Divdesmit ceturtais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divdesmit trešais vakara priekšlasījums »

Ir pagājuši kādi simt divdesmit gadi, kopš tā sauktajā Vācijas protestantu baznīcā dominē racionālisms. Tas ir bijis tiklab liela kauna un pazemojuma laiks, kādu tauta ir piedzīvojusi, kā arī pilnīgas atkrišanas laiks no Kristus Evaņģēlija. Tad seklākie gari un tukšākās galvas, kuru zināšanām nebija nekādas nozīmes, tika uzskatīti par lieliem spīdekļiem, kas apsteiguši savu laiku. Lai iegūtu šādu slavu, tā sauktajam teologam nebija vajadzīgs nekas vairāk kā drosme vai, pareizāk, nekaunība pasludināt kristīgo mistēriju mācības par agrāko neapgaismoto un tumšo laiku maldiem, vienlaikus paziņojot, ka mācības par Dievu, tikumību un nemirstību ir visas kristīgās reliģijas īstais, dziļākais kodols.

Kāds nožēlojams, briesmīgs ir šis laiks! Beidzot nonāca tiktāl, ka racionālistiskie mācītāji, lai pierādītu, ka viņi vēl aizvien nav lieki, bet var dot lielu labumu, apcerēja no savām kancelēm tādas tēmas kā “Par racionālu lauksaimniecību”, “Par kartupeļu ienesību”, “Par koku stādīšanas nepieciešamību”, “Par veselības kopšanas svarīgumu un tās īsto būtību” un tamlīdzīgi. Par to, ka tas patiešām tā ir bijis, varat pārliecināties no tā laika sprediķu grāmatām, kurās jūs atradīsit šādus ar lielu patosu apcerētus tematus.

Taču daži racionālisti tomēr kaunējās par šādu patiesa racionālisma skolu. Tāpēc 1772. gadā iznāca grāmata “Par mācītāja amata noderīgumu; sarakstīts kolēģu mierināšanai.” Šī raksta autors bija diezgan pazīstams teologs Joahims Špaldings. Šajā rakstā viņš pauž uzskatu, ka šādas tēmas neesot visai piemērotas kancelei, bet viņa paša uzskats bija šāds: ja sprediķiem jābūt noderīgiem, nekad nevajadzētu sākumā runāt par ticības doktrīnām, jo tās tikai apmulsina klausītājus, bet vajadzētu iztirzāt vienīgi praktiskās morāles mācības. Tad nav arī jābrīnās, ka tolaik daudzas dvēseles, kas dzīvoja ar jautājumu sirdī: “Kas man jādara, lai es taptu pestīts?”, pameta mūsu izpostīto baznīcu un vai nu aizbēga uz hernhūtiešu sektu, vai pat pievērsās Romas viltus baznīcai.

Slava un pateicība Dievam par to, ka šie briesmīgie laiki ir pagājuši, – cerēsim, ka uz neatgriešanos! Pēc tam, kad laimīgi beidzās tā sauktās brīvības cīņas pret Napoleonu Pirmo, šo briesmoni, visu Vāciju aptvēra pavasara vēsmas. Plašas ļaužu masas piedzīvoja patiesi brīnumainu atmodu no racionālistiskās neticības miega, tostarp ne mazums mācītāju. Kopš šī laika daudzi mācītāji atlikuši malā sauso, bezcerīgo un nevarīgo pagānu racionālisma morāli un atsākuši atkal sludināt ticību Kristum kā vienīgo ceļu uz pestīšanu un patiesu mieru jau šajā dzīvē.

Taču nav noliedzams, ka arī tagad labi domājoši mācītāji iejauc bauslību Evaņģēlijā un Evaņģēliju bauslībā, nodarīdami klausītājiem briesmīgu kaitējumu. Lai Dievs jūs savā žēlastībā pasargā no tā – tad, kad jūs stāsities savas draudzes priekšā, ar kuru jums kādreiz būs jāstājas Dieva troņa priekšā un jādod norēķins par to, vai jūs viņiem esat snieguši īsto dzīvības maizi, nevis nevērtīgu barību, no kuras dvēsele kļūst slima un pat iet bojā, vai jūs esat uzticīgi bijuši par viņiem nomodā. Lai arī mūsu trīspadsmitās tēzes aplūkojums palīdz to sasniegt!

