Divdesmit otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. [Jņ.4:46-54]

Tēma, ko mēs šodien aplūkosim, attiecas uz jautājumu par to, vai kristietim ir nepieciešama stingra un nesatricināma ticība un droša pārliecība, ka viņš ir pestīts un vai viņš var sasniegt šādu pārliecību, drošumu.

Mēs dzīvojam valstī, kur kristietība ir viena no daudzām reliģiskām organizācijām un kur visām reliģiskajām kopībām ir vienādas tiesības savas mācības sludināšanā. Līdz ar to kristiešiem ir svarīgi saprast, ka mēs nedzīvojam kristīgā valstī un sabiedrībā. Tas mudina kristīgo draudzi mūsdienās aizvien nopietnāk ņemt vērā baznīcas mācību, rūpīgi studēt luteriskās ticības apliecības, lai kristietis ar savu dzīvi un ticību skaidri liecinātu par Patiesību, par Jēzus Kristus brīnišķo visas cilvēces pestīšanas darbu, vienlaikus pasargājot arī sevi no ticībai kaitīgu mācību ietekmes, jo malds stiprina šaubas, bet vājina ticību:

“Jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no tā Kunga ko saņems” [Jēk.1:6-8].

Vispirms pārdomāsim apustuļa Jāņa sniegto liecību par Pestītāja teikto:

“Pravietis netiek cienīts savā dzimtenē.”

Uz ko attiecas vārds dzimtene? Vai uz Jūdeju un Samariju vai uz Galileju?

Jēzus ir ceļā no Jūdejas un caur Samariju dodas uz Galileju. Jēzus Kristus dzimtene nevarētu būt Jūdeja. Lai gan viņš ir dzimis Betlēmē, kas atrodas Jūdejā, tomēr mēs Viņu nepazīstam kā Jēzu Betlēmieti. Drīzāk mēs Viņu pazīstam kā Jēzu no Nācaretes, bet Nācarete atrodas Galilejā. Kāpēc tad Jēzus dodas uz turieni, kur Viņš netiek cienīts? Mums katrā ziņā tas šķistu pašsaprotami, ka mēs taču neapmetīsimies tur, kur mūs nemīl un neciena.

Jēzum sludinot, ticīgo skaits pieauga gan Jūdejā, gan Samarijā. Viņa slava strauji izplatījās visā apkārtnē. Ļaudis sāka ticēt, ka Jēzus ir Mesija, pasaules Pestītājs. Viņi gribēja Jēzu celt par ķēniņu. Lai gan Viņš patiešām arī bija Ķēniņš, tomēr Kungs norobežojās no pagodināšanas būt par pasaules valsts valdnieku, jo Viņa vienīgā rūpe saistās ar Debesu valstības lietām. Dodoties projām no šiem apgabaliem, Pestītājs uzsver, ka ticīgie, lai arī atrodas pasaulē, tomēr nav no tās. Tie ir svētie, kurus vienkopus ir pulcējis Evaņģēlijs, kas iepriecina un mierina viņu dvēseles, rada viņu sirdīs ticību dievišķajiem apsolījumiem. Tātad Kristus Draudze ir garīga ļaužu kopība, kas no pārējās pasaules ir nošķirta nevis ar civiliem rituāliem, ētiskām normām vai dažādiem bauslības nosacījumiem, kā tas ir sabiedrībā un civilajās lietās, bet gan ar kaut ko tādu, kas ir Dievam pieņemams. Tā ir Dieva tauta, kas ir atdzemdināta Svētajā Garā. To Dievs dara Kristībā, mazgājot mūs ar ūdens Kristībā teikto vārdu. Tātad par patiesās Baznīcas locekļiem mūs dara pats Dievs. Līdz ar to ikkatrs kristietis ir arī mūžīgās svētības līdzdalībnieks. Viņš saņem mūžīgo mierinājumu, mūžīgo dzīvošanu. Viņš saņem no Dieva arī Svēto Garu un tiek tērpts taisnības drēbēs. Tikai šī Dieva tauta ir Kristus Baznīcas locekļi. Ja Kristus tiktu celts par kēniņu grēcīgajā pasaulē, tad nebūtu dots izpirkšanas upuris par pagrimušo cilvēci. Ticīgo draudze būtu kā kāda redzama sabiedrības daļa, kas ietver sevī gan ticīgos, gan arī neticīgos. Tādā gadījumā cilvēki nesaprastu, ka Kristus valstība ir ticības taisnība, kas mīt sirdī un Svētā Gara dāvana sirdī. Ļaudis tad uzskatītu, ka ticīgo draudze ir tikai kāda ārēja dievkalpojuma formu un rituālu ievērošana. Tāpēc Kristus nošķiras no tiem, kas grib darīt Viņu par valdnieku pasaulē, kurā valda grēks un kaislības, lai ticīgajiem būtu droša pārliecība, ka viņi ir pestīti, ka Kristus Draudze ir tur, kur skaidri sludina Evaņģēliju un izdala svētos sakramentus saskaņā ar šo Evaņģēliju. Ticīgajiem Dievs ir apsolījis dāvanas: grēku piedošanu, lūgšanu uzklausīšanu un Svētā Gara dāvanu. Ticīgā sirds priecājas un meklē grēku piedošanu un lūgšanās Tēvam lūdz pēc augstākajām dāvanām Svētā Gara.

