Divdesmit otrais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divdesmit pirmais vakara priekšlasījums »

Mani draugi, to, ka tagad ir vairāk ticīgu teologu nekā pirms kādiem piecdesmit gadiem, kas ir manas jaunības laiks, nevar noliegt. Tolaik gandrīz vienīgi primitīvie racionālisti bija ne tikai baznīcas pārvaldes amatos, bet arī gandrīz visās kancelēs. Nedaudzos ticīgos teologus piecieta vienīgi tad, ja tie bija mierīgi un paklausīgi un pārāk necentās apliecināt savu ticību, un necīnījās pret neticību.

Kāds apvērsums kopš tā laika ir noticis tā sauktajā protestantu baznīcā! Primitīvie racionālisti, kas Bībeli pārvērš morāles kodeksā un specifiskās kristietības mācības pasludina par orientāliem mītiem un fantāzijām, kam piemīt tikai ētiska vērtība, acīmredzot savu lomu ir nospēlējuši. Cilvēki, kas pretendē uz garīgumu, tagad vairs nevēlas tikt pieskaitīti primitīvajiem racionālistiem. Tā sauktā protestantu apvienība gan ir mēģinājusi atkal ieviest un reabilitēt primitīvo racionālismu, taču tas nepavisam nav izdevies. Pat šīs apvienības runasvīri atzīst, ka racionālisms savu laiku ir pārdzīvojis. Turpretī tagad, lai iemantotu gudra cilvēka oreolu, ir nepieciešams atzīt, ka kristīgā reliģija ir pārdabiskas atklāsmes reliģija un ka Bībele tomēr savā ziņā ir Dieva vārds.

Bet kādā veidā šie moderni “ticīgie” ir nonākuši pie šīs “ticības”? Varbūt tādējādi, ka ir atzinuši savu grēka postu? Varbūt viņi piedzīvojuši atziņu, ka lemti pazušanai un ka ir nepieciešams gūt pestīšanu? No visa tā diemžēl nav ne miņas. Turpretī ir jākonstatē, ka viņi pie šīs ticības nonākuši prāta apsvērumu un spekulatīvu secinājumu ceļā. Tādēļ tie gandrīz visi noraida Svēto Rakstu verbālo inspirāciju un kritiski izvērtē visas Bībeles grāmatas, kā to var darīt vienīgi ienaidnieki, savu naidīgumu, protams, neapzinoties. Kristīgo reliģiju viņi ir pārvērtuši reliģijas filozofijā.

Modernā teoloģija pēc savas būtības ir kaut kas pilnīgi cits nekā agrāko laiku teoloģija. Tā nevēlas būt ticības sistēma, bet gan zināšanu sistēma. To, kam tic vienkāršie cilvēki, šie modernie teologi grib, balstoties uz cilvēka atziņas principiem, pierādīt kā neapstrīdamu patiesību. Tādēļ arī tā sauktajos modernajos teologos nav tās bijības, kas bija Dāvidam, kad tas sacīja: “Es tā bīstos no Tevis, ka šaušalas pāriet pār manām miesām.” (Ps.119:120) Šādu bijību pret Svētajiem Rakstiem vairs nav iespējams sastapt gandrīz nekur. Ar Rakstiem mēdz apieties apmēram tāpat kā ar Ezopa fabulām. Es nealojos, to sacīdams. Vēlāk, salīdzinādami vecos teologus ar jaunajiem, jūs pārliecināsities, ka es nebūt neesmu pārspīlējis. Tronī ir nosēdināta zinātne, pie tās kājām sēž teoloģija un gaida filozofijas pavēles. Tādēļ jau, tiklīdz kāds vīrs izvirzās kādā no mazāk koptām zinātnes nozarēm, viņu tūdaļ nosauc par “teoloģijas doktoru”, it kā zinātne, izglītība un teoloģija būtu viens un tas pats.

Dārgie draugi, ja vien jūs nepaturēsiet skaidru un spožu Evaņģēlija gaismu šai rieta zemē, kuru beidzot Dievs ir apciemojis, tad nekas cits neatliks, kā nākt Pastarajai dienai. Mūsu laiks drīz vien būs beidzies, beigas jau tuvojas. Kamēr pasaule vēl pastāv, lai Dievs mums palīdz vismaz šajā pasaules daļā, kuru kā pēdējo ir aizsniegusi Evaņģēlija balss, palikt tam uzticīgiem! Neaizmirstiet, dārgie draugi, ka ir tikai viens ceļš, pa kuru nokļūt pie īstas ticības. Dievs nav iekārtojis divus vai vairākus ceļus, piemēram, vienu skolotiem, izglītotiem, otru – vienkāršiem ļaudīm. Nē, ja mācītais cilvēks grib nākt pie ticības un kļūt pestīts, viņam jāpamet savi augstumi un jāieņem vieta blakus pārējiem nabaga grēciniekiem, blakus govju ganam un citiem vienkāršajiem ļaudīm. Nav cita ceļa pie ticības, kā tas, kurš ved caur savu grēku atzīšanu, caur sava nožēlojamā pazudināta cilvēka stāvokļa apzināšanos, ceļš, pa kuru jādodas ar nožēlā un ciešanās satriektu sirdi. Kurš nav pie ticības nācis pa šo ceļu, nav ticīgs cilvēks, vēl jo mazāk teologs. Bet, protams, ja es saku, ka tā ir vienīgā sagatavošanās ticībai, tad tas nav jāpārprot. Ja to saprot nepareizi, tad ir ļoti iespējama briesmīga bauslības un Evaņģēlija sajaukšana. Šī atziņa ved mūs pie vienpadsmitās tā saukto Lutera stundu tēzes.