XIII TĒZE
Devītkārt, Dieva vārds netiek sludināts pareizi, ja par ticību māca, ka cilvēks pats var to sevī radīt vai vismaz būt līdzdalīgs tajā, nevis ka ticība rodas cilvēka sirdī, sludinot viņam Evaņģēlija apsolījumus.

Šī tēze nesaka, ka tā ir kļūda – no saviem klausītājiem pieprasīt ticību, ļoti nopietnu ticību Evaņģēlijam. Nē, to ir prasījuši visi pravieši un apustuļi, to ir darījis arī mūsu Kungs Jēzus Kristus. Ja mēs pieprasām ticību, tad tā nav nekāda bauslības prasība, bet gan vislaipnākais ielūgums, kas satur vienīgi vārdus: “Nāciet, jo viss jau ir sagatavots!” Mēs aicinām izsalkušo, viņam sacīdami: “Nāc, remdini savu izsalkumu, sēdies pie šī manis klātā galda un ēd, kas vien tev garšo!” Neviens izsalkušais mums tad neteiks: “Jūs man nepavēlēsit!” Tāpat tas ir ar ticību – tā nav bauslības prasība; kad es pieprasu ticību, tas ir laipns Evaņģēlija aicinājums.

Tas, kas šeit tiek saukts par kļūdu un maldiem, ir uzskats, ka cilvēks pats var sevī radīt ticību. Jo šādā gadījumā ticība tiek saprasta kā cilvēka darbs, un prasība pēc ticības top par bauslības prasību. Tad top skaidri redzams, ka bauslība ir sajaukta ar Evaņģēliju. Mācītājam būtu jābūt spējīgam sludināt par ticību tā, ka viņš savā sprediķī ne reizes nepiemin vārdu “ticība”. Šeit galvenais nav vārds “ticība”, bet gan tas, lai katrs nabaga grēcinieks justos mudināts ar prieku nolikt savu grēku nastu sava Kunga Jēzus Kristus priekšā un sacītu: “Tu esi mans, un es esmu tavs.”

Šeit atklājas Lutera diženums. Viņš reti aicināja: “Ticiet taču! Ticiet!” Bet viņš tā sludināja par Kristus veikumu, par pestīšanu no žēlastības, par bagātību, ko sniedz tas, ka Dievs apžēlojas par grēciniekiem caur Jēzu Kristu tā, ka katrs varēja gūt atziņu: “Te ir vienīgi jāsaņem tas, kas tiek dāvināts; te es varu gūt mieru un atpūtu Dieva žēlastības klēpī.” Tā ir šī lielā māksla, kas jums jāiemācās, lai ikviens jūsu klausītājs nodomātu: “Nu, ja tas viss ir patiesība, tad arī es esmu laimīgs cilvēks, tad manām bailēm un manam nemieram nav pamata. Tad arī es esmu atpestīts, turklāt pilnīgi atpestīts. Tad arī es esmu salīdzināts ar Dievu un piederu pie izglābtajiem, pie tiem, uz kuriem Dievs nolūkojas ar labvēlīgu žēlsirdību.” Tajā brīdī, kad cilvēkam radusies šī atziņa, viņš ir nācis pie ticības.

Ja jūs, piemēram, kādai indiāņu ordai attēlotu Kungu Jēzu, kā Dieva Dēlu, kas ieradies no Debesīm, lai atpestītu cilvēkus no grēkiem, lai uzņemtos uz sevi Dieva dusmas, lai viņu vietā pārvarētu nāvi, velnu un elli un visiem cilvēkiem atvērtu Debesis, un ka tagad katrs cilvēks var gūt pestīšanu; viņam vienīgi jāpieņem tas, ko mūsu Kungs Jēzus Kristus mums ir atnesis, tad – pat gadījumā, ja jūs šajā mirklī ķertu kāda naidīga indiāņa lode un jūs mirtu, – tomēr būtu iespējams, ka jūs atstājat aiz sevis kādu mazu indiāņu draudzi, pat tad, ja jūs nebūtu sacījis ne vārda par ticību. Jo tam, kurš apzināti tam nepretojas, ir jānonāk pie pārliecības: “Jā, arī es esmu pestīts.”

