Divdesmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Deviņpadsmitais vakara priekšlasījums »

Mani draugi, kad kādam luteriskam teoloģijas kandidātam piešķir vietu, kur viņam jāveic luteriska mācītāja pienākumi, šai vietai jākļūst viņam par visdārgāko, skaistāko un vērtīgāko vietu pasaulē. Ne pret kādu ķēniņvalsti viņam nebūtu jāvēlas to izmainīt. Vienalga, vai tas būtu lielā vai mazā pilsētā, kailā prērijā vai vēl ne pilnīgi nolīstā mežā, plaukstošā ciematā vai tuksnešainā apvidū, šai vietai viņam jāšķiet kā paradīzes stūrītim. Vai gan svētie eņģeļi, labā Debesu Tēva sūtīti, ar lielu prieku nenolaižas pie mums, lai pakalpotu tiem, kam jāmanto pestīšana? Kā lai tad mēs ar lielu prieku nesteigtos pie nabaga grēciniekiem, saviem līdzcilvēkiem, līdzgrēciniekiem, kas mums ir uzticēti, lai mēs tos vestu uz glābšanu?

Bet ar cik lielu prieku jauns, tikko iecelts mācītājs varētu uzsākt darbu savā iecirknī, ar tikpat lielu nopietnību viņam būtu jāapņemas: “Es gribu darīt visu iespējamo, lai katra man uzticētā dvēsele tiktu pestīta!” Ja viņam arī šķistu, ka vairums cilvēku viņa draudzē, vai pat – kā tas mēdz būt – visi ir akli, miruši, neatgriezti ļaudis, viņš nedrīkst saīgt vai zaudēt drosmi. Gluži otrādi, tas lai viņā uzjundī kvēlu vēlēšanos: “Es gribu viņus uzmodināt no garīgās nāves un padarīt par dzīviem kristiešiem. Velnam to nebūs aizkavēt. Tas man jāveic ar ticības spēku!”

Viņa jaunajā draudzē var būt pat tādi, kas atklāti dzīvo ar saviem netikumiem; arī tad viņam nav bezcerībā jānolaiž rokas, bet ir jādomā šādi: “Man taču ir spēka pilns Dieva vārds, un es pamēģināšu, vai es ar tā palīdzību nevaru šos nelaimīgos grēka vergus darīt brīvus.” Viņš var arī manīt, ka viņa draudzei ir zems zināšanu līmenis par to, kas ir pestīšana, ka tā vēl neko nezina par to, kas ir Evaņģēlijs. Tad viņam jānolemj: “Ar priecīgu prātu es ķeršos pie darba, pacietīgi un dedzīgi mācīšu šos nabaga nezinošos ļaudis, lai viņos ataustu gaisma.” Viņš var arī konstatēt, ka viņa draudzē ir godīgas dvēseles, kas skolotas piētiskā garā un līdz šim vadītas tā, ka orientējas pēc bauslības nosacījumiem, uzskatot par grēku daudz ko tādu, kas nav grēks. Tādā gadījumā mācītājam jāapņemas: “Es nedarīšu to, ko varētu darīt, jo zinu, ka daži cilvēki varētu to uzlūkot par grēku. Es negribu būt viņu acīs piedauzīgs.” Vai arī, gluži otrādi, tur ir cilvēki ar pārsvarā antinomiskiem uzskatiem, kuriem ir nosliece savā kristiešu brīvībā iet pārāk tālu un kuri nav raduši, ka viņiem tiktu skarbi sludināta bauslība.

Tad viņam tūdaļ nav jādomā: “Tagad tev viņiem enerģiski jādod pretspars! Gada garumā man viņiem nav jāsludina nekas cits, kā vienīgi visbargākā bauslība.” Nē, ar viņiem jāapietas laipni, tikai pakāpeniski aizvien vairāk akcentējot bauslības bargos likumus. Jo tā apustulis Pāvils saka pats par sevi un grib, lai katrs Kristus kalps to ņemtu vērā: “Visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu.” (1.Kor.9:22) Citiem vārdiem: “Es nedrīkstu apmierināties ar to, ka sludinu patiesību. Man tā jāsludina tā, kā tas ir nepieciešams visiem šiem ļaudīm. Šo to es viņiem vēl nedrīkstu teikt, tas atliekams uz vēlāku laiku, līdz tam laikam, kad viņi uzticēsies man un manai mācībai un es brīvi varēšu izsacīt visu, nebaidoties viņus atstumt.” Īsi sakot, mācītāja uzdevums ir savu draudzi vest no tuksneša ziedošā Dieva dārzā.

Savukārt, ja viņš ar prieku var konstatēt, ka vairums viņa draudzes locekļu ir veci, pieredzējuši, ticīgi un aktīvi kristieši un ka tikai daži šķiet esam neatgriezti ļaudis, viņam vispirms tie jācenšas vest pie Kristus. Protams, tāpat jārūpējas arī par tiem, kam ticībā drošs pamats, īstā laikā jāsniedz tā spēcinošā barība, kas viņiem vajadzīga.

Būtu nožēlojami, ja jauns mācītājs, uzsākot savu darbu, domātu šādi: “Nu lielā darba un pūļu laiks ir pagājis un esmu miera ostā. Tagad es to izbaudīšu. Tagad pats sev esmu kungs un man ne no viena nav vajadzīgi kaut kādi priekšraksti.” Nelaimīgs ir cilvēks, kas svēto mācītāja amatu sāk pildīt ar šādu noskaņojumu! Bet tikpat nožēlojams ir arī tāds mācītājs, kas savu darbu uzsāk kā amatnieks, apņemdamies: “Tagad ir jāiekārto patiesi skaista un mājīga mācītājmuiža! Un jāsargās iegūt ienaidniekus, bet jādara viss, lai visi man būtu labi draugi.” Nelaimīgais, viņš grib izmantot garīgo, lai iegūtu miesīgu labumu! Šādi cilvēki nav Jēzus Kristus kalpi! Tādiem viņš kādreiz, tajā dienā, teiks: “Es jūs nekad neesmu pazinis, atstājieties visi no manis, jūs, ļauna darītāji!”

