Divdesmit pirmā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes
Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. [Jņ.4:46-54]
Mīļie draugi! Mēs ar kristīto draudzību (draudzi) dziedam un sakām:
- Gan visiem taptu svētiem kļūt,
Kad krustu nest nenāktos grūt,
Kas Dieva bērniem ciešams;
Tas jācieš vēl šo pašu dien`
Ja tu, labs cilvēks, tikai vien,
Nebribēsi ellē sviežams.
Šie dziesmas vārdi ģeld tik pat daudz, kā vārdi, kurus runā pravietis Jesaja, kad viņš saka: „Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas,” nopūtās un vaidēja. [Jes.26:16]
Patiesi, kad Dievs piesūta mums kādu nelaimi, tad Viņš mūs ceļ kājās, lai nekavējamies nāk pie Viņa un meklēt žēlastību un palīdzību. Bet, kad mēs bez nelaimes esam, tad „sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga,„ [Jer.17:9] ka mēs reti vai vispār par Dievu nedomājam. Un, ja arī Dievs mums ienāk prātā, tad sirds augstprātīgi saka: „Kur [kas] tad ir Tas Kungs?” [Sal.pam.30:9]
To mēs redzam nolasītajā evaņģēlijā. Muižnieks, ķēniņa sulainis, nenieka nebēdāja pēc Jēzus Kristus, kamēr dzīvoja bez nelaimes un viņa dēls bija vesels. Ikdienas ķēniņa muiža viņš nedomāja nedz par Dievu, nedz Dieva vārdu. Bet kad Dievs jaunskundziņam, viņa dēlam, lika sasirgt, iemeta to slimīgas gultā, tā, ka dvēselīt pašu zobu galā krājās, tad, redzi, noskumušais tēvs ātri uzzināja kur sastopams Kungs Jēzus.
Kad viņš izdzirdēja, ka Kungs Jēzus no Jūdejas nāk uz Galileju, ak, kā viņš steidzās viņam pretī un bez mitas lūgtin lūgt, lai Viņš palīdzētu neveselajam. Žēlīgais Kungs Jēzus Kristus ļaujas pielūgties, un, klāt nebūdams, bez zālēm dara gandrīz mirušu cilvēku veselu tikai ar vienu vārdu.
Mēs gribam mācīties no svētā evaņģēlija: Kā Kungs Jēzus paklausīja ķēniņa sulaini, un viņam palīdzēja.
- Ja man tā nāve kaus,
No Kristus neatraus,
Sev` esmu viņam devis,
Viņš uzņems man pie sevis;
Ja šodien miris kļūšu,
Tur Dieva klēpī būšu. Āmen.
Mīļie draugi! Svētais evaņģēlists saka, ka bija kāds ķēniņa galma vīrs, kas kalpoja bezdievīgajam Hērodam. Un vēl evaņģēlists saka, ka sulaiņa dēls gulēja nevesels Kapernaumā. Iespējams, Hēroda galma vīrs bija šīs pilsētas pārvaldnieks.
Šis galma vīrs jeb pilskungs nāk pie Kunga Jēzus. Kāpēc?
Viņam mājās ir liela nelaime. Viņa dēlu moka drudzis tik ļoti, ka ikviens ir pārliecināts, ka tūliņ jau dvēselīte dēlam izies. Tad Viņš dzirdēja, ka lielkungs Kristus Jēzus, par kuru visi, kam vien ir mute, liecināja – Viņš Kānā paveica lielu brīnumu, pārvērzdams ūdeni vīnā. Par šo pravieti, es jums saku, pilskungs dzirdēja , ka tas nāk uz Galileju. Brīnuma darbi iedzina muižniekā ticību. Tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu.
Līdz šim nevarēja nomanīt ķēniņa sulaiņa ticību, bet nu, bēdu laikā, ticība izplaukst un top redzama. Iesākumā ticība ir ļoti maza un vāja. Viņš tic, ka Kungs Jēzus viņa dēlam var palīdzēt. Viņš vēl netic, ka Kungs Jēzus varētu neveselo dziedināt nebūdams klāt. Tāpēc viņš saka: „Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst..” Cik maza iesākumā ir viņa ticība, mums top skaidrs no viņa vārdiem: „Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst..”