Turpretī, ilgāku laiku aizvien atkārtojot, ka nepieciešams ticēt, lai iegūtu pestīšanu, klausītājos radīsies atziņa, ka no viņiem kaut kas tiek prasīts, un viņi var sākt raizēties par to, vai prasīto iespējams izpildīt. Un tad, ja tas ir iespējams, tad viņi raizēsies, vai viņiem ir tieši tas, ko jūs no viņiem pieprasāt. Tādējādi var gadīties, ka jūs gan daudz sludināt par ticību, bet tā tomēr nav ticības sludināšana. Bet ikviens, kurš ir atzinis, ka viņam ir vienīgi jāsaņem, – tam jau ir ticība. Tikt pestītam caur ticību nozīmē vienkārši atzīt Dieva dāvāto pestīšanu.

Ar to es nevēlos sacīt, ka nav jāsludina par ticību. Mūsu laikos, starp citu, trūkst pareizās izpratnes šajā jautājumā. Labākie mācītāji domā, ka viņi ir paveikuši ļoti daudz, klausītājiem, tā teikt, iedzīdami pārliecību: “Vienīgi ticība glābj.” Taču viņi ir sludinājuši tā, ka klausītāji sāk domāt: “Ak, kaut jel man būtu ticība! Tam ir jābūt kaut kam ļoti grūti sasniedzamam, jo es to neesmu ieguvis.” Un tā nu nabaga klausītāji bēdīgi atgriežas mājās no baznīcas. Vārds “ticība” skan vēl aizvien viņu ausīs, bet viņiem trūkst mierinājuma. Jau Luters žēlojas, ka daudzi sludina par ticību, bet neparāda, kāda ir šī vārda nozīme, kā pie ticības nokļūt. Šāds mācītājs var nopūlēties gadiem ilgi, bet viņa draudze var palikt neatmodināta. Tādēļ arī daudzi ļaudis runā bez pārliecības par savu pestīšanu, viņi grozās un mētājas šurp un turp. Un, kad viņi uzzina, ka viņiem jāmirst, viņi nokļūst briesmīgās izbailēs un postā. Un kas pie tā vainīgs? Mācītājs, kurš tik aplami sludina par ticību.

Sacīt, ka pestīšanai ir nepieciešama ticība, nav tas pats, kas sacīt, ka cilvēks pats sev var radīt ticību. Svētajos Rakstos no cilvēka tiek prasīts viss; par ikvienu bausli ir sacīts: “Dari to, un tu dzīvosi.” Svētie Raksti satur prasību: “Šķīstiet savas sirdis!” Tiek prasīts: “Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus.” Taču tas vēl nenozīmē, ka cilvēks visas šīs prasības spēj izpildīt. Kāda sena un patiesa paruna saka – A debito ad posse non valet consequentia, t. i., ne vienmēr vajadzībai seko iespēja.

Ja kāds kreditors saka: “Tev man jāsamaksā parāds,” tas vēl nenozīmē, ka parādnieks to arī spēj izdarīt. Tā tas var notikt arī ikdienā, ka kāds vēršas pie sava parādnieka un saka: “Samaksā taču beidzot!” Viņš labi zina, ka tas to nevar, bet varbūt redz, ka tas pret šo parādu attiecas vieglprātīgi, izturas lepni un pašapzinīgi, un tāpēc, atgādinot par parādu, grib atņemt viņa augstprātību un darīt viņu pazemīgu. Tā rīkojas arī Dievs. Kad Dievs man parāda, kas man darāms, un izvirza man savas prasības, tad man jāatzīst, ka es to nevaru izdarīt un sasniegt ar savu rosīšanos un skriešanu. Un, kad es tādējādi esmu kļuvis pazemīgs, Viņš nāk ar savu Evaņģēliju. Bet diemžēl mūsdienu sprediķi ļoti maz vada cilvēku cietās sirdis uz pazemību. Kad ļaudis saka: “Es nespēju ticēt,” viņiem atsaka: “Tu vari gan ticēt, bet tev vienkārši jāgrib! Tu vari atbrīvoties no grēkiem, tev tikai jācīnās pret tiem!” Tā ir nožēlojama sprediķošana!