Bet svētīgs ir tas mācītājs, kas jau pirmajā dienā cieši apņemas: “Es gribu darīt visu, cik vien man Dievs tam piešķirs žēlastības, lai manas vainas dēļ šajā draudzē neaizietu pazušanā neviena pati dvēsele! Es ar Dieva žēlastību gribu darīt visu, lai tad, kad gana spieķis man būs jānoliek, es varētu Kristum sacīt: “Šeit es esmu ar tiem, kurus tu man esi uzticējis; nevienu no tiem es neesmu pazaudējis!”” Kā to reiz savam Tēvam varēja sacīt Kristus: “Viņu asinis nav uz manām rokām; arī to cilvēku, kas stāv no Tevis pa kreisi.”

Un tādēļ ir jāuzdod jautājums: “Kas tad ir galvenais, lai mācītājs sasniegtu šo brīnišķīgo mērķi?” Galvenais ir tas, lai viņš ik dienas ar dedzīgu lūgšanu un aizlūgšanu par savu draudzi nāktu pie Dieva; lai viņš ar lielu aizrautību sludinātu skaidru Dieva vārdu, gan publiski, gan atsevišķi, individuāli, pareizi sludinot patiesības vārdu. Jo svētais apustulis Pāvils raksta šādi: “Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” (2.Tim.2:15)

Šis tad arī ir temats, kas mums šajā semināra gadā jāaplūko, proti, ka mums pareizi jāsludina Dieva vārds, tas ir, pareizi jāatšķir bauslība un Evaņģēlijs. Šīs abas ir visu Svēto Rakstu pamatmācības, un no šīm mācībām patiesībā Raksti sastāv. Par katru teikumu Svētajos Rakstos un katru vēsturisko faktu, kas tajos pierakstīts, var droši sacīt: “Tas pieder pie bauslības, un tas – pie Evaņģēlija.” Un neviens nedrīkstētu atstāt teoloģisku mācību iestādi, nemākot pasacīt: “Tā ir bauslība, un tas ir Evaņģēlijs,” vai: “Šeit sākuma teikums pieder pie bauslības, bet beigu – pie Evaņģēlija,” vai otrādi. Tas ir jūsu pienākums gūt pilnīgu skaidrību par šo tematu.

Vēl būtu daudz kas sakāms par devīto tēzi, bet ilgāk mēs nevaram pie tās kavēties, citādi tā arī netiksim līdz beigām.

X TĒZE

Sestkārt, Dieva vārds netiek sludināts pareizi, ja par ticību māca, ka arī formāla ticības patiesību pieņemšana, kas pat pieļauj nāves grēkus, sniedz pestīšanu un dara taisnu Dieva priekšā; vai arī – ja māca, it kā ticība taisno un glābj tāpēc, ka rosina cilvēkā mīlestību un dzīves veida atjaunošanu.

Šovakar aplūkosim šīs tēzes pirmo daļu. Tajā apskatīta bauslības un Evaņģēlija jaukšana, kas sastopama galvenokārt pāvesta baznīcā un kas ir galvenais iemesls tam, kāpēc viņi neko negrib dzirdēt par Luteru un viņa mācību. Viņi ir dzirdējuši un lasījuši, ka Luters māca, ka nevis labie darbi glābj cilvēku, bet gan vienīgi ticība bez labiem darbiem. “Tātad,” viņi secina, “Luters ir bijis bezdievis! Viņš saviem sekotājiem esot mācījis: “Ticiet, tikai ticiet. Jums nevajag darīt nekādus labus darbus, arī bez tiem jūs nokļūsit Debesīs!”” Bet tā nepavisam nav Lutera mācība, bet gan tās pretstats. Tiesa gan, viņš nemācīja, ka cilvēka pestīšanai bez ticības esot nepieciešami arī labie darbi. Bet viņš mācīja, ka cilvēka pestīšanai ir nepieciešama tāda ticība, kas pati no sevis, spontāni rada mīlestību un ir auglīga labos darbos.

Tomēr tas nenozīmē, ka ticība taisno mīlestības dēļ, bet gan to, ka šī ticība, ko rada Svētais Gars, nevar citādi, kā vienīgi darīt labu. Ticība taisno tāpēc, ka turas pie žēlastības apsolījumiem un tveras pie Kristus. Un ticība ir auglīga labos darbos tāpēc, ka tā ir patiesa ticība. Ticīgais nav jāpamudina darīt labus darbus. Viņš labus darbus nedara pienākuma dēļ, bet gan tāpēc, ka Dievs viņam ir piedevis grēkus, bet – pats galvenais – tāpēc, ka viņš citādi rīkoties nevar. Tas ir pilnīgi neiespējami, ka sirdī būtu īsta ticība, bet tā neizpaustos mīlestībā un labos darbos. Taču to nespēj saprast pāvestieši. Viņi spriež šādi: arī ar patiesu ticību var dzīvot nāves grēkos. Tāpēc arī viņi vīpsnā par mums un mūsu mācību, ka ticība mūs glābs. Viņi saka: “Tā nu gan ir smalka reliģija! Briesmīgākā, ko kāds jebkad izgudrojis!” Tā viņi runā par Luteru.

Bet Luteram nekad nav nācis prātā mācīt ticību, kas tic tikai tam, ko māca baznīca. Tieši tā par ticību domā pāvestieši, sacīdami: “Ticība ir pārliecība, ka baznīcai ir pareizā mācība. Kam ir šī pārliecība, tam ir īstā ticība.” Bet viņi gan tūdaļ arī piebilst, ka cilvēks ar šādu ticību ne vienmēr uzreiz tiek arī pestīts. Tāpēc pie viņiem arī netiklis, laulības pārkāpējs, dzērājs, zaglis var būt labs ticīgais.