XI TĒZE
Septītkārt, Dieva vārds netiek pareizi sludināts tad, ja ar Evaņģēliju tiek mierināti vienīgi tie, kuru grēknožēla ir radusies no mīlestības uz Dievu, un netiek mierināti tie, kuru grēknožēla ir radusies no bailēm par Dieva dusmām un sodu.

Šī tēze apraksta metodi, kas raksturīga galvenokārt pāvesta baznīcai. Tomēr tā ir vērojama arī pie visiem reliģiskajiem jūsmotājiem un piētistiem t. s. protestantu baznīcā. Ja šo ļaužu vidū ir kāds cilvēks, kas jūt bailes par saviem grēkiem, tos nožēlo un to dēļ cieš sirdsapziņas mokas, tad viņam tiek jautāts: “Bet, mans mīļais, kā tad īsti ir radusies tava nožēla? Vai savus grēkus tu nožēlo tikai tāpēc, ka apzinies, ka to dēļ tu nonāksi ellē, un baidies no pazudināšanas, jo pār sevi jūti Dieva dusmas un zem sevis pazudināšanas bezdibeni?” “Nē, ar to vien nepietiek,” saka pāvestieši un arī jūsmotāji, “īstai grēku nožēlai ir jānāk no mīlestības uz Dievu, tikai tādai nožēlai ir kāda nozīme. Tikai tad es tev sludināšu Evaņģēliju.” Taču tā ir briesmīga kļūda! Un es ceru, ka jūs paši saprotat, ka tā ir šausmīga bauslības un Evaņģēlija jaukšana. Tas ir viegli ieraugāms. Pēc grēkā krišanas bauslības uzdevums ir dot mums grēkatziņu, taču bauslībai nav spēka mūs atjaunot. Šāds spēks ir tikai Evaņģēlijam. Vienīgi ticība darbojas mīlestībā; mēs nekļūstam garīgi aktīvi caur mīlestību vai savu grēku nožēlu. Nē, tieši otrādi, – mēs nīstam Viņu tik ilgi, kamēr neesam noticējuši, ka Dievs caur Kristu ir samierināts ar mums un ir mūsu Tēvs. Un, ja kāds cilvēks, kurš vēl nav atgriezts, saka, ka viņš mīl Dievu, tad tā nav tiesa, tā ir tikai nožēlojama liekulība, kaut arī viņš to neatzīst. Tā ir tikai šķietamība, jo vienīgi ticība Evaņģēlijam spēj atdzemdināt. Tāpēc cilvēks nespēj mīlēt Dievu, kamēr viņam vēl nav ticības. Un prasība, lai nabaga grēcinieks būtu par saviem grēkiem izbijies un satriekts aiz mīlestības uz Dievu, ir nožēlojama bauslības un Evaņģēlija sagrozīšana.

Bībeles mācība ir cita: grēciniekam jānāk pie Jēzus tādam, kāds viņš ir, pat apzinoties, ka viņa sirdī ir tikai naids pret Dievu un ka viņš nezina izejas, nezina, kā lai top izglābts. Patiess evaņģēlisks mācītājs tad viņam sacīs: “Tas ir pavisam viegli. Vai tu esi guvis atziņu, ka esi pazudis, nolādēts grēcinieks? Tu meklē palīdzību un nezini, kur to atrast. Tad nāc pie Jēzus ar savu ļauno sirdi! Nāc ar savu naidu pret bauslību un Dievu! Ej pie Jēzus, Viņš tevi pieņems tādu, kāds tu esi. Viņš ir izdaudzināts ar to, ka par Viņu saka: “Jēzus pieņem grēciniekus!” Tev nav vispirms jākļūst citādam. Tev nav vispirms jāšķīstās, nav vispirms jālabojas. Nē, tas, kurš var tevi darīt labāku, ir Jēzus! Un to Viņš arī darīs, ja vien tu Viņam ticēsi.”

Svēto Rakstu vieta, kur pamatots šeit sacītais, ir Rom.3:20: “Jo bauslība dod ¬ grēka atziņu.” Šeit apustulis saka, kāda ir bauslības iedarbība. Tā nerada mīlestību, bet gan grēka atziņu. Un grēka atziņa var būt manī arī bez mīlestības uz Dievu.

