Divas valstības

Par Dievu un pasauli ir sakāmas divas lielas patiesības, kuras vairākkārtīgi jau pieminējām iepriekš.

Pirmā ir lielā patiesība par Radīšanu: Dievs ir visu lietu Radītājs, Kungs un Īpašnieks. Šī patiesība attiecas, bez izņēmuma, uz visu un visiem. Kaut arī pasaule ir kritusi grēkā, sarīkojusi lielu dumpi pret Dievu un miljoniem cilvēku dzīvo apzinātā nepaklausībā Dievam, tomēr Dievs visas lietas tur savās rokās un sacīs pēdējo vārdu, un beigu beigās spriedīs tiesu par ikvienu cilvēku. Pašās beigās Dieva valdīšana un godība būs neierobežota un visiem redzama. Līdz tam laikam Dievs savā varenībā uztur grēkā kritušo radību. Pasaule pat visā savā bezdievībā dzīvo no Dieva žēlastības un Viņa dāvanām. Tādējādi šai pasaulē nav pilnīgi neviena cilvēka, kurš būtu bez Dieva. Kaut arī cilvēks ir sen pārstājis lūgt un domāt par Dievu, tomēr Dievs ir viņam līdzās ikvienā viņa solī un ikvienā elpas vilcienā. Dievs liek viņa sirdij pukstēt un viņa plaušām elpot. Dievs dod viņam spēju domāt, pat arī tad, ja cilvēkam liekas, ka Dieva nav. Dievs ir darbīgs visās vietās un lietās, arī savā atkritušajā radībā.

Otra ir lielā patiesība par pestīšanu: Dievs caur Kristus upuri Golgātā ir samierinājis ar sevi visus cilvēkus. Dievs vēlas, lai visi cilvēki tiktu izglābti un nāktu pie patiesības atziņas. Tādēļ Viņš pasaulē ir radījis savu baznīcu un liek sludināt savu Evaņģēliju, lai neviens nebūtu nolemts pazušanai, bet ikvienam būtu iespējams iemantot lielo, neierobežoto un nepelnīto piedošanu Jēzū Kristū.

Šīs divas lielās patiesības atbilst diviem atšķirīgiem veidiem, kā tiek pārvaldīta pasaule. Dievs rīkojas divos atšķirīgos veidos, pārvaldot savu pasauli. Luters tos nodēvēja par laicīgo un garīgo valstību. Šos vārdus mēs lietosim arī turpmāk. Tie izteic realitāti, kura nosaka visu mūsu esamību. Ja cilvēks neizprot patiesību par divām valstībām, tad tas arī neizprot, ko nozīmē būt cilvēkam vai kristietim.