Gal. 5:6 lasām: “Bet Kristū Jēzū nedz jūdaisms ko spēj, nedz pagānisms, bet ticība, kas darbojas mīlestībā.” Ja ticība neizpaužas mīlestībā, tad tā ir bezdarbīga nevis tāpēc, ka tai nav mīlestības, bet gan tāpēc, ka tā nav patiesa un godīga ticība. Mīlestībai ir jāizaug no ticības, nevis jāpievienojas ticībai. Augļu koks nes augļus nevis tāpēc, ka kāds tam ir pavēlējis, bet gan pats no sevis tik ilgi, kamēr tajā ir dzīvība un tas nav nokaltis. Tāds koks ir arī ticība. Ticība nes labus augļus, un kamēr tā tos nes, var redzēt, ka tā nav nokaltusi, bet ir dzīva. Ja tā nenes augļus, tad redzams ¬ tā ir nokaltusi; kamēr tā dzīvo, tā nes augļus. Tā tas ir arī ar sauli. Tai nav jāsaka, lai tā spīd. Tā spīdēs līdz pastarajai dienai, kaut arī neviens tai neliek to darīt. Šāda saule ir arī ticība.

Ap.d.15:9 teikts: “Un nemaz nav šķirojis mūs un viņus, šķīstīdams viņu sirdis ar ticību.” Patiesa ticība šķīsta sirdi. Ja kāds saka: “Man ir stipra ticība, no kuras es nekad neatkāpšos,” bet viņam nav tīras sirds, tādam ir jāsaka: “Tu mīti dziļā tumsībā. Tev nav ticības! Ja arī tu visas patiesības, ko sludina luteriskajā baznīcā, pieņem un uzskati par pareizām, bet ja tava sirds ir tā pati vecā sirds, kas jūt mīlestību pret grēku, un ja tu apzināti darbojies pret savu sirdsapziņu, tad tava ticība ir tikai šķietama. Tā nav tā īstā ticība, par ko Svētajos Rakstos runā Svētais Gars.”

Jņ.5:44 varam lasīt: “Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva?” Briesmīgs spriedums pausts šajos vārdos! Pestītājs šeit pasaka tieši: “Kas meklē godu, tam nav ticības.” Tas pieder pie ticības augļiem – tiklīdz sirdī dēstīta patiesa ticība, cilvēks godu dod vienīgi Dievam. Un, ja arī tad citi godina viņu, tas savā sirdī nodomā: “To taču neesmu pelnījis es!” Un Dievam viņš saka:

“Ja es ko labu darījis,
Tad Tu to esi paveicis.”

Tā ticīgais dod Dievam atpakaļ viņam piešķirto godu. Bet, ja kāds cilvēks atstumts vai varbūt nonievāts tūdaļ kļūst bēdīgs un saīdzis, negūdams to, ko meklējis, tad ir skaidri redzams, ka tādam trūkst ticības. Ja kāds kāpj kancelē, ļaudamies godkārīgai iedomai: “Nu, tagad ļaudīm jāredz, kas es par sludinātāju,” tas ir cilvēks bez ticības. Un, ja ļaudis tad saka: “Tas nu gan bija skaisti! Cik jauki šis jaunais cilvēks to visu prot pateikt! No viņa reiz kaut kas iznāks!”, tas ir tik patīkami. Pat ja arī tie nepavisam nebūtu zinošu ļaužu vērtējumi, tas ir patīkamāk, nekā būtu saņemt saujā iespiestus desmit dālderus, kurus viņš gan arī labprāt pieņem. Tomēr tas ir nopietni! Mēs visi pēc dabas esam ar noslieci uz augstprātību, esam lepni un tiecamies pēc goda. Vienīgi Svētais Gars var izdzīt no mūsu sirds šo apkaunojošo netikumu. Taču pilnīgi brīvi no tā mēs netiekam, ļaunuma sakne mūsu sirdī paliek. Ja to sevī samana patiesi ticīgs cilvēks, viņš jūtas apkaunots un nožēlojams. Viņš lūdz Dievu, lai tas atpestī viņu no šīm apkaunojošām domām.

To pašu apliecina mūsu Pestītājs, sacīdams: “Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami?” Šis jautājums nenozīmē neko citu, kā ¬ jūs nevarat ticēt; nav iespējams apvienot “tiekšanos pēc goda” un “ticību”. Ticības sekas cilvēka sirdī ir tādas, ka cilvēks kļūst pazemīgs Dieva un cilvēku priekšā. Nekritīsim izmisumā, reizēm pārbaudot savu sirdi, atcerēsimies, ka indīgā sakne sirdī vēl ir palikusi. Tikko mēs sajūtam, ka tā atdzīvojas un sāk modināt lepnības domas, mums tās nekavējoši jāapkaro. Kas pret to necīnās, nav nekāds kristietis vai ir pazaudējis ticību.

1.Jņ.5:4 lasām: “Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli. Un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” Tātad tas, kurš vēl nav piedzimis no Dieva, kurš vēl dzīvo ar savu veco dabu, tam vēl nav ticības. Kurš vēl ir pasaules draugs, kura sirdij apmierinājumu dod ģeķības un dižošanās, tam vēl nav patiesas ticības, jo ticība ir uzvara, kas uzveic pasauli.

Jēk.2:1 teikts: “Mani brāļi, lai mūsu godības Kunga Jēzus Kristus ticība jums nesaistās ar cilvēku stāvokļa uzlūkošanu.” Kurš priekšroku dod bagātajiem, tas uzlūko cilvēka stāvokli un tam nav ticības. Kur ir ticība, tur šādai attieksmei nav vietas, tur neuzlūko cilvēka stāvokli, bet gan to, kādās attiecībās viņš ir ar Dievu, un cilvēks tad domā šādi: “Arī nabagu ir pestījušas Dieva Dēla asinis, tāpēc viņš ir tikpat dārgs kā kāds ķeizars vai karalis.” Tādas brīnumainas pārmaiņas izraisa ticība mūsu sirdīs!