“Bet bauslība ienākusi starpā, lai pārkāpums vairotos; bet, kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība.” (Rom. 5:20) Grieķu teksta tulkojums – “lai grēks tiktu pavairots”. Cilvēkā snauž daudzi grēki, kamēr viņš nepazīst bauslību. Sludini šādam cilvēkam bauslību pilnā spēkā, tā ķers viņa sirdsapziņu kā zibens, un cilvēks kļūs nevis labāks, bet gan sliktāks. Viņš vispirms sacelsies pret Dievu un teiks: “Ko? Es esmu nolādēts? Tiesa, es esmu Dieva ienaidnieks, to es zinu. Bet tā nav mana vaina. Es tur neko nevaru darīt.” Tāda ir bauslības iedarbība. Tā dzen cilvēku izmisumā. Svētīgs tas cilvēks, kurš jau nonācis tik tālu! Tas ir paveicis lielu soli ceļā uz savu pestīšanu. Jo tad viņš ar prieku pieņems Evaņģēliju, kamēr cits, kas bauslības spēku nekad nav piedzīvojis, žāvāsies, klausoties sludinām Evaņģēliju, un nodomās: “Nokļūt Debesīs – tas ir pavisam viegls ceļš.” Bet nabaga grēcinieks, kas ir pie izmisuma robežas, tas zinās to, cik priecīga vēsts ir Evaņģēlijs, un pieņems to ar lielu prieku.

“Jo bauslībai seko dusmība” (Rom.4:15) [Luters: “.. tikai dusmība”]. Tātad bauslība cilvēkā rada tikai dusmas pret Dievu, nevis mīlestību.

“Kas nu no tā izriet? Vai pati bauslība ir grēks? Nekādā ziņā ne! Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs.” (Rom.7:7-8) Mēs vienmēr cenšamies iegūt to, kas mums ir stingri aizliegts. Cilvēks aizvien jūt kārdinājumu rīkoties pret likumu un aizliegumu, kā to pie sevis pieredzējis jau izvirtušais Ovīdijs. Viņš ir atzinies: Nitimur in vetitum semper, cupimusque negata, t. i., mēs allaž tiecamies pēc aizliegtā un vēlamies gūt neatļauto. Protams, to varēja izjust arī pagāns. Ovīdijs bija ģeniāls, kaut arī amorāls cilvēks. Apcerēdams daudzas citas lietas, viņš ir domājis arī pats par sevi.

“Vai tad nu bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nekādā ziņā ne. Jo, ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību.” (Gal.3:21) Kāpēc apustulis tā jautā? Kāpēc viņš lieto šādu pieņēmumu? Nav šaubu, ka tāpēc, lai jo spēcīgāk un asāk noliegtu šo pieņēmumu. Tāpēc jau mēs bieži mēdzam jautāt ko tādu, par ko katram ir skaidrs, ka tas tā nav, lai pieņēmums, ko satur šis [retoriskais] jautājums, tiktu noliegts ar īpašu uzsvaru. Tā tas ir arī šajā gadījumā: apustulis grib sacīt: “Bauslība, protams, nevar atpestīt.”

“Burts nokauj, bet gars dara dzīvu.” (2.Kor.3:6) Šo vērtīgo Rakstu vietu uniāti nelietīgi sagroza. Proti, viņi saka: “Ir nepareizi pastāvēt uz Rakstu burtu. Rakstu gars, vispārējās idejas ir tās, pie kā jāturas. Tas, kā Marburgā rīkojies Luters, uzrakstīdams vārdus touto esti to soma mou [TĀ IR MANA MIESA] un aizvien norādīdams uz tiem, nemaz nav kristīga rīcība.” Tas tiešām nesaskan ar uniātu mācību. Tomēr tas ir kristīgi! Un šo Svēto Rakstu vārdu nozīme ir šāda: “Bauslība nokauj, bet Evaņģēlijs dara dzīvu.” Diemžēl mums nav tik daudz laika, lai to aplūkotu tuvāk. Palasiet paši, un jūs redzēsiet, ka ar burtu ir domāta bauslība, bet ar garu – Evaņģēlijs.

Šos Bībeles tekstus ilustrēsim ar skaistiem piemēriem, ko atrodam Svētajos Rakstos, kur stāstīts, kā konkrēti ļaudis izturējušies pirms tapuši atgriezti un pēc tam, kad jau bija nonākuši pie ticības. Nav daudz šādu piemēru, tomēr visi, kas mums ir, rāda, ka nožēla nerodas no mīlestības uz Dievu.

Pirmajos kristiešu Vasarsvētkos bija sapulcējies ļaužu pūlis, kas klausījās sludinām apustuli Pēteri. Rezumējot viņš tiem sacīja: “Jūs esat tie, kas nonāvēja Mesiju, Jēzu no Nācaretes. Posts jums un bēdas!” Viņi klausījās visu Pētera runu, bet tad, kad viņš tiem izvirzīja šo apsūdzību, Svētais Gars tos satrauca. Šajā vietā teikts: “Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis.” Bija tā, it kā Pēteris būtu viņiem iedūris dunci sirdī. Viņi domāja: “Ja mēs to esam izdarījuši, tad mums nav glābiņa! Ko gan teiks Dievs, kad mēs nostāsimies Viņa soģa krēsla priekšā? Viņš mums sacīs: “Jūs esat nokāvuši savu Mesiju.”” Šeit mēs nedzirdām viņus sakām: “Ak, cik ļoti mums žēl, ka esam tā apbēdinājuši mūsu uzticamo Dievu.” Tā nebija mīlestība uz Dievu, bet gan izbailes, kas tiem lika izsaukties: “Ko lai mēs darām?”