Viņš ticēja, ka Kungs Jēzus Kristus viņa dēlu varētu darīt veselu, kamēr vēl viņam ir dzīvība un dvēsele, bet viņš neticēja, ka Jēzus varētu uzmodināt mirušo.
Mācieties, kāda žēlīga sirds ir ķēniņa sulainim, kad viņa dēls guļ nevesels. Viņš skumst dēla dēļ, ceļas kājās un uzzina kur ir Kungs Jēzus Kristus. Tas viņš dara to, ko godīgam tēvam jādara savam bērnam.
Jūs, vecāki, tēvs un māte, dariet bērniem, ko jums pienākas. Svētais apustulis Pāvils saka: „Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” [1.Tim.5:8]
Vai tu redzi, kā bezprāta lopi mīl savus jaundzimušos? Kā bļauj govs pēc sava telēna, kā kauc kuņa pēc sava kucēna, kā ņaud kaķe pēc saviem kaķēniem, kā zviedz ķēve pēc sava kumeļa?
Un tu, ak cilvēks, negribētu apžēloties par savu bērnu?
Jā! Saki tu, kurš tēvs un kura māte nemīl savu bērnu? Klausies, ja tu savu bērnu no sirds mīlētu, tad tu to neatstātu gulošu neveselībā kā kādu suni. Ja tu savu bērnu mīlētu, tu to alus dēļ viesībās iedams, vienu neatstātu, ka Dievam žēl, bērni ar visu ēku sadeg. Ja tu to turētu mīļu, tu ar viņu tik daudz netiesātos.
Bet pāri visam mīli savu bērnu tā, ka tu to dievbijībā uzaudzini, kā darīja vecais Tobija, kad Dievs tam dāvināja dēlu. Viņš mācīja no pirmās dienas Dievu bīties un grēkus ienīst.
Svētais Ījabs ikdiena lūdza Dievu par saviem bērniem. [Ij.1]
Anna, Elkana sieva, atšķīrusi savu dēliņu Samulēlu, nodeva to tā Kunga namā tam Kungam uz visu mūžu. [1.Sam.1:24]
Tā būs arī jums, tēvi un mātes, arīdzan darīt, par saviem bērniem Dievu no sirds dziļumiem pielūgt, ka tas tos gribētu ar savu Svēto Garu valdīt un vadīt, no grēkiem un kauna pasargāt, lai tie varētu palikt par Dieva bērniem. Jo tev būs gādāt par savu bērnu, ne vien par veselību, bet arī par dvēseli, un to uzaudzināt Dieva bijāšanā. Kā saka ķēniņš Dāvids: „Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? Kad turēsies pie Taviem vārdiem..” [Ps.119:9]
Bet tiem vecākiem pastarā dienā Kunga Jēzus Kristus soģa krēsla priekšā būs grūti jo grūti jāatbild, tiem vecākiem, es saku, kas savus bērnus nemīl, to dievnamā neved, nemāca Dievu lūgt un uzaudzina kā blēžus un lopus. Vai, vai tādam tēvam un mātei!
Jūs bērni, lielie un mazie, jūs dzirdat ka vecākiem jums jādara visu labu pie miesas un dvēseles, tā arī jums būs paklausīgiem būt jūsu vecākiem un tos cienīt. Tad jums labi klāsies un jūs ilgi dzīvosit virs zemes.
Bet ja tu, bērns, liels vai mazs, vecs vai jauns, neklausi savam tēvam un mātei un tos necieni, tad patiesi Dievs tevi sodīs šeit laicīgi, ka tu paliki lielā kaunā. Tu kļūsi par kraukļu un vārnu cepeti, kas savos kaklos salasījuši tevi aiznesīs pa gaisu gaisiem. Dievs sodīs tevi mūžīgi, visiem velniem nododams. Sargieties katrs no tā, jo Dievs neļaujas apsmieties. [Gal.6:7]
Nu ķēniņa sulainis lūdz Kungu Jēzu Kristu par savu neveselo dēlu, lai Viņš nāk uz Kapernaumu un palīdz.