Bet, kas māca par ticību, ka arī formāla ticības patiesību pieņemšana dara taisnu un svētu Dieva priekšā, kas pat pieļauj nāves grēkus, tas ticību pārvērš lietā, ko cilvēks var veidot sevī pats, tā ka, pat dzīvojot vislielākajos grēkos, viņš var sacīt: “Nu jā, es jau esmu pieļāvis šos grēkus, taču es vēlos ticēt, un tāpēc es tomēr nonākšu Debesīs.” Vai šai gadījumā ticība nebūtu vienīgi labs darbs, ko cilvēks sev var sniegt pats un sev paturēt? Taču ticība ir dārgums, ko mums var sniegt vienīgi Svētais Gars.

Tridentas koncils, jūs jau zināt, sanāca dažus mēnešus pirms Lutera nāves, lai dziedētu brūces, ko pāvesta baznīcai bija cirtis reformācijas veikums. Tur pāvestieši visiem maldiem, kas bija ieviesušies Romas baznīcā, uzlika savu zīmogu, taču izsmalcinātākā veidā, nekā to parasti bija darījuši tā laika Romas teologi. Romas teologs Smets stāsta par koncila sestajā sēdē lemto:

“Pavisam skaidri ir jāapliecina, ka ticību ir iespējams pazaudēt ne tikai caur neticību..”

To viņi atzīst: ja kāds kļūst neticīgs, tad viņš pazaudē ticību. Cik ārkārtīgi svarīga patiesība! Ar to viņi sāk, lai ļaudis apstulbotu un maldinātu.

“..bet arī caur ikvienu nāves grēku, lai arī caur to ticība netiek zaudēta.”

Tātad var pazaudēt pestīšanu, nepazaudējot ticību. Te viņiem ir taisnība: viņu ticība netiks pazaudēta, jo pat visnetikumīgākais katolis stingri tic savai katoļticībai.

“Aizstāvot un apliecinot Dieva bauslību, – kura ekskomunicē ne tikai neticīgos, bet arī ticīgos, proti, tādus, kas ir netikļi, laulības pārkāpēji, homoseksuālisti, dzērāji, laupītāji un visi, kas pieļauj nāves grēkus, – ir jāapzinās, ka Evaņģēlijs, apžēlošana, taisnošana, grēku piedošana var tikt zaudēti.”

Pēc Romas baznīcas reliģijas tātad ir iespējami ticīgi zagļi, ticīgi netikļi, ticīgi laulības pārkāpēji, pederasti, skopuļi, dzērāji, zaimotāji un laupītāji. No tā mēs redzam, ka šiem nelaimīgajiem cilvēkiem nav pat nojausmas par to, kas ir ticība. Ja viņi to zinātu, viņi drīz pamanītu: visiem šiem ļaundariem nevar būt patiesas ticības. Un tāpat viņi atzītu: luteriskā baznīca māca citādi, nekā mēs līdz šim bijām domājuši. Lai arī Lutera mācība ir tālu no tā, lai izceltu labos darbus, tā tieši parāda šo labo darbu īsto avotu. Ja cilvēks caur Svēto Garu un Dieva žēlastību ir ieguvis drošu un dzīvu paļāvību uz Kristu, tad viņš nevar palikt savos grēkos. Ticība pārveido sirdi un šķīstī to.

Neticami, ka kalvinisti, raugoties no cita viedokļa, ir krituši tajos pašos maldos. Tā Dordrehtas sinodes lēmumos lasāms (V nod.,3-8):

“Tādēļ, ka grēka paliekas joprojām ir viņos, un vēl vairāk tādēļ, ka viņus kārdina pasaule un sātans, atgrieztie nespēj palikt šai žēlastībā, ja viņiem jābalstās vienīgi uz saviem spēkiem. Bet Dievs ir uzticīgs, un tos, kam apžēlodamies reiz lēmis žēlastību, Viņš droši uztur līdz beigām. Bet, kaut arī Dieva vara, kas patiesi ticīgos žēlastībā stiprina un uztur, ir spēcīgāka par miesu, Dievs tomēr atgrieztos nevirza un nevada tā, lai tie nekad zināmās, noteiktās darbībās nevarētu novirzīties no Dieva vadības, nedz arī tā, lai miesas iekāru pavedināti, tām nevarētu nekad paklausīt. Un tāpēc viņiem bez mitas jābūt nomodā un jālūdz, lai tie netiktu vesti kārdināšanā. Ja viņi to nedara, viņus ne vien miesa, pasaule un sātans var aizraut smagos un briesmīgos grēkos, bet viņi dažkārt tiek aizrauti arī ar Dieva taisnīgu atļauju. To rāda bēdīgais notikums ar Dāvidu, viņa krišana, kā arī notikumi ar Pēteri un citiem svētajiem, par ko stāstīts Svētajos Rakstos. Bet viņi ar šādiem smagiem grēkiem ļoti apbēdina Dievu, nopelna nāves vainu, skumdina Svēto Garu, viņu ticība pārstāj darboties.”

Tātad ticība pārstāj darboties – un tikai! – bet pati ticība tiem paliekot spēkā!

“Viņi smagi ievaino savu sirdsapziņu un dažkārt uz laiku zaudē savu ticības apziņu, līdz tie nopietnas grēknožēlas rezultātā atkal atgriežas uz pareizā ceļa un Dieva tēvišķais vaigs atkal atspīd pār tiem, jo Dievs, kas ir bagāts žēlastībā, sava negrozāmā predestinācijas lēmuma dēļ neņem Svēto Garu šādā nožēlojamā veidā pilnīgi prom no savējiem, nedz arī ļauj tiem grimt tik dziļi, ka tie zaudētu savu dievbērnību un taisnošanas stāvokli. Tas ir tāpēc, ka Viņš, pirmkārt, saglabā viņos neiznīkstošo sēklu, no kuras tie ir atdzimuši, lai tā neietu bojā un viņi to nepazaudētu.”