Un ko darīja apustuļi? Vai apustulis Pēteris viņiem vaicāja: “Mīļie ļaudis, kā ir ar jūsu nožēlu, vai tā nāk no mīlestības uz Dievu, vai to rosina bailes no sagaidāmā soda par grēku un elli”? Nē, mēs neko tādu nedzirdam! Tad viņi izbaiļu pilni jautā: “Brāļi, ko lai mēs darām?” Apustulis atbild: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu.” Šeit ar atgriešanos nav jāsaprot tās pirmā daļa, nožēla, bet gan otrā daļa, ticība, jo viņi jau bija izbiedēti, un mēs dzirdam, ka viņi arī tūdaļ liekas kristīties. Viņu metanoia jeb prāta pārmaiņa bija tāda, ka viņi vairs negribēja būt Jēzus slepkavas, bet gan gribēja Viņam ticēt. Un tā apustuļi viņus pieņēma, un viņi tika pieskaitīti pie to draudzes, kuri tapa pestīti.

Šeit iederas arī piemērs par Filipu cietuma uzraugu, ko jau bieži esmu minējis. Bet es to atgādināšu vēlreiz, jo tā ir ļoti paskaidrojoša Svēto Rakstu vietu. Šis cietuma uzraugs bija neģēlīgs cilvēks. Viņam sagādāja prieku publiski nopērt tā Kunga kalpus, ieslodzīt viņus visdziļākajās cietuma kamerās, slēgt viņus dzelžos, kaut arī tas viņam nepavisam nebija pavēlēts. Bet, kad viņš domāja, ka visi cietumnieki ir aizbēguši, viņš krita izmisumā un gribēja izdarīt pašnāvību. Tad Pāvils viņam sacīja: “Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.” Trīcēdams un drebēdams viņš krita apustuļiem pie kājām un sauca: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” Tātad viņu dzina vienīgi izbailes, nekas cits. Un tad Pāvils neteica: “Bet tev vispirms ir jānožēlo, un tavai nožēlai ir jānāk no mīlestības uz Dievu.” Viņš tam saka: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.”

Tāpat tas bija arī ar Saulu. Viņš bija Dieva draudzes vajātājs. Šņākdams aiz niknuma, viņš pūlējās iznīdēt visus kristiešus. Viņš bija ceļā tieši uz turieni, kur bija paredzēts izliet kristiešu asinis. Tad viņš sastapa Kungu, kurš viņam parādījās. Viņš krita zemē satriekts un apžilbināts. Un turklāt Jēzus viņam vēl sacīja: “Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” Un, kad nu Evaņģēlijs ar savu maigo Debesu varu bija pārņēmis viņa sirdi, tad arī šis nožēlojamais cilvēks tika izrauts no savām bēdām un posta. Ievērojiet, ka tas Kungs Saulam, izbiedētam un satriektam un pēc tam mierinātam grēciniekam, nedeva nekādus citus norādījumus, kā vien to, ka viņam vajadzētu nevis vajāt, bet gan atzīt savu Kungu ¬ pēc tam, kad tas saņems Kristību kā grēku piedošanas zīmogu.

Kad jūs sprediķojat, raugieties, lai jūs neskopotos ar Evaņģēliju, bet gan visiem nestu tā mierinājumu, jā, arī vislielākajiem grēciniekiem! Ja viņi ir Dieva dusmu un elles izbiedēti, tad viņi ir gatavi uzņemt Evaņģēliju. Taisnība, tas ir pret mūsu prātu un saprašanu, jo mēs spriežam šādi: “Tas nu gan ir dīvaini, ka šādi ļaundari ir tūdaļ jāmierina; pareizāk taču būtu likt viņiem savā sirdsapziņā izciest daudz lielākas mokas!” Tieši tā rīkojas jūsmotāji. Bet īsti biblisks teologs domā šādi: “Šo cilvēku Dievs ir sagatavojis ar bauslību. Tādam es sludināšu Evaņģēliju un ticību uz Jēzu Kristu.”

