Divas atceres dienas
29.septembrī mēs Rīgas Sv.Jāņa evaņģēliski luteriskajā draudzē svinam divas atceres dienas. Pirmkārt tā ir erceņģeļa Miķeļa un visu eņģeļu diena. Otrkārt, mēs pieminam sprediķošanas ieviešanu latviešu valodā tūkstoš pieci simti astoņdesmit otrajā gadā, tātad pirms četri simti trīsdesmit gadiem.
Tam, ka abas šīs atceres dienas sakrīt, ir labs un dziļš pamatojums. Tas bija vācu tautības mācītājs, kas pirmais sprediķi runāja latviski. Mani tas ļoti saviļņo, ka esmu ielūgts sprediķot šajā īpašajā atceres dienā, tāpat kā jau pirms desmit gadiem, kad es šeit Rīgā vēl drīkstēju kalpot par Lutera Akadēmijas rektoru. Mans vācu akcents, ko nevar nepamanīt, var atgādināt, kā tas ir bijis toreiz, pirms daudzajiem gadiem. Taču tajā pašā laikā kļūst skaidrs, ka tautību, valodu un rasu atšķirības Dieva vārda sadraudzībā un kristībā Kristus miesā gan netiek atceltas, tomēr tiek pārvarētas. Tas ir liels brīnums, kas aizsācies pirmajos Vasarsvētkos Jeruzalemē un kas turpinās līdz mūsdienām. Ir nojauktas robežas evaņģēlija sludināšanai, kuras bija radušās kā Dieva sods par cilvēku pārgalvību, tiem ceļot Bābeles torni.
Īpaša līdzdalība tur ir eņģeļiem, un par to mums atgādina arī eņģelis, kurš stāv virs manis uz kanceles jumtiņa. Agrākās fotogrāfijās eņģelim ir arī krusta zizlis rokā. Vārds eņģelis nozīmē vienkārši Dieva sūtnis. Radniecīgi ir vārdi eņģelis un evaņģēlijs. Vēstījumā par eņģeļiem runa nav par to, kā tie izskatās, bet gan par to, ko viņi Dieva uzdevumā saka un dara.
Tā, piemēram, ir eņģeļi, kas ierodas pie ganiem Betlēmes laukā, lai viņiem pasludinātu lielu prieku sacīdams: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs“ (Lk.2:10-11).
Lieldienu rītā eņģeļi ierodas pie sievietēm, kuras atnākušas pie Jēzus kapa un atradušas to tukšu. Viņi tām paskaidro to, ko tās pašas nav spējīgas izskaidrot. Mēs lasām: „Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs. Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams“ (Lk.24:4-6).
Vārdam „eņģelis” ir tāda pati nozīme kā vārdam “apustulis”. Apustuļi ir Jēzus Kristus sūtņi ar uzdevumu sludināt evaņģēlija priecīgo vēsti un tās kristīt. Un ja to šeit, Latvijā, vispirms ir darījuši vācu misionāri un bīskapi, tad valodas maiņa jau nenozīmē, ka taptu izmainīts apustuliskā uzdevuma saturs un tā īstenošana. Jo visi šie sūtņi ved pie Jēzus Kristus atziņas un ticības uz Viņu.
Līdz mūsdienām tie ir pavisam trīsdesmit deviņi mācītāji, vācieši un latvieši, kuri kopš tūkstoš pieci simti astoņdesmit otrā gada latviešu valodā ir kalpojuši šajā draudzē. Pie tam mēs šodien īpaši pieminam arī augsti cienīto mācītāju un prāvestu Jāni Liepiņu, kurš pirms pieciem gadiem ir aizgājis mūžībā svētītā vecumā, nodzīvodams deviņdesmit vienu gadu. Sešdesmit četrus gadus viņš ir kalpojis par mācītāju, no tiem trīsdesmit piecus gadus – vairāk nekā visi citi – šajā draudzē. “Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!”, tā teikts vēstulē ebrejiem (13.nodaļas 7.pants). Jaunam portretam sakristejā mums šodien jāatgādina par viņu, kuru vairums no mums ir pazinuši un cienījuši.
Ieskaties