Viņi uz sevi attiecina apustuļa Jāņa vārdus: “Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa dīglis paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis.” (1.Jņ.3:9) Ar to nav teikts, ka atgrieztie šo dīgli nevar pazaudēt. Tas nozīmē, ka tik ilgi, kamēr šis dīglis ir viņos, viņi nedzīvo nāves grēkos.

“Vēlāk Viņš tos patiesi un stipri atjauno caur savu Vārdu un Garu grēku nožēlai, lai saskaņā ar Dievu tie no sirds skumtu par saviem (Dieva pieļautajiem) grēkiem, ar ticību un nožēlu sirdī Starpnieka asinīs izlūgtos un saņemtu piedošanu, lai atkal sajustu Dieva, kas ar viņiem ir salīdzināts, žēlastību, lai ticībā godinātu Viņa apžēlošanos un pēc tam ar bailēm un drebēšanu dedzīgāk darbotos savas pestīšanas labā. Tā viņi nesasniedz to ar saviem nopelniem un saviem spēkiem, bet ar Dieva apžēlošanos, Viņa žēlastību, – to, ka viņi pilnīgi nepazaudē ticību un žēlastību, nepaliek krituši un neiet pazušanā.”

Kalvinisti tātad apgalvo: kad Dāvids pārkāpa laulību un pat izdarīja slepkavību, viņš neesot pazaudējis ticību, arī savu apžēlotā stāvokli ne; ticība tai brīdī ir tikai nedaudz atkāpusies, un tādējādi viņš to nav spējis īstenot, tas esot viss. Bet no žēlastības viņš nav ticis atstumts, ticību nav pazaudējis tā, ka būtu jāiet pazušanā un jāpaliek bez pestīšanas, ja šādā stāvoklī būtu jāaiziet no šīs pasaules.

Tā ir pārlieku briesmīga mācība. Ja ļaudis domās, ka viņi nevar zaudēt ticību un žēlastību, viņi arī nemaz nedomās, ka jāatgriežas ¬ tad, kad viņi ir atkrituši, smagi grēkodami, pat, piemēram, pārkāpjot laulību un slepkavojot. Par Kromvelu, šo nožēlojamo cilvēku, kurš ķēniņu, savu kungu, notiesāja uz nāvi un sarīkoja visā zemē asiņainas tiesas, varam izlasīt, ka, nāvei tuvojoties, viņš bijis baiļu pārņemts. Viņš ataicinājis savu kapelānu un tam vaicājis, ¬ vai cilvēks, kas reiz ticējis, varētu šo ticību atkal pazaudēt. Nožēlojamais kapelāns atbildējis: “Nē!” Tad Kromvels teicis: “Tad ir labi. Jo to, ka man kādreiz ir bijusi ticība, es zinu.” Tādi laiki, kad Dieva vārdam ir bijusi uz viņu dziļa ietekme, varēja būt bijuši. Tad nu viņš paļāvās uz to, un nabaga kapelāns viņu mierināja, sacīdams: “Jā gan, ja tev ticība kādreiz ir bijusi, tad tā tev ir vēl aizvien!” Šeit jums ir piemērs tam, cik briesmīga ir šī mācība.

Tagad paklausīsimies liecību no mūsu ticības apliecības, proti, no Šmalkaldas artikuliem, III d.,3.art. (Müller,319) Tur teikts:

“Savukārt, ja rastos kādi atkritēji, kādi jau arī ir sastopami (man ir nācies kādreiz tādus redzēt [zemnieku] sacelšanās laikā, kuri uzskata, ka visi, kas, ja tie vienreiz ir saņēmuši grēku piedošanas Garu vai ir kļuvuši ticīgi, bet pēc tam ir grēkojuši, tomēr ir palikuši ticībā un ka viņiem šāds grēks nekaitē), viņi sauc: “Dari to, kas tev patīk! Nekas slikts nebūs, ja tu tici, tava ticība izdzēš visus grēkus,” utt. Viņi saka arī: “Ja kāds grēko pēc tam, kad ir saņēmis ticību un Garu, tas nozīmē, ka viņam to pa īstam nav bijis.” Esmu redzējis daudzus šādus neprātīgus cilvēkus un baidos, ka dažos no viņiem vēl joprojām slēpjas velns.”

Luters tātad uzskata, ka šāds uzskats ir velna diktēts!

“Tāpēc ir nepieciešami zināt un mācīt, ka svētīgiem cilvēkiem, ja tie vēl jūt sevī mītam iedzimto grēku, ik dienas grēki jānožēlo un pret tiem jācīnās, un ka tad, ja krīt redzamā grēkā, kā Dāvids, kurš noziedzās, pārkāpjot laulību, izdarot slepkavību un zaimojot Dievu, ticība un Svētais Gars ir cilvēku pametuši.”

Redzami grēki ir tādi, kas nepaliek paslēpti sirdī.

Tiklīdz Dāvids bija kritis šajos grēkos, viņš ne tikai vairs nebija apgaismots pravietis, viņš nebija vairs arī Dieva bērns. Un, ja viņš tajās dienās būtu miris, viņš būtu nonācis ellē. Jā, tas tā varēja turpināties gandrīz veselu gadu, kamēr pie viņa nebija ieradies pravietis Nātans sludināt grēku nožēlu. Viņš pats Nātanam [par vīru Nātana stāstā, kurš bija smagi noziedzies] teicis: “Šis vīrs ir pelnījis nāvi!” Un Nātans tad atbildējis: “Tu esi tas vīrs! Tu pats esi pasludinājis sev spriedumu! Tu esi pelnījis nāvi. Ja tu tagad neatgriezīsies, tu dosies uz elli un tapsi nolādēts!”