“Jo dievišķas skumjas nes atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” (2.Kor.7:10) Šī Rakstu vieta bieži tiek pārprasta. Proti, tā tiek saprasta tādējādi, it kā dievišķās skumjas ir grēknožēla, kas nākusi no mīlestības uz Dievu. Bet tā tas nav. Apustulis runā par skumjām, kuras nav radījis cilvēks pats, bet kuras ir radījis Dievs ar savu Vārdu. Grieķu tekstā teikts: kata Theon lypē, t. i., saskaņā ar Dievu, Dieva radītas. Jo arī tā ir liela kristīgās mācības sagrozīšana, ja grēciniekam saka: “Jā, tev vispirms ir jāpiedzīvo nožēla.” Un kad viņš jautā: “Bet kā lai es to izdaru?”, tad atbilde ir: “Nu, tev ir jāapsēžas, jāiegremdējas domās un jāmēģina izsaukt (elicere) no savas sirds nožēlu.” Tā māca pāvestieši. Bet tā ir tīrā liekulība. Neviens cilvēks nevar pats sev radīt nožēlu. To nevar neviens visā pasaulē! Un, ja kāds ar to nopūlas, cenzdamies izvilināt šādu nožēlu, kamēr izplūst asarās, tā ir tikai liekulība. Dievišķas skumjas ir nepieciešamas tāpēc, ka ir nepieciešama ticība. Dievs grib mūs izbiedēt un radīt mūsos dievišķas skumjas. Grēknožēla nav kāds labs darbs, ko veicam mēs, bet gan kaut kas, ko paveic pats Dievs. Dievs nāk ar bauslības veseri un ar to satriec dvēseli. Kas pats grib sevi skumdināt, tas vēlēsies kļūt vēl skumjāks. Bet tas, kuru pārņēmušas patiesas skumjas, vēlēsies no tām atbrīvoties. Tās viņu moka dienu un nakti. Viņš varbūt mēģinās no tām tikt vaļā, iegriezdamies dzertuvē, bet tas neizdosies. Varbūt viņš savu biedru starpā izturēsies braši, kā varonis, taču, mājās pārnācis, viņš sadzirdēs savas sirdsapziņas balsi: “Tu, nolādētais cilvēk! Ja tu šovakar mirsti, tu esi pazudis!” Tās ir šīs dievišķās skumjas, kas nav cilvēku radītas, bet kas nāk no Dieva. Dievs neko negrib zināt par kaut kādu nožēlojamu cilvēcisku darinājumu. Paklausieties divas liecības no Augsburgas ticības apliecības Apoloģijas (Müller, 168 utt.; Conc. Trigl. 254 utt.):

“Bez tam viņi [mūsu pretinieki] māca un raksta daudz ko tādu, kas ir vēl nemākulīgāks un juceklīgāks. Viņi māca, ka žēlastība iemantojama nožēlas ceļā. Un, kad viņiem jautā, kāpēc tad žēlastību nav nopelnījuši Sauls un Jūda, kuri taču izjuta briesmīgu nožēlu, viņi atbild, ka šiem diviem pietrūcis Evaņģēlija un ticības, ka Jūda nav sevi mierinājis ar Evaņģēliju un ka viņš nav ticējis. Jo ticība ir tā, kas atšķir Pētera un Jūdas nožēlu. Bet mūsu pretinieki nepavisam šeit nedomā par Evaņģēliju un ticību, bet par bauslību. Viņi saka, ka Jūda nav mīlējis Dievu, bet ir baidījies no soda.”

Tas esot bijis patiesais iemesls, viņi saka. Ja viņš būtu jutis nožēlu aiz mīlestības uz Dievu, tad viņam būtu vajadzīgais nopelns. Jo pie pāvestiešiem vienmēr jābūt kādam nopelnam, vai nu de congruo, vai de condigno.

“Vai tas nav neskaidrs un nemākulīgs nožēlas mācīšanas veids? Jo kā gan kāds pārbiedēts prāts, īpaši lielās izbailēs, kādas aprakstītas psalmos un praviešos, zinās, vai viņš aiz mīlestības uz Dievu jūt bijību pret savu Dievu, vai arī bēg no Viņa dusmām un mūžīgās pazudināšanas un tās ienīst?”

Nav iespējams noteikt, kāds ir cilvēka nožēlas motīvs. Nav svarīgi, kāds tas ir. Ja kāds jūt izbailes tapt pazudinātam, tad mums viņš jāmierina. Un tad arī radīsies mīlestība uz Dievu!

“Šie ļaudis nevar būt daudz pieredzējuši patiesas izbailes, jo viņi rotaļājas ar vārdiem un runā par atšķirībām, ņemot vērā tikai savas iedomas un fantāzijas.”

Viņi runā par nožēlu kā aklais par krāsām, jo viņi nekad nav jutuši svētīgas izbailes par saviem grēkiem. Kad kāds nabaga grēcinieks atnāk pie šiem mācītajiem teologiem un teologs viņam jautā: “Kas tā ir par nožēlu, kas rada tevī izbailes?”, tad šis cilvēks varbūt uzreiz nemācēs paskaidrot, kas tā par nožēlu, bet varēs vienīgi sacīt: “Es nezinu, bet es esmu ļoti izbijies!” Un tad mācītais kungs viņam sacīs: “Labo cilvēk, aizej pie ārsta un liec nolaist sev asinis, tev tās ir sabiezējušas! Tad tev kļūs labāk!” Tādi ir šie augsti apgaismotie teologi! Lai Dievs ir žēlīgs!

“Bet sirdī, kad nāk pārbaudījumi, viss notiek pavisam citādi, un sirdsapziņa nespēj iegūt mieru ar nederīgiem spriedumiem un vārdiem, kā to izsapņo šie jaukie, dīkdienīgie un tukšie sofisti.”

Jā, šie jaukie, dīkdienīgie un tukšie sofisti! Teologi, kuri tikai spekulatīvi spriež, bet tā arī nekad paši nepiedzīvo šīs lietas. Kā gan lai viņi varētu par tām pareizi izteikties?

