Dievs pieņem grēciniekus

“Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Bet farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit debviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” [Lk.15:1-10]

Farizeji un rakstu mācītāji izvirzīja apsūdzību pret Jēzu, ka Viņš, lūk, “pieņem grēciniekus” un ēd kopā ar viņiem. Jēzus pieņēma šo apsūdzību un nesāka taisnoties. Gluži otrādi, Viņš apliecināja, ka tieši tāda ir Viņa misija un uzdevums šai pasaulē – “pieņemt grēciniekus”. Arī kāda sena luterāņu dziesma sākas ar vārdiem:

Jēzus pieņem grēc’niekus!
Klausies sirds šo prieka ziņu:
Ceļā vada maldīgus,
Ja no sirds tie meklē Viņu.

Še ir spēks, kas pestī mūs:

Jēzus pieņem grēc’niekus!

Jautājums, kuru mēs šodien pārdomāsim, ir: Ko nozīmē vārdi “pieņemt grēciniekus”?

Pirmām kārtām mums ir jātiek skaidrībā par to, kas ir šie ļaudis, par kuriem mēs lasījām Svēto Rakstu tekstā. Domāju, ka no Jaunās Derības viņi mums jau ir gana labi pazīstami. Vispirms tie ir farizeji un rakstu mācītāji. Rakstu mācītāji bija Rakstu zinātāji un tiesību eksperti, bet farizeji bija grupējums jūdaisma ietvaros, kas labi pazina morālos likumus un pienākumus un centās tos perfekti izpildīt. Vārdu sakot, – ārēji raugoties, tie bija morāles un tikumības cilvēki – paraugi visiem apkārtējiem. Tādēļ sabiedrība viņus uzskatīja par labiem un taisnīgiem.

Otra grupa, kurus mēs sastopam, ir muitnieki un grēcinieki, kuri savukārt pārstāvēja sabiedrības “pabiras”. Muitnieki tika uzskatīti pat par tautas nodevējiem, jo viņi ievāca nodokļus nīstajiem romiešu pārvaldniekiem. Viņi tik ļoti tika nicināti, ka viņus ierindoja īpašā kategorijā blakus visiem pārējiem grēciniekiem prostitūtēm, zagļiem, dzērājiem un visiem citiem ļaundariem.

Jūs noteikti atceraties, ka ir vēl kāda vieta evaņģēlijos, kur abas šīs tik ļoti atšķirīgās grupas tiek minētas kopā. Tā ir līdzība par farizeju un muitnieku, kas devās Dievu lūgt. Muitnieks pirmais ienāca Templī un palika turpat pie ieejas, izmisīgi lūgdams, sizdams sev pie krūtīm un sacīdams: “Kungs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Turpretī farizejs, ienākdams Templī, pašpārliecināti dodas uz priekšu un pateicas Dievam, ka viņš nav tāds, kā tie citi, kas dzīvo dažādos grēkos, farizejs pateicās, ka viņš nav, piemēram, tāds, kā tas nabaga muitnieks tur aizmugurē. Līdzība beidzas ar Jēzus noslēguma vārdiem, ka muitnieks devās uz mājām taisnots, labāks par farizeju. Un šeit mēs ļoti skaidri varam redzēt, kāda ir būtiskā atšķirība starp šīm divām grupām farizejiem un muitniekiem.

Šo paradoksālo patiesību Jēzus apstiprina arī šīsdienas Evaņģēlijā, proti, ka Dievs pieņem, nevis tos, kas uzskata sevi par taisniem, bet Viņš pieņem tieši grēciniekus, tas ir, tos, kuri apzinās savus grēkus un samaitāto sirdi. Tieši par tiem, kuri nožēlo un atgriežas no saviem grēkiem, ir prieks Dieva eņģeļiem Debesīs. Cilvēciski raugoties, tas šķiet paradokss, – Dievs pieņem grēciniekus, bet atraida taisnos farizejus, un tas, kas ļaudīm šķiet grēcīgs, nepieņemams, Dievam izrādās labs un pieņemams; savukārt ārēji taisnos farizejus Dievs sauc par paštaisniem un lepniem.

Tādējādi mēs nonākam pie kādas ļoti svarīgas mācības, ko Jēzus mums vēlas šeit sniegt. Tā ir mācība par paštaisnību. Mēs visi labi zinām, kas ir paštaisnība mēs to viegli saskatām un nicinām citos, bet, protams, paši sevī to neredzam. Parasti mēs mēdzam sacīt, ka paštaisnība ir pārākuma sajūta, kas piemīt dažam labam. Šie paštaisnie ļautiņi izturas tā, it kā viņi būtu labāki par citiem. Jūs visi noteikti pazīstat kādu, kurš pēc jūsu domām ir paštaisnīgs.

Paštaisnība ir tā īpašība, ko ir viegli ieraudzīt citos, bet grūti pašam sevī. Tā ir īpašība, kas liek attaisnot visas savas kļūdas un grēkus un iztēlo sevi kā nevainīgu cietēju. Ja kāds iedomājas, ka ir brīvs no šīs nejaukās īpašības, tad ir vairāk nekā skaidrs, ka viņš pats ir dziļā paštaisnības varā. Es domāju, ka nav tāda cilvēka šai pasaulē, kuru vismaz kāds neuzskatītu par paštaisnu. Taču paštaisnība ir vēl kas dziļāks un nopietnāks par to, ko mēs varam pamanīt un redzēt cilvēkā no ārpuses. Tā ir dziļākā izjūta ikvienā no mums, ka mēs esam pārliecināti, ka neesam vismaz tik ļauni kā sabiedrības “pabiras” prostitūtes, zagļi vai mafijas locekļi. Mēs varbūt neesam perfekti, bet tomēr mums šķiet, ka labāki par daudziem mēs Dieva priekšā esam..