Sinerģisti [t. i., teologi, kas māca, ka cilvēks pats ar saviem darbiem var sekmēt Dieva dāvātās pestīšanas sasniegšanu.] ir sabojājuši Evaņģēliju, nolieguši Kungu Jēzu un padarījuši tukšu Viņa žēlastību. Sinerģisma tēvs, kā zināms, ir Melanhtons. Paklausieties dažus teikumus, kuros Melanhtons pauž savu sinerģismu, jo tas ir ļoti aktuāli mūsdienu teologiem. Daži šos Melanhtona izteikumus zina un turklāt saka: “Jā, to Melanhtons ir labi teicis!” Taču ortodoksie jeb pareizi mācošie teologi tam nekādā ziņā nepiekritīs.

Pazīstamais ortodoksais luterāņu teologs Leonards Huters ir sarakstījis grāmatu “Concordia concors.” Tā ir Konkordijas formulas vēsture un rāda, kas rosinājis katra šīs apliecības raksta tapšanu, un, starp citu, ka Melanhtona mācība ir bijusi galvenais iemesls Konkordijas formulas otrajam artikulam. Piemēram viņš min vairākus aplamus teikumus no Melanhtona rakstiem. Es minēšu šos teikumus, lai parādītu, ka ne vien mēs, misūrieši, esam tik rigorozi, ka visur saskatām sinerģismu [Red. – To nevar apgalvot par Misuri sinodi mūsdienās]

Melanhtons tātad ir sacījis:

1. “Cilvēkos ir un viņos ir jābūt kādam iemeslam, kādēļ vieni tiek izraudzīti pestīšanai, bet citi tiek atraidīti un nolādēti.”

Šo apgalvojumu Huters pamatoti nosauc par sinerģismu. Bet tagad to salīdziniet ar mūsu oponentu rakstiem šai polemikā par predestinācijas mācību un jūs secināsiet, ka viņi saka to pašu, ko Melanhtons. Tas pierāda to, ka viņi ir rupji sinerģisti, kāds bijis arī Melanhtons. Kļūda nav viņa apgalvojumā, ka cilvēkā jābūt iemeslam, kāpēc viņš tiek nosodīts un nolādēts, bet gan pieņēmumā, ka jābūt kādam iemeslam, kādēļ daži cilvēki tiek izraudzīti glābšanai. Nevienā cilvēkā nav nekā tāda, lai viņš būtu izredzēts glābšanai. Visi svētie Debesīs vissirsnīgākās pateicības pārpilni varēs sacīt: “To, ka es tagad esmu Debesīs, es neesmu pelnījis! Manī nav nekā tāda, lai es taptu pestīts! Manī gan bija kaut kas, kādēļ man vajadzētu būt ellē, bet manī nav nekā tāda, ne paša mazākā, kāpēc es esmu šeit.”

Cits Melanhtona teikums:

2. “Tā kā žēlastības apsolījumi ir vispārēji un Dievam nepiemīt pretrunīga griba, mūsos noteikti jābūt atšķirības iemeslam, kādēļ viens cilvēks top pestīts, bet cits atstumts, tas ir, katrā jābūt kādai atšķirīgai rīcībai.”

Nē, atšķirīga rīcība nav iemesls tam, ka esmu nokļuvis Debesīs. Žēlastība ir gan vispārēja, bet cilvēks top atstumts un iet pazušanā vienīgi tāpēc, ka viņš ir apzināti pretojies apžēlošanai. Šeit iejaucas cilvēka prāts un saka: “Tātad ir jābūt arī kādam iemeslam, kāpēc cilvēks top izglābts, un šis iemesls noteikti ir tas, ka viņš nepretojas žēlastībai.” Taču šeit mēs sastopamies ar kādu neizdibināmu noslēpumu, un ikviens, kas negrib atzīt šo noslēpumu, patiesībā noliedz kristietību.

Tāds cilvēks noliedz pašu svarīgāko kristietības mācību, proti, ka Dievs mums atklājis pestīšanas ceļu, kas cilvēka prātam nav aptverams. Mums jāizsaucas līdz ar apustuli, kad mūsu priekšā atklājas šis pestīšanas plāns: “Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi!” (Rom.11:33-36)

Tālāk Melanhtons saka:

3. “Mūsos ir iemesls, kādēļ vieni žēlastības apsolījumus pieņem, bet citi ne.”

