš turēs savu solījumu.

Tagad jāuzdod jautājums, kāpēc Dievs deva Izraēla tautai tās likumus. Tas nebija paredzēts, lai solījumu pārvērstu par līgumu. Viņš viņiem neteica, ka viņiem ir kaut kas jādara, lai saņemtu šos solījumus. Likums tika pievienots pārkāpumu dēļ. Un viņš saka, ka šie likumi tika doti, ”līdz nāks sēkla, kurai ir doti solījumi”. Šī nav atsauce uz morāles likumu, lai gan morāles likums, 10 baušļi, tika doti, lai parādītu mums mūsu pārkāpumus un ka mums bija vajadzīga šī Ābrahāma sēkla, lai gūtu virsroku pār mūsu ienaidniekiem. Atsauce attiecas uz ceremoniālajiem likumiem. Izraēlas vēsturē viņi bieži bija nomaldījušies no savām attiecībām ar Dievu un aizmirsuši viņa apsolījumus par uzvaru un apsolīto jauno zemi. Tāpēc viņš deva viņiem ceremoniālus likumus, kas regulēja Dieva pielūgsmi. Viņš iedibināja priesterību, upurēšanas sistēmu, ēdienu, ko viņi drīkst ēst, lai viņi atšķirtos no visām pārējām tautām un saprastu, ka viņi ir atšķirīgi, un saprastu, kāpēc viņi ir atšķirīgi. Visi šie ceremoniālie likumi tika doti, lai atsauktu viņus atpakaļ pie Ābrahāma pēcnācēju galvenā apsolījuma un norādītu uz upuri, ko viņš nesīs. Visiem viņu svētkiem, visām viņu paražām, kas raksturīgas tikai Israēlam, bija jāatgādina Dieva apsolījums, ko viņi bieži aizmirsa. Likumu nolūks bija saglabāt šo apsolījumu un koncentrēties uz to, lai viņi nepazaudētu visu, kas ir ticis Dieva apsolīts. Redziet, tas ir vienīgais veids, kā jūs varat zaudēt solīto, proti, neticot solījumam un to aizmirstot.

Pāvils min, ka šāda veida vienošanās, šāda veida bauslība, darīt šīs lietas, lai saglabātu dzīvu cerību, faktiski mantotu Izraēla fizisko zemi, šāda veida vienošanās tika dota likumos, kurus Mozus atveda no Sinaja. Israēla pārkāpumu dēļ, nomaldījies no Dieva un aizmirsis viņa solījumu, viņš deva viņiem šos likumus, kas viņiem bija jāievēro, lai viņi atcerētos apsolījumu. Un viņš tiem teica: ja viņi neievēros šos likumus, viņi aizmirsīs Dieva solījumus un tiks padzīti no zemes, fiziskās Israēla zemes, kas viņiem bija apsolīta. Un tieši tas notika, kad asīrieši aizveda gūstā desmit Izraēla ziemeļu ciltis un kad babilonieši aizveda gūstā atlikušās divas Izraēlas dienvidu valstības ciltis, lai gan šīs ciltis atgriezīsies, jo tajās ietilpa cilts, no kuras nāks Ābrahāma pēcnācējs. Tātad tos ceremoniālos likumus deva starpnieks. Ja līgums tiek lauzts, jums ir nepieciešams starpnieks, lai atkal apvienotu abas puses. Bet, kad runa ir par solījumu, Dievs ir uzņēmies visu atbildību uz sevi. Solījumam nav nepieciešams starpnieks. Tam ir tikai viena puse, šajā gadījumā tas ir Dievs, un viņš turēs savu solījumu. Salīdzinot abus, solījumu ar likumu, Pāvils nobeidz, norādot, cik daudz pārāks solījums ir pār likumu, kas citādi būtu līgums. Dieva bauslība nekad nebija paredzēta dzīvības nodrošināšanai, nekad nebija paredzēta piedošanai, nekad nebija paredzēta taisnības nodrošināšanai. Tāpēc jums nekad nevajadzētu paļauties uz likumu vai likuma ievērošanu, lai iegūtu dzīvību, piedošanu un taisnību. Mums ir vajadzīgs Dieva apsolījums, ka Viņš nodrošinās visu, kas mums nepieciešams, lai iegūtu dzīvību, lai saņemtu piedošanu un taisnību, nevis mūsu pašu, bet gan Ābrahāma pēcnācēju. Dievs mums to ir apsolījis. Uzticieties viņa solījumiem. Viņš nelauzīs to, ko ir solījis.

Kāds tam visam sakars ar tevi un mani? Es atceros evaņģelizācijas programmu pirms gadiem. Tajā tika jautāts cilvēkiem, ko viņi atbildētu, ja Dievs teiktu: “Kāpēc man vajadzētu tevi ielaist savās debesīs?” Lielākā daļa cilvēku uz šo jautājumu atbildēja: “Tāpēc, ka esmu mēģinājis darīt labas lietas. Es neesmu aplaupījis banku vai izdarījis slepkavību, vai izdarījis kādu citu smagu grēku. Vai viņi varētu arī atbildēt: “Tāpēc, ka esmu mēģinājis būt labs cilvēks.” Vai arī: “Tāpēc, ka es tev ticēju, vai arī es tev ticu.” Problēma ar šīm atbildēm ir tā, ka tās runā par kaut ko tādu, ko mēs esam darījuši. Galvenā uzmanība tiek pievērsta mums neatkarīgi no tā, vai tie ir mūsu darbi vai pat mūsu ticība. Bet padomājiet par to, ko Pāvils šeit saka. Kā mēs varētu atbildēt uz šo jautājumu, ņemot vērā Pāvila teikto par apsolījumiem – kāpēc tev vajadzētu mani ielaist debesīs? Jo tu solīji! Tu apsolīji, ka ar sava Dēla starpniecību mani ienaidnieki tiks uzvarēti, un es iemantošu to, ko tu esi apsolījis. Tas koncentrē atbildi nevis uz mums, bet gan uz Dievu un to, ko viņš ir apsolījis darīt. Un, kad runa ir par Dievu un viņa dotajiem solījumiem, atcerieties: “Dievs nelauž solījumus.” Šeit mēs gūstam pārliecību par mūžīgo dzīvi, ko Kristus priekš mums ir izcīnījis. Dievs to ir apsolījis! Āmen.