Ko atbild viņam Kungs Jēzus Kristus?
Viņš saka: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Kungs Jēzus grib sacīt: Es gan jūs, muižniekus un pilskungus, pazīstu. Kad jums labi klājas, jūs nenieka nebēdājat pēc Dieva un Dieva vārda. Bet kad notiek kāda nelaime, tad jums gribas, lai es palīdzu jums, kā jums labpatīk. Nu palīdzi mums – jūs sakāt. Un ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.
Kungam Jēzum Kristum bija gan tik bargi jāuzrunā muižnieku, jo viņš, pirms jaunskundziņš saslima, nemaz nemeklēja Jēzu Kristu.
Tas ir labi un tā piederas, ka tev nelaimē ar lūgšanām jāmeklē Jēzu Kristu, bet ir nepareizi un tā neklājas, ka labās dienās tu negribi turēties pie Jēzus Kristus un Viņa vārda, un nenāci pirms Dievs nelaimes piešus kā kūtram zirgam nedod.
Bargi uzrunā Jēzus ķēniņa sulaini, jo tas Jēzus mēģina teikt priekšā, kā jāpalīdz. Kungs, nāc, viņš saka, pirms mans dēls mirst. Tieši tāpēc Kungs Jēzus apskaišas. Bet ko dara muižnieks? Vai viņš sāk ar Kungu Jēzu strīdēties? Vai viņš aiziet, un meklē palīdzību pie ļauniem un bezdievīgiem cilvēkiem? Nē! Viņš paliek pie Kristus kā dadzis pie drēbēm. Viņš arvien lūdz, lai Jēzus palīdz. Ak Kungs! Nāc, nāc pirms mans dēls mirst. Viņš tic, ka Kristus var darīt neveselo veselu, bet viņš netic, ka Jēzus Kristus spēj palīdzēt arī neuzlūkojot un klāt neesot.
Lai arī ticība ir ļoti vāja, lēnīgais Kungs Jēzus Kristus ķēniņa sulaini neatgrūž pavisam, jo viņam pat šāda ticības dzirkstelīte patīk. Viņš apžēlojas un ar priecīgiem vārdiem to uzrunā: Tavs dēls dzīvo.
Noskumušais tēvs lūdz divas lietas: Pirmkārt, Kungam Jēzum ir jāiet piecas jūdzes uz viņa namu, un, otrkārt, Viņam jādziedina slimais. Pirmo Kungs Jēzus nepaklausa, bet otro paklausa. Kungs Jēzus grib sacīt: Mans draugs, tas nebūt netraucē, ka es neesmu kopā ar tevi tavā namā un neredzu slimo bērnu. Es neesmu vien tīrs [patiess] cilvēks, bet patiess Dievs un Cilvēks. Es varu palīdzēt arī nebūdams redzami klāt neveselajam. Ej tik prom, jo tavs dēls dzīvo. Tu viņu, mājās pārnācis, atradīsi veselu.