“Galilieši Jēzu uzņēma.”

Lai arī galilieši Jēzu laipni uzņēma, tomēr viņu laipnība bija drīzāk sava veida Kristus noraidīšana, jo viņus interesēja nevis ticības mācīšanās, bet brīnumainās zīmes, kuras Jēzus veica. Tie negaidīja Mesiju, kas taču varēja viņus glābt, bet tie godāja brīnumainos darbus, kas viņos izraisīja izbrīnu. Tāpēc Jēzus šādu galiliešu mānīgo laipnību noraidīja un devās uz Kānu, kur Viņš jau bija kādās kāzās pārvērtis ūdeni par vīnu.

Te pie Jēzus ierodas kāds augstmanis no ķēniņa galma, kas bija mērojis tālu ceļu no Kapernaumas. Šā vīra dēls bija ļoti slims, tuvu miršanai. Viņš lūdza Jēzu, lai tas nāk un dziedina viņa dēlu. Jēzus saka:

“Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”

Teiktais attiecas gan uz galiliešiem kopumā, gan jo īpaši uz šo vīru. Kāpēc Jēzus tā jautā? Jēzus vēlas pārbaudīt augstmaņa ticību. Viņš aicina arī vīru pārbaudīt savu ticību. Galma vīra ticība vēl ir vāja, jo tā ir pieķērusies zīmēm. Viņš ir atnācis no Kapernaumas nevis tāpēc, ka tic, ka Jēzus ir Pestītājs, bet gan tāpēc, ka bija dzirdējis valodas par Viņa brīnumainajām darbībām. Augstmaņa ticība ir arī nepilnīga, jo viņš uzskatīja, ka Jēzus nav spējīgs dziedināt no tik liela attāluma. Taču Jēzus grib atraisīt galma vīra ticību no brīnumiem un piesaistīt to vienīgi Dieva Vārdam. Kaut arī Jēzus veica zīmes un brīnumus, lai Viņš kļūtu zināms cilvēkiem un lai pamudinātu tos ticēt savam Kungam, tomēr Pestītāja nolūks bija vērst ļaužu uzmanību nevis uz zīmēm, bet gan uz Dieva Vārdu. Zīmes un brīnumi kalpo vienīgi, lai apstiprinātu Viņa liecības patiesumu, jo ticībai ir jābalstās tikai Vārdā.

Vīrs atkārto lūgumu:

“Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst!”

Viņš it kā grib teikt: “Kungs, kamēr tu mani nesvētī, es neiešu prom!”

Tomēr Jēzus neseko tam līdzi uz Kapernaumu. Tādejādi Jēzus pamāca vīru paļauties Vārdam. Viņš tikai pasaka: “Ej! Tavs dēls dzīvs!” Galma vīram ir jātic bez redzēšanas. Apustulis Jānis mums liecina, ka šā vīra ticība bija pieķērusies Jēzus vārdiem. Tas nozīmē, ka šeit jau viņa ticība bija paklausījusi Kristum nevis brīnuma dēļ, bet gan Jēzus teiktajam. Galma vīrs nedz redz, nedz arī zina par sava dēla patieso stāvokli, bet viņš ticībā paklausa Jēzus vārdiem un dodas uz mājām. Tā ir ticības patiesā būtība: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic” [Jņ.20:29].

Jēzus disciplinējošie pasākumi bija lielā mērā sekmīgi. Augstmanis saņem ticības atalgojumu. Ierodoties mājās, viņam pretī steidzas kalps, kas vēstī, ka dēls ir dzīvs.

“Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk.”

Kāds ir šā vīra nolūks? Viņš grib būt pārliecināts par savu ticību. Viņš grib rūpīgi noskaidrot, vai dēla izveseļošanās pamatā bija Kristus teiktais, vai kādu citu apstākļu ietekme. Dzirdot paskaidrojumus, augstmanis secina, ka dēls kļuvis dzīvs tajā pašā brīdī, kad Jēzus teica tavs dēls dzīvs. Šī pēdējā pārbaude stiprināja viņa ticību tam, ka Jēzus Kristus ir Mesija, gaidītais pasaules Pestītājs. Šaubas izklīda. Palika milzīgs prieks par Evaņģēliju. Vīrs kļuva ticīgs ar visu savu namu. Āmen!