Turpat tālāk Apoloģijā, 171. lpp. utt., sacīts:

“Kad runājam de contritione, t. i., par īstu nožēlu, mēs atmetam neskaitāmus nevajadzīgus jautājumus, ko viņi uzdod, – vai mēs jūtam nožēlu aiz mīlestības uz Dievu, vai aiz bailēm no soda. Jo tie ir šo cilvēku tukšie vārdi un veltīgā pļāpāšana, kuri ne reizes nav piedzīvojuši to, kā ir ap dūšu iztrūcinātam prātam. Mēs sakām, ka contritio jeb īsta nožēla ir tā, kad prāts top iztrūcināts un sāk sajust savu grēku un Dieva lielās dusmas par šo grēku, un kad tas nožēlo, ka ir grēkojis. Un šāda contritio rodas tad, kad mūsu grēku nopeļ Dieva vārds.”

Tāds, lūk, ir maigais mierinājums, ko nabaga grēciniekam sniedz luteriskās ticības apliecības! Tātad, ja man Dievs ir dāvājis žēlastību, ka es izbīstos par saviem grēkiem, tad es esmu pareizajā stāvoklī un mierīgi varu doties pie žēlastības krēsla, kur es gūšu grēku piedošanu. Tās ir patiesās zāles manām kaitēm. Protams, nožēla man ir nepieciešama, taču nevis tāpēc, lai sev kaut ko nopelnītu, bet tā man vajadzīga tāpēc, lai priecīgi pieņemtu to, ko man sniedz Jēzus.

“Šādās izbailēs prāts sajūt Dieva dusmas un bardzību pret grēku, kas ir gluži sveša lieta tādiem tukšiem un miesīgiem cilvēkiem, kādi ir sofisti un viņiem līdzīgi. Tikai tad cilvēka prāts tā īsti saprot, cik gan grēks ir liela nepaklausība Dieva priekšā, tikai tad pa īstam cilvēka sirdsapziņu nospiež Dieva briesmīgās dusmas un cilvēka daba nespēj to panest, ja vien Dieva vārds viņu neuzmundrina.”

Ja kādam sirdī arī ir Dieva mīlestība, tad velns to viņam sabojās. Maldu mācības iespaidā cilvēks var krist izmisumā pat arī savā pēdējā stundiņā. Viņš varbūt jūt savā sirdī nožēlu un tomēr spriež šādi: “Mana nožēla nenāk no mīlestības uz Dievu. Tās ir tikai bailes no Dieva dusmām un elles, kurā es bīstos nokļūt.” Ja viņam ir pareizā mācība, viņš zina: “Es ticu uz savu Kungu Jēzu! Pie Viņa es cieši turēšos. Tad arī mīlestība uz Dievu ienāks manā sirdī.” Redziet, šajā mācībā nav joku!

“Pāvils saka: “Caur bauslību es esmu bauslībai miris.” Jo bauslība vienīgi apsūdz sirdsapziņu, dod tai rīkojumus par to, kas darāms, un biedē to.”

Nekā vairāk bauslība nepaveic!

“Un pretinieki šeit ne vārda nesaka par ticību, tāpat viņi neko nemāca par Evaņģēliju vai par Kristu, viņi māca vienīgi bauslību un saka, ka ļaudis ar tādām sāpēm, tādu nožēlu un ciešanām, ar tādām izbailēm pelna žēlastību, ja viņu nožēla nāk no mīlestības uz Dieva un ja viņi mīl Dievu. Žēlīgais Dievs, kas tā par sludināšanu sirdīm, kurām nepieciešams mierinājums!”

Tā saka mūsu ticības apliecība. Kad mūsu teologi rakstīja to, viņi ķērās pie šī darba kā patiesi kristieši un necentās izveidot kādu doktrīnu sistēmu. Viņi labi zināja, kā nabaga cilvēkam sniegt mieru un pestīšanas iepriecinājumu. Apoloģijā Melanhtons ir runājis kā vienkāršs kristietis, un tāpēc šī ticības apliecība ir jo vērtīgāka, jo šeit viss ir sacīts, balstoties uz Rakstiem un paša pieredzi.

“Kā gan mēs varētu mīlēt Dievu tad, kad atrodamies tik lielās, dziļās izbailēs un neaprakstāmā cīniņā, kad sajūtam tik lielu, briesmīgu Dieva bardzību un dusmas, kas ir stiprākas, nekā to iespējams izteikt vai aprakstīt? Tas, ko māca šie skolotāji un doktori, ir viens vienīgs izmisums, kad viņi lielo izbaiļu pārņemtajai nabaga apziņai sludina nevis Evaņģēliju, nevis mierinājumu, bet gan vienīgi bauslību.”

Lutera latīņu valodā sarakstīto darbu izdevuma 1545.gada priekšvārdā, viņš stāsta, kas norisinājies viņa sirdī, pirms viņā bija ataususi Evaņģēlija gaisma. Viņš stāsta, ka tad, kad viņš bija atradies bauslības ietekmē un bija lasījis apustuļa Pāvila vārdus par to, ka Evaņģēlijā tiekot atklāta Dieva taisnība, viņš esot izbijies; jo viņš jau tā ir bijis bauslības pārbiedēts, un tagad vēl uzzināja, ka arī Evaņģēlijā atklājas Dieva taisnība. Tā viņam esot bijusi briesmīga atziņa. Bauslība jau bija viņu nolādējusi, un tagad Dievs viņam sūta Evaņģēliju, kas dara to pašu! Arī Evaņģēlijā Dievs pieprasa no grēcinieka taisnību!