“Jo Svētais Gars nepieļauj grēkam valdīt un gūt virsroku, tā, lai tas taptu izpildīts, bet Viņš to virza un apvalda, lai tas nepaveiktu to, ko grib. Bet, ja viņš paveic to, ko grib, tad Svētā Gara un ticības tur nav klāt.”

Ticības gaismu izdzēst var ne vien rupjš grēks, bet arī katrs vieglprātīgs, apzināti izdarīts grēks. Tāpēc arī atkrišana no ticības notiek daudz biežāk, nekā mēs to domājam. Ticība pamet ne vien tos, kuri dzīvo apkaunojošu dzīvi; dažs ļaujas pavedināties, neņemot vērā vislabākās zināšanas un sirdsapziņas brīdinājumus, iecer kaut ko un šo ieceri īsteno, labi zinādams, ka tas ir pret Dievu un Viņa vārdu. Tad ticība ir izdzisusi; taču, ja cilvēks ātri atjēdzas un pārstāj grēkot, viņš var atkal drīz atgūt ticību. Tā tas bija ar Pēteri. Pēteris nenocietinājās. Kad viņa skats sastapās ar Jēzus acīm, viņš gāja ārā un rūgti raudāja. Pestītāja skats viņam lika nožēlot grēkus. Viņš tajā brīdī ieraudzīja, cik neizsakāmi liels ir viņa grēks un cik neizsakāmi liela ir viņa Kunga žēlastība. Jēzus skats šķita sakām: “Nabaga Pēteri, atgriezies!” Un tas viņam kā zobens iedūrās sirdī. Laimīgs tas cilvēks, kurš pēc krišanas tūdaļ pieceļas, nevilcinās ar grēku nožēlošanu, negaida, līdz viņa sirds nocietinās.

“Jo ir tā, kā saka Sv. Jānis: “Ikviens, kas no Dieva dzimis, nedara grēku un nevar grēkot.” (1.Jņ.3:9) Un arī tā ir taisnība, ko saka tas pats Sv. Jānis citur: “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” (1.Jņ.1:8)”

Bet tagad paklausieties vēl kādu skaistu liecību no Lutera rakstiem. 1536.gadā kāds mācītājs bija atsūtījis uz Vitenbergas universitāti novērtēšanai Jāņa 1.vēstules komentārus, kurus pozitīva vērtējuma gadījumā viņš vēlējās publicēt. Tie saturēja šo kļūdu, ka izredzētie nezaudē Svēto Garu, arī pieļaujot apzinātus grēkus un smagus netikumus. Luters iebilda pret šī apcerējuma publicēšanu. Komentāru, kurā Luters pauž šaubas šinī jautājumā, parakstījuši arī pārējie fakultātes locekļi. Tas atrodams viņa Rakstos (Walch X,1996 utt.) (St.L.Ed. X,1706 utt.). Tur sacīts:

“Kad cilvēks grēko pret savu sirdsapziņu, tas ir, kad viņš apzināti un ar nodomu darbojas pret Dievu, piemēram, pārkāpj laulību vai dara citus ļaunus darbus, šis cilvēks tik ilgi, kamēr viņš apzināti saglabā šo gribu grēkot, ir bez nožēlas, bez ticības un nav Dievam tīkams. Piemēram, ja kāds vīrs pietur sev cita sievu, viņā nav nožēlas, viņā nav ticības un nav svētuma. Tur nav nekādu šaubu. Jo kur ir ticība, ar kuru mēs topam taisni, tur jābūt arī labai sirdsapziņai.”

Kā gan es varētu ar netīru sirdsapziņu vērsties pie sava mīļā Dieva un viņam sacīt: “Ak, mans Dievs, Tu esi man piedevis manus grēkus! Lai Tev slava un gods mūžīgi mūžos!” Nē, Dievs tevi atraidīs, ja tu tā runāsi. Tu jau nemaz nemeklē Dievu, bet vēlies palikt savos grēkos; kā gan tu vari paļāvībā griezties pie Viņa? Tas nav iespējams! Ja, piemēram, pie tevis atnāktu kāds, kas tevi nekrietni aizvainojis, un sacītu: “Es ar tevi esmu nekrietni izrīkojies, lūdzu, piedod man. Bet es, protams, tāpat rīkošos arī turpmāk.” Vai tu tādam cilvēkam varētu piedot? Protams, nē! Tā varētu runāt tikai tāds, kas sajucis prātā: “Piedod man, bet es tā turpināšu; ikreiz, kad es tevi sastapšu, es rīkošos tāpat. Bet es vēlos, lai tu man piedod.” Tā ar Dievu rīkojas tie cilvēki, kas grib saņemt Viņa žēlastības mierinājumu un tomēr – palikt savā grēkā.

“Tas ir pilnīgi neiespējami, ka blakus atrastos šīs divas lietas: ticība, kas paļaujas uz Dievu, un ļauns nodoms jeb, citiem vārdiem sakot, ļauna sirdsapziņa.”

Sirdsapziņa ir nejauks liecinieks. Šis liecinieks never muti ciet, lai ko mēs darītu. Mēs visi esam nabaga grēcinieki. Bet tad, kad mums ir nodoms grēkot, sirdsapziņa mūs brīdina: “Nedari to. Citādi tu būsi Dieva ienaidnieks. Tu nemaz negribi nokļūt pie Dieva!”

“Ticība un Dieva lūgšana ir smalkas un vārīgas lietas; jau pavisam mazs sirdsapziņas ievainojums var būt cēlonis to zaudēšanai.”