Tomēr visa Bībeles mācība un arī šīs līdzības norāda uz to, ka nevienam cilvēkam nav tādas paša personiskās taisnības, ar kuru viņš varētu nākt Dieva priekšā vai lepoties, ka viņš ir labāks par citiem cilvēkiem. Tātad šeit nav runa par to, cik taisni mēs varam kļūt. Visa paštaisnība tiek nosodīta Dieva priekšā. Cilvēkam, lai kā viņš censtos un pūlētos, nav iespējams sasniegt tādu morālu un garīgu taisnību sevī, lai tā būtu pieņemama Dievam.

Tādēļ ik reizes, kad Jēzus uzbruka farizeju un rakstu mācītāju paštaisnībai, Viņš līdztekus mācīja arī kā ir iegūstama patiesā taisnība, kas patiešām ir derīga Dieva priekšā. Tā, piemēram, Kalna sprediķī Jēzus saka zīmīgus vārdus: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības.” Un šī patiesā taisnība ir atrodama vienīgi pašā Jēzū Kristū un cilvēks to var iegūt ticībā Viņam. Vecajā Derībā par Viņu jau bija pravietots, ka Kristus pats ir “tas Kungs mūsu taisnība.” Arī Jaunā Derība to apliecina, ka Jēzus Kristus ir “kļuvis mums par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu”.

Šai mācībā ir atrodama Evaņģēlija sirds un serde, un pie tās mums ik dienas ir jāatgriežas kā pie īstenā mūsu dzīvības avota. Patiesa paštaisnība būtībā ir neiespējama. Mēs paši nespējam sasniegt tādu taisnību, ar ko mēs varētu pastāvēt Dieva tiesas priekšā. Tādēļ vienīgais mūsu glābiņš un patvērums ir ticībā saņemt Kristus taisnību. Viņa taisnība mums ir sniegta kā dāvana un mēs tajā varam ietērpties it kā tā būtu mūsu pašu taisnība. Viņa taisnības un svētuma tērpā mēs varam stāvēt Dieva priekšā tikpat nevainojami un svēti kā Viņš pats.

Tas nebūt nav tā, ka farizeji vai paštaisni cilvēki vispār nevar kļūt ticīgi un saņemt Kristus taisnību. Farizeji tāpat kā visi citi grēcinieki varēja saņemt Kristus taisnību. Taču katra cilvēka farizejiskā paštaisnība ir tā, kas atsakās dot vietu Kristus taisnībai. Paštaisnība pēc savas būtības ir tik pašapmierināta un lepna, ka atsakās no jebkuras palīdzības.

Šāda paštaisnība ir viens no nopietnākajiem grēkiem, kas mājo arī kristiešos tik ilgi, kamēr viņi dzīvo šai pasaulē. Tas arvien atgriežas pie cilvēka jaunā spēkā, viltīgi un apslēpti, un liek viņam justies labākam un gudrākam par visiem pārējiem, pat par pašu Dievu. Tādēļ arī mums ikvienam ir nepieciešams pastāvīgi atgriezties un tikt šķīstītam no šā grēka. Un tieši par to arī Jēzus runā šajās līdzībās. Jo tie, kuri uzklausa Jēzus vārdus, sirdī nožēlodami savus grēkus un vēlēdamies saņemt piedošanu, tiem šis Evaņģēlijs ir liels iepriecinājums: Jēzus taču pieņem grēciniekus! Arī ticīgs cilvēks apzinās, ka viņš joprojām ir grēcinieks. Taču viņš, nožēlodams savus ikdienas grēkus un pārkāpumus, droši zina, ka viņš ir tā pazudusī avs, kuru ir izgājis meklēt Labais Gans, vai arī pazudusī monēta, kura tiks atrasta. Šāds grēcinieks dzird vārdus “Jēzus Kristus ir nācis pasaulē, lai glābtu grēciniekus, no kuriem es esmu pats ļaunākais” un no sirds tic šim apsolījumam un tic savam Glābējam.

Šīs līdzības bija smagi apsūdzības vārdi attiecībā pret farizejiem ne tikai pret tā laika farizejiem, bet tāpat arī pret to farizejisko garu, kas šodien mīt mūsu sirdīs. Nav debesīs prieka par tiem, kuriem nav vajadzīga atgriešanās un grēku nožēla. Protams, no Jēzus vārdiem ir skaidrs, ka nav tādu cilvēku, kuriem nebūtu vajadzīga atgriešanās; ir tikai tādi, kuri domā, ka viņiem nav vajadzīga atgriešanās.

Bet vēl joprojām Jēzus pieņem grēciniekus – grēciniekus, kas patiesā grēku nožēlā apzinās sevi kā nespējīgus izpildīt Dieva taisnīgās prasības, grēciniekus, kuriem nav pašiem savas taisnības. Dievs tādus pieņem, ietērpj sava Dēla taisnības drēbēs un sauc par saviem bērniem un mantiniekiem.

Viņa taisnība ir kā dāvana mums. Tā ir dāvana, ko Dievs ir apsolījis un dāvājis Evaņģēlijā. Tā ir taisnība, kuru mēs saņemam ticībā, nevis nopelnam ar saviem darbiem.