Tas ir rupjš sinerģisms, jo viņš runā par kādu patiesi iedarbīgu iemeslu. Kur tad paliek patiesība, ka mēs visi pēc dabas esam miruši grēkā, ka mēs kļūstam jauni radījumi, ka mēs atdzimstam no jauna?

Visbeidzot:

4. “Trīs iemesli ir līdzdarbīgi pie cilvēka atgriešanas: Dieva vārds, Svētais Gars, kuru sūta Tēvs un Dēls, iedegdams mūsu sirdis, un mūsu griba, kas piekrīt Dieva vārdam un nepretojas.”

Ar ticību ir tāpat kā ar nožēlu. Es varu apsēsties kaktā un domāt bēdīgas domas, lai izvilinātu nožēlu, – nekas neiznāks. Ja esmu godīgs cilvēks, tad man jāsaka: “Es to nevaru! Laikā, kad es domāju, ka mana sirds ir atmaigusi un es nožēloju savus grēkus, es pēkšņi pamanu, ka sajūtu atkal alkas pēc grēka, ko tikko esmu nožēlojis. Lai manī rastos īsta nožēla, ir nepieciešams, lai man pāri aizdārd bauslības pērkons un lai manu sirdi skar zibens no Sinaja. Un tikpat neiespējami man ir pašam sev sniegt ticību.”

Paklausīsimies vēl kādu vietu, kuru gan necitē Huters (no Melanhtona Loci,1552.g.,101. lpp.):

“Tu saki, ka tu to nevari, proti, paklausīt Evaņģēlija balsij, klausīties Dieva Dēla balsī un pieņemt viņu kā Vidutāju?” Uz šo jautājumu Melanhtons atbild: “Tu to noteikti vari!”

Tā ir briesmīga atbilde! Nē, kad pie jums kāds atnāk un žēlojas, ka viņš nav spējīgs ticēt, jums jāsaka, ka neesat par to pārsteigts, jo to nevar neviens; ka būtu brīnums, ja viņš to varētu. Un jums viņš jāpamāca, ka viņam tikai jāklausās Dieva vārds, tad Dievs viņam dos ticību. Tad jums viņš jāmudina nepretoties, būt uzmanīgam, lai dzirkstis, kas viņā iekvēlojas, neizdzistu.

Tas viss gan ir vajadzīgs, bet ar to jūs viņam neesat devis spēku to izpildīt. Tikai tad, kad viņa sirdī ir ieplūdis Evaņģēlijs kā svētījošs dzīvības ūdens no Debesīm, tad rodas ticība. Vispirms gan tā ir ļoti vārga, kā jaundzimis bērns, kuram ir spēja redzēt, dzirdēt, garšot, viņš kustas, viņam jau ir zināms spēks, viņš var ēst un dzert. Tikai tad, kad tas ir noticis, jūs varat viņu mudināt darboties līdzi dievišķajai žēlastībai. Pēc atgriešanās nekādā ziņā nav jāpamet šī līdzdarbošanās. Šim cilvēkam jums ir jāatgādina, ka tad, ja viņš to nedarīs, viņš atkal mirs un viņam draud reālas briesmas iet mūžīgā pazušanā.

Melanhtons turpina:

“Piecel sevi ar Evaņģēliju, lūdz Dievu, lai Viņš tev palīdz un lai Svētais Gars dara iedarbīgu Evaņģēlija mierinājumu. Tev jāzina, ka Dieva žēlastība mūs tādā veidā grib atgriezt, proti, ka mēs, apsolījuma pamodināti, cīnāmies paši ar sevi, piesaucam Viņu, pretojamies savai neticībai un citām ļaunām tieksmēm.”

Tālāk viņš saka:

“Brīvā griba pakļaujas žēlastībai.” (Facultas se applicandi ad gratiam.)

Šis ir pazīstams izteiciens, kuru parasti citē, lai pierādītu, ka Melanhtons ir bijis īsts sinerģists. Šie briesmīgie teikumi to pierāda.

Viņš tālāk saka:

“Tas ir, viņš dzird apsolījumu un mēģina tam pievienoties, nolikdams pie malas grēkus pret savu sirdsapziņu.”

Nē, vispirms man jābūt atgrieztam, vienīgi tad es varu nolikt pie malas grēkus pret savu sirdsapziņu.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Divdesmit piektais vakara priekšlasījums