Dievs sola Savas valstības atnākšanu

Ļoti spēcīgiem vārdiem par to runā arī otrā Jēzus līdzība jau minētajā Lūkas evaņģēlija 11. nodaļā. Mūsu laipnais Pestītājs saka: “Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” (Lk.11:11–13).

Šai līdzībai vajadzētu sagraut visus mūsu neticības kalnus un iemest tos jūras dzīlēs. Tas attiecas arī uz šo lūgumu, ko patlaban apskatām, jo tur mēs lūdzam palīdzību pret grēka un sātana varu un lūdzam pēc Svētā Gara, kuru Kristus īpaši piemin šajā Lūkas evaņģēlija līdzībā: Tas Kungs “dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz”. Pats Kungs mums māca, lai visās nelaimēs mēs tveramies pie Viņa, un saka: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. Piesauciet Mani bēdu laikā, lūdziet un jūs saņemsiet”.

Vai tu spēj iedomāties, ka nabaga cietēja dvēsele nāk, vientiesīgi lūdz saskaņā ar Dieva vārdiem, izsūdz savu nespēku un lūdz pēc glābšanas, bet Tas Kungs viņam to nedod, sirds lūdzas velti, un tas saņem mūžīgu pazudināšanu? Kad bērns lūdz maizi, vai tēvs dod akmeni? Kad dvēsele lūdz pēc jaunas pazemīgas sirds, pēc Svētā Gara, ticības, glābšanas un svētlaimes, vai tiešām tā saņem mūžīgu pazušanu? Vai tiešām ir iespējams, ka dižais Dievs maizes vietā dod akmeni, jā, čūskas un skorpionus (Lk.11:10–13)?

Protams, sirds var tā justies, it kā tur būtu tikai čūskas un skorpioni un mūs apņem tumsas vara. Vecās čūskas dzimums mīt mūsos jau kopš grēkākrišanas. Un arī tas ir tiesa, ka sātanam bija ļauts sijāt Pēteri un sist Pāvilam pa muti. Tomēr tas ir pretēji Viņa solījumiem un zaimo ticību, ja kāds saka, ka grēknožēla Debestēva priekšā un izmisīga lūgšana ved mūžīgā pazudināšanā!

Atceries, ka Viņš pats tevi mudina uz lūgšanu! Bet, kad tu lūdz un nesaņem, kā Viņš solījis, un jūti tikai mūžīgās samaitātības skorpionus, tad tu mēdz zaudēt paļāvību Viņa vārdiem un Dievs tev sāk šķist līdzīgs velnam! Taču tas nav tiesa! Mācies un saproti, ka Dievs nekad nepazudina un nenodod mūžīgai samaitāšanai dvēseli, kas tveras pie sava Pestītāja Vārda. Mācies brīnumainos Dieva ceļus. Tev ir jālūdz pēc Dieva valstības tikai tāpēc, ka mūs joprojām apskauj tumsas vara un mums vēl nav netraucēta miera un atdusas.

Te redzam, ko mēs lūdzam sev un citiem šajā lūgumā pēc Dieva valstības. Lūgsim to cītīgi, īpaši jau šajā laikmetā, kad Dievs sola Savas valstības atnākšanu! Atver acis un redzi zīmes, kas liecina par pļaujas tuvošanos! – Tā savulaik aicināja Jēzus, redzēdams pirmās pazīmes starp samariešiem (Jņ.4:35). Tādas zīmes mēs redzam arī mūsu laikā. Un tā mums ir liela privilēģija un žēlastība, ka Dievs mūs visus dara par Savas valstības līdzstrādniekiem, sacīdams: “Lūdziet pļaujas Kungu!” (Mt.9:38).

Tas kalpo mums par mierinājumu. Kad noraizējušies uzlūkojam visus savus mīļos, bērnus, vecākus, brāļus, kas joprojām ir tumsas varā, un kad redzam, ka visa mūsu sludināšana neko lielu nav panākusi, tad ar lielu paļāvību mēs drīkstam tuvoties savam uzticamajam, visvarenajam Glābējam un stāstīt to Viņam. Viņam visas lietas ir iespējamas! Viņš gan neizmanto spēku pret tiem, kas spītīgi pretojas Garam, tomēr Tas Kungs arvien spēj paveikt brīnumainas lietas, salauzdams pretestību tajos, par kuriem mēs aizlūdzam Viņa priekšā.

Ļoti iespējams, ka pilsētās un ciemos tu vēro visaptverošu un briesmīgu bezdievību un redzi neticīga pūļa dzīvi visādos grēkos un vieglprātībā pēc šīs pasaules un tās valdnieka kārībām. Iespējams, tu dzīvo vietā, kur viss šķiet tumšs un pamests novārtā, kur neviens nevaicā pēc Dieva un tu jūties līdzīgi Israēla tautai Bābeles upes krastā, kur tava dvēsele skumst, domājot par Jeruzālemi. Ak, cik gan bagāts mierinājums tad ir glābiņš pie Israēla varenā Dieva un lūgšana: “Lai nāk Tava valstība!” Esi Savai tautai žēlsirdīgs! Lai Tava labā roka dara brīnumus!

Un galu galā, kad mēs skatāmies uz visas pasaules zemēm un redzam tik daudz tumsas šajā misijas kartē, cik gan aizkustinoši ir dzirdēt mūsu Kunga vārdus: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā” (Mt.9:37-38). Tiem, kas dzīvo patiesā sadraudzībā ar Glābēju, ir jāuzskata sevi par Viņa līdzstrādniekiem Kristus valstībā, tāpēc ka to māca paša Kristus vārdi (Lk.22:29; Jņ.17:20–22).

Iemantosim degsmi par Viņa valstības izplatīšanu un cilvēku glābšanu, jo tā ir arī mūsu valstība, – jā, mūsu īstā, vienīgā un nepārejošā valstība! Šajā pasaulē mēs esam kā ienaidnieka zemē, viesi un svešinieki kā visi mūsu tēvi. Mēs dzīvojam kā Bābelē un domājam par Jeruzālemi, mūsu Ķēniņa pilsētu, Viņa labās rokas valstību, un sakām: “Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka! Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku!” (Ps.137:5-6; Atkl.21:2). Ikvienam kristietim ir pazīstamas šādas domas un šāds prāts.

Mūsu Kungs saka: “Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa” (Mt.12:30). Tāpēc lūgsim: “Lai nāk Tava valstība!” Lūgsim cītīgi gan par sevi, gan par saviem tuvākajiem, gan par norisēm savā zemē, lai Dievs vairo Savus ļaudis un vada tos visā patiesībā. Jā, lūgsim par visu Kristus valstību virs zemes, kur vēl joprojām ir ļoti daudz miroņkaulu: “Cilvēka bērns, sludini dzīvības garam, saki tam: tā saka Tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!” (Ec.37:9). Kungs, liec Savam darbam izdoties! Varoni, liec zobenu pie sāniem un greznojies! Lai asas ir Tavas bultas un lai tautas krīt Valdnieka priekšā Viņa ienaidnieku vidū! “Lai nāk Tava valstība!” Āmen.