Nav iespējams pietiekami pateikties Dievam un Viņu slavēt par to, ka Luteram vēl īsi pirms viņa nāves tika dots laiks, lai viņš mums varētu pastāstīt par dažām iekšējām norisēm, kuras viņu sagatavoja un pilnveidoja reformācijas darbam.

Viņš raksta (W.XIV,460 utt.) (St.L.Ed. XIV,446 utt.):

“Man patiešām bija (1519.gadā) liela vēlēšanās, pat īsta ilgošanās, pa īstam saprast Sv. Pāvila Vēstuli romiešiem, un līdz šim man nebija nekādu citu šķēršļu, kā vienīgi vārdiņš Justitia Dei (Dieva taisnība) 1.nodaļā 17.pantā, kur Pāvils saka: “Jo tanī [Evaņģēlijā] atklājas Dieva taisnība.” Mani šis vārds tracināja, jo pēc visu skolotāju tradīcijas un lietojuma es biju mācīts un vingrināts saprast vārdu “taisnība” filozofiski tā, ka Dievs pats par sevi ir taisnība, taisnīgi rīkojas un darbojas, un soda visus grēciniekus un netaisnos; šādu taisnību sauc par būtisku (formalem) vai aktīvu (activam). Tad nu ar mani bija tā: lai arī es dzīvoju kā svēts un bezgrēcīgs mūks, es jutos Dieva priekšā kā liels grēcinieks, ar bailīgu un nemierīgu sirdsapziņu.”

Viņš bija nevainojams mūks. Viņš bija nomocījis sevi gandrīz līdz nāvei, turklāt viņa sirds bija satriekta, jo Svētais Gars ar bauslību bija viņam atklājis viņa sirds samaitātību. Un šāds sirds stāvoklis darīja viņam raizes, viņš bija iekšēju baiļu pilns.

“Es šaubījos par to, vai ar savu gandarīšanu un saviem nopelniem spēšu salīdzināties ar Dievu.”

Viņš vienmēr bija nedrošs. Viņš gribēja izdarīt pietiekami daudz, gribēja ievērot ne vien desmit baušļus, bet izpildīt arī baznīcas likumus, kā arī to, ko Dievs nebija pavēlējis. Tā viņš klīda šajā pāvestiešu aklumā. Bet dažreiz viņu māca šaubas par visu to, ko viņš darīja, un viņš sev jautāja: Vai gan Dievam ir svarīgi, vai es guļu uz salmu maisa, vai gultā, kas klāta ar zīdu un samtu?

“Tādēļ es nepavisam nemīlēju šo taisno un dusmīgo Dievu, kurš soda grēciniekus, es pat ienīdu Viņu.”

Tagad pajautājiet kādam jaunam teologam, vai viņš pirms savas atgriešanās ir mīlējis Dievu? Viņš atbildēs: “Nu, protams, kurš gan nemīlētu Dievu? Mīlēt Dievu, tas taču mums vienmēr ticis mācīts!” Tomēr tas ir pilnīgs aklums. Luters atzīstas, ka tolaik viņa sirdī ir bijis vienīgi ienaids pret Dievu. Un, ja mēs labi pavērotu, mēs redzētu: “Jā gan, tā tas ir bijis arī ar mums līdz tam brīdim, kamēr mūsos vēl nebija ticības.”

“Uz Dievu es dusmojos slepus un ar visu nopietnību.”

Pirms Luters bija iemācījies saprast Evaņģēliju, viņš dusmojās uz Dievu. Kad cilvēks tā pa īstam ir bauslības satriekts, tad viņš vairs nebrīnās par šo Lutera atzīšanos.

“Es sev bieži sacīju: Vai tad Dievam nepietiek ar to, ka Viņš mūs, nabaga nožēlojamos grēciniekus, iedzimtā grēka dēļ mūžīgai nāvei nolādētos, apkrauj kopā ar šīs zemes postu un bēdām ar bauslības biedu un draudiem, vai Viņam vēl ar Evaņģēliju jāpavairo šis posts un sirdssāpes, vēl tajā jāsludina sava taisnība un bargās dusmas un jādraud ar tām? Šeit es bieži niknojos savā apmulsušajā apziņā.”

Jau bauslība bija viņu novedusi bailēs un postā, un nu viņš vēl izlasa Vēstulē romiešiem, ka arī Evaņģēlijā ir atklāta Dieva taisnība. Viņš nenojauta, ka tas ir vismaigākais mierinājums. Tagad ikviens bērns zina, ka šeit nav domāta tā taisnība, ko Dievs pieprasa no mums, bet gan Kristus taisnība, ko Dievs grib mums dāvināt. Taisnība, kādu to arī Luters tik skaisti raksturojis savā tulkojumā, – “taisnība, kas ir derīga un spēkā Dieva priekšā”, lai arī pats vienkāršākais cilvēks varētu zināt: “Šeit nav domāta tā taisnība, kā mēs esam dzīvojuši un pēc kuras mūs vērtēs Dievs, bet gan žēlastības taisnība, kuru mums ieguvis Kristus pie krusta.”