Pie tā, ka es zaudēju žēlastības stāvokli un ka manī izdziest ticības gaisma, nav tik svarīga grēka ārēji redzamā neģēlība. Man grēkojot, tas notiek mana sirds stāvokļa ietekmē. Ja grēks mani pārsteigs pēkšņi, Dievs man to piedos un nedusmosies uz mani. Tas neizdzēsīs manu ticību. Mani var aizraut mans temperaments. Es negribu grēkot, bet manī kaut kas ar varenu spēku saviļņojas, un es pat nepaspēju to visu apsvērt, kad jau esmu sagrēkojies. Tas nav nekāds nāves grēks, un ir iespējams, ka cilvēks tad var arī palikt ticībā. Bet, ja, apzināti rīkojoties pret savu sirdsapziņu, paliek grēkā, varbūt pat ilgāku laiku, ar nodomu, tad tur vairs nav vietas ticībai, tad nav iespējams lūgt Dievu, tad Svētais Gars pamet sirdi, Viņš tur negrib valdīt. Tad nabaga cilvēks savā sirdī ielaiž citu valdītāju. To Svētais Gars tad laiž iekšā, pats aiziedams.

“Katrs pārbaudīts kristietis to itin bieži ir pieredzējis.”

Kristietis pamana: pietiek tikai mazdrusciņ paļauties kādam grēkam, lai uzticēšanās Dievam tūdaļ ietu mazumā. Viņš zina: ja tu tūlīt neatgriezīsies, grēks tevi paņems savā varā un ticībai tu būsi kļuvis nederīgs. Tad viņš krīt ceļos, lūdz Dievu ar asarām (lai arī tas grēku nožēlai nav tik būtiski) un var Dievam sacīt: “Tu taču zini, es negribu grēkot!” un kā kādreiz Pēteris: “Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Jo Pēteris jau varēja Pestītāju ņemt par liecinieku, viņam bija tīra sirdsapziņa, un viņš varēja Kristum sacīt: “Tu taču spēj ielūkoties sirdī! Kāpēc tad Tu man jautā?” Tā katram kristietim vajadzētu spēt runāt ar Dievu, vajadzētu spēt Viņam pateikt: “Mans Dievs, Tu jau zini, ka es negribu grēkot un tomēr grēkoju. Bet Tu arī zini, ka esmu kļuvis par grēka ienaidnieku.”

“Tāpēc Pāvils savieno šīs divas lietas, sacīdams: “Bet sludināšanas mērķis ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds un labas apziņas, un neliekuļotas ticības.” (1.Tim.1:5)”

Neliekuļota ticība ir dzīva, īsta, patiesa ticība, kas nāk no sirds.

“Tāpat arī 19.p.: “savā ticībā un labā sirdsapziņā”. Līdzīgi arī turpat 3:9: “Tādiem, kas ticības noslēpumu glabā skaidrā sirdsapziņā,” utt. Šie un vēl citi vārdi, kurus citēsim vēlāk, parāda, ka tur, kur nav skaidras sirdsapziņas, nav ticības un svētuma.”

Ticībai un tīrai sirdsapziņai vienmēr jābūt kopā. Kur ir ticība, tur ir arī tīra sirdsapziņa. Un, kam nav tīras sirdsapziņas, tam, zināms, nav arī ticības. Par šādiem cilvēkiem apustulis saka, ka “to ticības laiva ir sadragāta” (1.Tim.1:19). Kam nav tīras sirdsapziņas, tas ir pārmetis cēlo ticības dārgumu pāri bortam.

“Tāpēc, kad kāds tiek taisnots, lai arī vienīgi ticība Pestītājam Jēzum Kristum sniedz žēlastību, tā ka tiek piedoti grēki un cilvēks tiek pieņemts, taču viņam ir arī jāatstāj ļauni nodomi, lai viņā būtu tīra sirdsapziņa. Un, kur ir ticība un tīra sirdsapziņa, tur droši ir Svētais Gars; bet tomēr paļaušanās nav uz paša labajām īpašībām un tīro apziņu, bet gan uz Kristu. No tā mēs secinām, ka esam guvuši žēlastību Kristus dēļ, pēc Viņa apsolījuma, un varam raidīt Dievam pieņemamas lūgšanas, kā to saka Jānis: “Ja mūsu sirds mūs pazudina, mums ir paļāvība uz Dievu, un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa.” (1.Jņ.3:20) Un, lai arī grēks svētīgajā cilvēkā paliek, kā, piemēram, iedzimti trūkumi, ļaunas tieksmes, nepietiekama Dieva bijāšana un paļāvība uz Viņu, – tas nav jāvērtē kā nenozīmīgs trūkums, bet gan kā liels grēks.”

Jāņem vērā, ka visi grēki ir lieli. Arī tā sauktie vājuma grēki, no kuriem taisnotais nespēj atbrīvoties, nav jāuzskata par niecīgiem sīkumiem. Kaut arī to dēļ ticība netiek izdzēsta, taču ar tiem nedrīkst jokoties.

“Tomēr šīs vājības tālu jāatšķir no apzinātas grēkošanas un ļauniem nodomiem, kas dara sirdsapziņu netīru.”

Tā ir tā lielā atšķirība!

“Šādi grēki un svētums nemīt blakus, un šeit mums nav jārunā par predestināciju, bet gan par Dieva dusmām, kas atklātas Viņa vārdos, un tad, pēc mūsu krišanas, atkal jāmeklē žēlastība.”

Luters grib sacīt: mums šeit nav jādomā šādi: “Nu, ja jau es esmu [mans liktenis ir nolemts] predestinēts, tad jau man nav nekādu bēdu. Es jau šā vai tā nonākšu Debesīs.” Jā, tas ir tiesa, ka tad, ja tu esi predestinēts, tu tapsi pestīts. Bet tas jau tieši ir jautājums, vai tu tāds esi. Jo tad, ja tu dzīvo ar saviem grēkiem un tajos paliec, tad tā ir zīme, ka tu neesi izredzēts. Un nevis tāpēc, ka Dievs tevi negribētu, bet gan tāpēc, ka Viņš ir saskatījis, ka tu esi nelietīgs cilvēks, kas nelietīgi izlieto Viņa žēlastību. Ja tu esi šāds cilvēks, tad tu nesaņem žēlastību, un, ja tu šajā stāvoklī paliec, tu ej pazušanā!