Kā nu Kungs Jēzus Kristus ķēniņa sulaini bargi uzrunāja un rāja pa ko bija rājams, tā arī baznīckungam, kā Jēzus Kristus kalpam, būs darīt. No vienas puses [pirmā gala] būs grēciniekus grēku dēļ aprāt, kā Dievs tam ir pavēlējis, sacīdams caur pravieti Jesaju: „Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!.” [Jes.58:1] Un caur pravieti Jeremiju: „Atbildi tiem: Tā saka Tas Kungs: kas nāvei lemts, lai iet nāvē! Kas zobenam lemts, lai krīt zobenam! Kas badam lemts, lai cieš badu! Kas cietumam lemts, lai iet cietumā!.” [Jer.15:2]
To baznīckungam jāsaka ne vien zemniekiem un citiem nabadzīgiem ļaudīm, bet arī augstiem kungiem, kā šeit Kungs Jēzus Kristus ķēniņa sulaini aprāj. Tā darīja Dieva kalps Nātans pamācot ķēniņu Dāvidu, kad viņš bija piegulējis Urija sievu un licis nokaut šo godīgo vīru. [2.Sam.12]
Pravietis un Dieva kalps Elija pārmācīja ķēniņu Ahābu bezdievīgās dzīves dēļ. [1.Ķēn.18]
Tev būs tik labi kā mazam, tā lielam sacīt, kas jāsaka: „Pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību.” [2.Tim.4:2]
Bet kā beigās Jēzus iepriecina ķēniņa sulaini un runā ar to laipni sacīdams: ej, tavs dēls ir dzīvs, tā būs arī mācītājam un baznīcas kungam ne vien sārmu uzliet un bargi runāt, bet noskumumos un bailīgos grēciniekus atkal iepriecināt ar Dieva vārdu.
Jo tā Viņš saka caur savu kalpu pravieti: „Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu! saka jūsu Dievs. Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts, jo tā ir no Tā Kunga rokas saņēmusi divkārtīgu sodu par visiem saviem grēkiem.” [Jes.40:1-2] Redzi, to arī Jēzus Kristus saka: „Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām [ļaudīm].” [Lk.24:47]
Jūs, klausītāji, mācieties kā sulainis nerejas pretī un neatbild Kungam Jēzum Kristum, bet ar pateicību pieņem pārmācību. Grēkus, kuru dēļ jūs esat pārmācīti, ienīstiet un atstājiet, ka varat izbēgt Dieva sodam. Ķēniņš Dāvids labprāt ļāva sevi pārmācīt. Tas viņam bija kā eļļa uz galvas. [Ps.141:5]
Kas tad notika, kad Jēzus sacīja: ej, tavs dēls ir dzīvs? Evaņģēlists saka: Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.
Viņš turējās stipri pie Jēzus Kristus un tic Viņa vārdam „Tavs dēls ir dzīvs.” Šo ticību tēvam apstiprina viņa kalpu vēsts „dēls ir dzīvs.” “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.”
Tad tēvs saprot, ka laiks un vārds ir tas pats, un viņa ticība sāk degt kā liela uguns. Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Viņš ticēja, ka Kungs Jēzus ir patiess Dievs un Cilvēks un pasaules Pestītājs.
Mācieties, ka nelaimē palīdzība nav jāmeklē nekur citur, kā vien pie Jēzus Kristus. Ņemiet to vērā vienmēr. Viņš jūs paklausīs. Ķēniņš Dāvids saka: „Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām Tas Kungs viņu izglābj” [Ps.34:20] un „Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. Viņš izpilda, ko vēlas tie, kas Viņu bīstas, dzird viņu brēkšanu un palīdz viņiem.” [Ps.145:18-19]
Bet mācieties arī, kad Jēzus Kristus jums ir palīdzējis, ka jums ikdienas jo vairāk iekš Viņa būs ticēt. Māciet arīdzan savu saimi, pie Jēzus Kristus nākt un iekš Viņa ticēt, kā ķēniņa sulainis mācīja savu saimi. Ved savus bērnus un saimi baznīcā, lai tie mācās Dieva vārdu un pātarus [lūgšanas], un ved tos līdzi pie Dieva galda, tad Dievs arī tev būs žēlīgs šeit laicīgi un tur mūžīgi:
- Tev padodos,
Tu manim dos`,
Pēc šo ir viņa mūžu,
Kas vajadzēs,
Uzticams Tēvs,
Ar to apsvētīts kļūšu,
Man nožēlot
Tos grēkus dod,
Un atjaunotu sirdi,
Kungs vizķim sev`
Nododams tev,
Ak, ko es lūdzu, dzirdi. Āmen.
Ieskaties