Dievs noteica atšķirību starp kritušajiem cilvēkiem

“Bagātiem un nabagiem jābūt kopā jauktiem citam ar citu; Tas Kungs viņus visus ir radījis.” [Sal.pam.22:2]

Daudzi tic, ka pilnīga vienlīdzība, īpaši attiecībā uz laicīgo labumu, ir vienīgais līdzeklis, ar kuru visi cilvēki būtu vienlīdz laimīgi. Viņi domā, ka, ja viens cilvēks vairs nebūtu bagāts, bet cits vairs nebūtu nabadzīgs, tad nāktu dzejnieku pareģotais zelta laikmets: zeme tiktu pārvērsta par paradīzi, katra daudzo nelaimē nonākušo cilvēku žēlošanās apstātos, sēru asara izžūtu, un visa cilvēce būtu viena liela, laimīga ģimene.

Citi iet vēl tālāk. Viņi norāda uz atšķirībām starp pasaules bagātajiem un nabadzīgajiem. Viņi atzīmē, ka vienai personai ir brīnišķīga pils, bet citai ir grūti atrast mājokli bezpajumtnieku patversmē. Vienam cilvēkam pieder lielas zemes platības, bet otrs nevar nosaukt par savu īpašumu par kvadrātmetru. Viens cilvēks kontrolē ievērojamu daudzumu zemes produkcijas, bet cits nevar novākt augļus pat no viena no pasaules kokiem. Viens cilvēks var izbaudīt neiedomajamākās ērtības, bet citam – jācieš badu. Kāds tērpjas dārgos tērpos, bet cits pat nespēj apklāt savu kailumu ar rupja auduma gabalu.

Tas viss, viņi saka, ir vispārējas netaisnības stāvoklis. Viņi apgalvo, ka visi cilvēki kā šīs zemes iedzīvotāji nāk šajā pasaulē ar absolūti vienādām tiesībām un līdz ar to viņiem ir vienādas tiesības uz zemi, tās augļiem un labumiem. Viņi neatšķir bagāto un zagli un ignorē pasaulīgo autoritāti, kas aizsargā bagātnieku īpašumu pret trūcīgajiem, kā publisku klajas netaisnības glabātāju.

Protams, ir taisnība, ka, ja cilvēce būtu palikusi tādā stāvoklī, kādu tā baudīja, kad Dievs to radīja, ja pasaulē nebūtu ienācis grēks, nebūtu nevienlīdzības starp cilvēkiem un nebūtu apstākļu, kad viens cilvēks ikdienas dzīvo krāšņi un līksmībā, kamēr cits badojas ar palīgā saucieniem, kas paliek nedzirdēti. Tā vietā visa zeme ar visām mantām un labumiem mums būtu brīnišķīgs avots, no kura katrs varētu smelties pēc savām vēlmēm un vajadzībām. Nejautājot: “Kas man no tā ir?” katrs izmantotu savas dāvanas, spēku un līdzekļus, lai kalpotu kopējam labumam; visi ieguldītu un saņemtu vienādi.

Tomēr mēs esam kritušas radības. Pēc būtības mūsu sirdīs mājo pašmīlestība un savtīgums. Ja pasaulē nebūtu “manējo” un “tavējo”, tad nebūtu vajadzības padarīt cilvēka īpašumu svētu un neaizskaramu citam. Ja mums visiem būtu vienāda pretenzija uz visu, visi noteikti gribētu no tā labumu, bet tikai daži strādātu visu labumam.

Tāpēc pilnīga vienlīdzība neizmainītu zemi par debesīm; drīzāk tā padarītu zemi par elli.

Tāpēc Dievs visu cilvēku sirdīs ierakstīja bausli “Tev nebūs zagt” [2.Moz.20:15], publiski un svinīgi nosaucot to no ugunīgā Sinaja caur savu izredzēto kalpu un vēstnesi Mozu. Ar šo bausli Viņš uzcēla ugunīgu sienu ap īpašumu, ko katra persona ir nopelnījusi vai saņēmusi. Kā eņģelis stāvēja Ēdenes ieejas priekšā ar liesmojošu zobenu, tā arī bauslis “Tev nebūs zagt” stāv kā draudīgs sargs, ko Dievs iecēlis mājas, pagalma, dārza, lauka un katra cilvēka īpašuma priekšā.

Sākotnēji visi cilvēki bija vienlīdzīgi. Nevienam cilvēkam nebija privilēģiju Dieva priekšā. Tomēr pēc tam, kad Dievs ar savu brīnišķīgo norādījumu un ar savu svēto bausli “Tev nebūs zagt” ir norobežojis zemes mantu, neviens nevar atsaukties uz visu cilvēku sākotnējām vienlīdzīgām tiesībām uz visas zemes krājumiem.

Salamans pareizi saka: “Bagātiem un nabagiem jābūt kopā jauktiem citam ar citu; Tas Kungs viņus visus ir radījis.” (Sal.pam.22:2)

Tāpēc tas, kurš pasludina atšķirību starp bagātajiem un nabadzīgajiem, augstajiem un zemajiem, pavēlošajiem un paklausošajiem kā netaisnības stāvokli, zaimojoši pasludina Dievu par netaisnīgu. Bet Viņam ir vara darīt to, ko viņš vēlas, ar savu, jo Viņš pats noteica šo atšķirību starp mums kritušajiem cilvēkiem.