“Grēki, kuros krīt izredzētie, atņem viņiem svētumu un aizdzen no viņiem Svēto Garu. To mēs redzam Ādama un Ievas gadījumā, kuri gan bija izredzēti, taču nožēlojamā veidā pazaudēja savu svētumu un Svēto Garu, tāpēc šis pirmo cilvēku pārkāpums ir cēlonis tam, ka visi viņu pēcnācēji pēc savas dabas ir vāji un grēcīgi.”

Neviens nevar noliegt, ka Ādams un Ieva bija izredzēti un tomēr ir krituši, ir pazaudējuši līdzību ar Dievu, pazaudējuši Svēto Garu, savu svētumu un visu. Bet viņi nožēloja grēkus un atkal atgriezās savā apžēloto stāvoklī.

“Un, ja viņi netaptu atkal piecelti, viņi būtu palikuši uz mūžīgiem laikiem Dieva atraidīti un nolādēti. Starplaikā viņus pa īstam piemeklēja Dieva dusmas, jo šīs lietas jāņem nopietni. Pāvils skaidri saka: “Viena cilvēka dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku – nāve.” (Rom.5:12) Nāve nozīmē lāstu. Līdzīgi tas bija ar Dāvidu. Tad, kad viņš bija gulējis ar Ūrijas sievu un bija licis nonāvēt tās dievbijīgo vīru utt., Dieva dusmas nāca pār viņu un viņš bija zaudējis savu svētumu un Svēto Garu, – līdz viņš atkal tika atgriezts. Var nosaukt vēl citus līdzīgus gadījumus.”

Tiklīdz es, pieļaudams nāves grēku, pazaudēju ticību, es pazaudēju arī Dieva žēlastību, es esmu lemts nāvei un nolādēts. Vēlāk es varbūt atkal varu nākt pie ticības, bet šajā starplaikā es esmu nāves bērns. Un, ja es tad atkal atgūstu ticību un topu pestīts, starplaikā es neesmu bijis šāds cilvēks, bet gan gluži nesvēts un pazudis cilvēks.

“Un ka viss teiktais ir tiešām tiesa, to skaidri pierāda vārdi: “Lai neviens jūs nemaldina; kas dara taisnību, ir taisns, kas dara grēku, ir no velna.” (1.Jņ.3:7) Piemēram, kad Dāvids bija ļāvis sirdī iedegties neapvaldītu ilgu liesmām un viņa sirds zaudēja savu stabilo pamatu, viņu sāka vadīt velns un pakļautajam Dāvidam lika paveikt vēl lielākus grēkus, lika izdarīt slepkavību utt. Un to, ka tur klāt nebija Svētā Gara, pierāda Pāvila vārdi: “Laulības pārkāpēji neiemantos Dieva valstību” utt. (1.Kor.6:9) Viņš runā par laulības pārkāpšanu, kas turpinās. Tik ilgi, kamēr viņu vada šis ļaunais nodoms, viņš nav Kristus valstības mantinieks. Tātad viņš nav taisns un svēts, viņā nav arī Svētā Gara. “Šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem,” saka Pāvils (Ef.5:6).

Vēstulē romiešiem Pāvils skaidro svarīgu atšķirību starp grēkiem un saka: “Jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit.” (Rom.8:13) Redzams, ka Pāvils šajā vietā sludina svētajiem un viņus pamāca, kā palikt svētiem, proti, pretojoties ļaunām tieksmēm. Turpretī, viņš saka, “ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst”, tas ir, sekojot ļaunajām tieksmēm, jūs sevi atkal pakļaujat Dieva dusmām; jo tas ir tas, ko viņš apzīmē ar vārdu “mirt”.

Ecēh.33:13 utt. lasām, ka tad, kad taisnais dara ļaunu, neviens vairs nepieminēs visu viņa taisnību, un ka tad, kad bezdievis atgriežas un dara labu, viņa grēki taps aizmirsti. Šeit nepārprotami ir sacīts, ka taisnais, kad viņš apzināti un ar nolūku grēko, vairs nav taisns. Atklāsmes grāmatā Svētais Gars nosoda Pergamas baznīcu, kurā pastāv maldu mācība un netiklība (Atkl.2:14); tas izteikts nepārprotami: “ko es ienīstu”. Kur Dievs uz kādu dusmojas, tas vairs nav svētīgs, nav Viņam tīkams, utt. Un to vidū, kas tur tapa norāti, bija, bez šaubām, gan izredzētie, gan neizredzētie.”

Ja Dievs uz kādu dusmojas un kādu nosoda, Viņš pret to jūt dusmas – tāds cilvēks Viņam nav pieņemams. Kaut gan tajā draudzē varēja būt izredzētie, arī tos Dievs nosodīja, dusmojās uz tiem, tāpēc ka tie tolaik no savām sirdīm bija izraidījuši Viņa žēlastību, ticību un Svēto Garu.

“Tātad, pamatojoties uz šīm un daudzām citām liecībām, mēs visos laikos visās baznīcās vienprātīgi esam mācījuši, ka tad, ja svētais apzināti un ar nodomu rīkojas pret Dieva pavēlēm, viņš vairs nav svēts, bet ir pametis īsto ticību un Svēto Garu. Bet tad, ja viņš atkal atgriežas, Dievs ievēro savu žēlastības zvērestu, kurā Viņš saka: “Kā Es tik tiešām dzīvoju, Es negribu, lai grēcinieks mirtu, bet gan lai viņš taptu atgriezts un dzīvotu.” Tāpēc Viņš Kristus dēļ atkal pieņem šo atgriezto, ar Evaņģēliju un Svēto Garu iededz viņa sirdī īstu ticību. Un mums nav pavēlēts iepriekš jautāt, vai mēs esam izredzēti, bet pietiek, ja zinām to, ka tas, kas līdz beigām paliek atgriezts un savā ticībā, tas tik tiešām ir izredzēts un taps pestīts, kā to saka Kristus: “Bet kas pastāv līdz galam, taps izglābts.””

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Divdesmit pirmais vakara priekšlasījums