Dievs nesola pildīt visas mūsu samaitātās sirds kārības

Vai kāds iedomājas, ka Tas Kungs mūs pametīs kaunā un Viņa vārdiem būsim ticējuši velti, ja turēsim Dievu pie vārda un pēc Viņa vārdiem lūgsim? Vai tiešām kāds domā, ka Viņš aizliegs Savu patiesību un godu un pēc visa tā, ko mācījis un kā aicinājis lūgt, Viņš nesniegs mums nekādu palīdzību?

Tomēr tu iebilsti: “Kaila ticība Dieva apsolījumiem manu miesu neapģērbs un nepabaros, nedz mana ticība apmierinās manus kreditorus un manus bērnus. Jo es gribu būt patiesi pārliecināts, ka saņemšu visu nepieciešamo, ko lūdzu. Ko gan palīdz visi daudzsološie vārdi, mana cerība un paļāvība uz tiem, ja šīs lietas neiegūstu?”

Esi uzmanīgs un sargies tik skarbi izrunāties pret Dievu! Tu attēlo Dievu gluži tāpat, kā apustulis Jēkabs aprakstīja nekrietnus ļaudis: “Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķas barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību, – bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz?” (Jēk.2:15-16)

Labāk padomāsim, iekams šādi runājam par mūsu Debestēvu. Tie nav joki, bet biedinoša nopietnība, kas pavedina dvēseli uz galēju izmisumu, ka tā kliedz pret Dievu un Viņa apsolījumiem, ka Viņš šķietami nedod visu, ko solījis. Lai arī visu kārdinājumu īstais avots ir velns un kritušās sirds ļaunums, tomēr šim kārdinājumam ir kāds īpašs iemesls. Proti, pats cilvēks vēlas izlemt, cik daudz laicīga labuma tam pienākas, un, iecerēto nesaņēmis, tas kritizē Dievu, kas nepilda Savus solījumus. Taču īstenībā Dievs nemāca šādi lūgt un nesola pildīt visas mūsu samaitātās sirds kārības.

Tādēļ, lai saprastu Viņa solījumu un redzētu tā piepildīšanos, mums ir labi jāiegaumē, kā mūsu Kungs māca lūgt: “Jo Dievs ir patiess, bet ikviens cilvēks melkulis, gluži kā ir rakstīts: lai Tev būtu taisnība Tavos vārdos un Tu uzvarētu, kad ar Tevi iet tiesā” (Rom.3:4). Viņš māca mums lūgt: “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien!” Ko nozīmē vārdi “dienišķā maize”?”

Sāksim nevis ar daudzajām lietām, kas ietvertas vārdu salikumā “dienišķā maize”, kā ēdiens, dzēriens, drēbes, mājas utt., bet domāsim par vārdu “dienišķā”. Vārds, kas oriģinālā tulkots kā “dienišķā”, ir samērā neskaidrs un divdomīgs, taču visos tā skaidrojumos vairāk vai mazāk vienprātīgi redzams, ka “dienišķs” ir tāds, kas ik dienu vajadzīgs mūsu dabai. Proti, nevis viss, ko iekārojusi mūsu sirds, bet tikai mūsu dzīvībai nepieciešamais. Pieminēsim arī Kristus lietoto vārdu “šodien” vai “dienu no dienas”, kas līdzinās izteiksmei, ko Viņš izmanto (Mt.6:34): “Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.”

Ja kāds grib tiesāties ar Dievu (Rom.9:20), mēs tam jautājam: vai Dievs līdz šim nav uzturējis tavu dzīvību? Pat ja neesi saņēmis visu, ko esi gribējis un ar ko rēķinājies, tomēr tavas dzīves laikā Viņš tev ir devis visu solīto un Viņš patiešām zina labāk, ko esi pelnījis. Vai maz zini, cik daudz raižu, pārmācību un gara nabadzības ir vajadzīgs tavas dvēseles mūžīgai glābšanai?

Taču kristietis, kas ir ne tikai nabadzīgs, bet arī grimst parādos, mums atbild: “Ir vēl citi apstākļi, kuru priekšā nabadzība ir nieks, jo es esmu cilvēkiem parādā un nespēju savas saistības izpildīt, tāpēc dodu ieganstu ļaunām runām un Evaņģēlija zaimošanai.” Atbilde: ja esi bijis augstprātīgs, tev vajadzīga pazemošana. Taču, kamēr tu nekārdini To Kungu ar tīšu nolaidību vai slinkumu, ar tukšību vai izšķērdību (Jēk.4:3; Jņ.6:12), bet paliec savā aicinājumā kārtīgs, pazemīgs, cītīgs un uzticams un ticībā lūdz šo Tēvreizes lūgumu, tikmēr tev ir doti visi Dieva solījumi un iedrošinājums. Viņš tevi apgādās, un tu nepaliksi kaunā kā krāpnieks, bet izpildīsi savas saistības cilvēku priekšā.

Tomēr bieži gadās tā, ka mēs kārdinām Dievu vai nu ar savu slinkumu un izšķērdību, vai arī ar pārmērīgu augstprātību, kam nepieciešama pārmācība. Un tad ir jāpiedzīvo pieredze, kas ir daudzkārt rūgtāka par nabadzību, kad nespējam pildīt savas saistības cilvēku priekšā. Arī situācijas, kad Dieva bērni vai nu slimības vai citu apstākļu dēļ nespēj par sevi parūpēties un tiem jālūdz kristīgu brāļu un māsu žēlastība, katrā ziņā pazemo mūsu lepno dabu. Tomēr arī šādas lietas pieder pie audzināšanas procesa, ko Dievs īslaicīgi lieto pie Saviem dievbijīgajiem bērniem, lai tos pārmācītu un tie mācītos saņemt kādas Dieva dāvanas. Visos gadījumos dievbijīgi un padevīgi ir jāuzlūko gudrais un varenais Tēvs, kura labā roka spēj visas lietas vērst par labu.