“Tomēr es turpināju apcerēt šos Sv. Pāvila vārdus, dedzīgi cenšoties tos izprast. Ar šādām domām es pavadīju dienas un naktis, līdz es ar Dieva žēlastību pamanīju, kā šie vārdi saistās viens ar otru, proti, šādi: Dieva taisnība Evaņģēlijā atklāta tā, kā tas rakstīts: “No ticības taisnais dzīvos.” No šiem vārdiem esmu mācījies saprast to pašu Dieva taisnību, kurā vienīgajā taisnais caur Dieva žēlastību un dāvanām dzīvo ticībā, un esmu sapratis, ka apustuļa doma ir šāda: Evaņģēlijā mums atklāta tā taisnība, kas ir derīga Dieva priekšā, kurā mūs Dievs no žēlastības un tīras žēlsirdības taisno ticībā, ar taisnību, kas latīniski saucas justitiam passivam, kā stāv rakstīts: taisnais dzīvos ticībā.”

Luters nevarēja palikt šajā posta stāvoklī. Kad viņa miesīgā sirds tik briesmīgi plosījās pret Dievu, viņš bija tuvu pilnīgam izmisumam. Viņš atkal un atkal ņēma rokā savu Bībeli, lasīja šo vietu un pētīja kontekstu, lai tam visam rastu izskaidrojumu. Un tā kā viņš neatlaidīgi turpināja pārdomāt, lasīt un meditēt, tad Dievs viņam arī palīdzēja nokļūt pie gaismas. Tagad paklausieties, ko viņš saka par sevi pēc tam, kad bija apjautis šo vārdu īsto jēgu:

“Es tūdaļ jutos tā, it kā būtu no jauna piedzimis un būtu atradis plaši atvērtus vārtus, kas ved pašā paradīzē.”

To pašu vīru, kas tikko bija ienīdis Dievu, bija kurnējis pret Viņu, vienā mirklī pārņem pāri plūstošs prieks, un viņš tagad mīl savu Dievu ar visu savu sirdi ¬ pēc tam, kad ir dzirdējis vispriecīgāko no visām vēstīm: “Kristus, Dieva Dēls, ir visai pasaulei ieguvis taisnību! Tikai ticēsim tam!” Lai Dievs arī jums visiem dāvā šādus atdarītus paradīzes vārtus kā kādreiz Luteram! Tad to dabūs baudīt jūsu draudzes un tas jūs pasargās no nedzīva ortodoksisma.

Hilzemans (Huelsemann) savos komentāros par 2.Kor.7:10 raksta (Vindiciae S.Scripturae, par.79,125):

“Pāvils nesaka: “Jūs sevī esat modinājuši skumjas aiz mīlestības uz Dievu, bet es jums esmu devis dievišķas skumjas, tas ir, pēc Dieva gribas un Viņa pavēles. Pāvils šīs skumjas izskaidro tā, ka tās ir tādas, kādas viņš ar Dieva spēku pēc Viņa pavēles modinājis korintiešos. Pretstatā tām par pasaulīgām skumjām apzīmē tādas, ko rosinājuši pasaulīgi iemesli, t. i., bailes no laicīga soda, goda zaudēšana, slikta sirdsapziņa un citi cēloņi, kas arī pagānos un cilvēkos, kas nav piedzīvojuši atdzimšanu, modina skumjas par izdarītu noziegumu.”

Tātad šajā vietā domātas skumjas, ko sajūt cilvēks, kas bīstas no Dieva par saviem grēkiem. Tad, kad es izbīstos savu grēku dēļ no elles, nāves un pazudināšanas un atzīstu: “Dievs dusmojas uz mani! Viņa dusmas vērstas uz mani un es esmu nolādēts savu grēku dēļ,” tad tās ir dievišķas skumjas, kaut arī es esmu tādā stāvoklī kā Luters, pirms viņš nonāca pie Evaņģēlija izpratnes. Bet šīs skumjas nāk no Dieva! Bet, ja netikls, baudkārs cilvēks vai dzērājs ir bēdīgs tikai tāpēc, ka viņš izšķiedis savu skaisto jaunības laiku, vai tāpēc, ka sabeidzis savu miesu un pirms laika kļuvis par sirmgalvi, tās ir pasaulīgas skumjas. Ja cilvēks ir augstprātīgs un noskumst savu grēku dēļ tikai tāpēc, ka nedaudz cietis viņa gods, tad tās ir pasaulīgas skumjas. Ja kāds zaglis skumst par savu zādzību tikai tāpēc, ka viņam jādodas uz cietumu, tad tās ir laicīgas skumjas. Bet, ja es esmu noskumis par saviem grēkiem tāpēc, ka apzinos, ka savu grēku dēļ man jānonāk ellē, un tāpēc, ka esmu apvainojis Vissvētāko, Dievu, tad tās ir dievišķas skumjas, t. i., ar nosacījumu, ka šīs bēdas nav cilvēka paša piepūles radītas iztēles auglis. Patiesas dievišķas skumjas var dot vienīgi Dievs. Kaut Dievs tādas dotu mums visiem!

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Divdesmit trešais vakara priekšlasījums