Divējādi vārti un ceļi: izšķiršanās par pazušanu un dzīvību

“Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod!” [Mt.7:13-14]

Debesu valstības apsolījums un no tā izrietošās pamācības aicināto dzīvei ir pilnībā izteiktas un apkopotas šajā zelta likumā. Salīdzinājumi ar vārtiem un ceļu burtiskā nozīmē ir pāriešana no uzklausīšanas uz darbošanos sekošanā. Kunga vārds sūta ceļā, tas ir ceļa apraksts un pavadonis ceļā. Šajā vārdā rodama mūžīgās pazudināšanas un mūžīgās dzīvības šķirtne.

Šis vārds tad nu ir uzaicinājums, precīzāk, ielūgums ar mūžīgās dzīvības apsolījumu, kura pretstatīta šaurajiem vārtiem un šaurajam, grūtajam ceļam, kas ved uz to. Ja šos Jēzus norādījumus to vispārējā spēkā un vispārējā saprotamībā ir aptvēris šis zelta likums, tad mēs tagad, kad jāpāriet no uzklausīšanas uz darbošanos, ar savu izlemšanas spēju atrodamies izvēles priekšā. Mēs varam dot priekšroku ērtajam ceļam — kā mēs to parasti darām —, labāk uzturoties tur, kur ir daudzi, un piemērojoties tam, ko dara vairākums. Bet Dieva spriedums par pazudināšanu un dzīvību nedarbojas pēc cilvēku mērauklām, ko nosaka labklājība un labsajūta, saskaņa ar vairākumu. Mūžības prasības nav jaucamas ar laika vajadzībām un prasībām, bet izšķiršanās par mūžību gan notiek šajā laikā, mūsu pašreizējā dzīvē. Un tas notiek ar mūsu Kunga vārdu, kas mums uz to atdara acis.

Nav nepieciešams notēlot platos vārtus un plato ceļu, pa kuru dodas daudzi cilvēki. Jo šī iespējamība mūs kārdina nepārtraukti un šķiet visai vilinoša — jau tāpēc, ka tas ir mazākās pretestības ceļš, un tāpēc, ka tam ir lielāka piekrišana. Ir svarīgi mūsu laikos apjēgt arī to, ka tas nekādā gadījumā nav saskaņā ar Kristus mācību, ja dievkalpojumus un baznīcas sarīkojumus veido, apsverot, kas varētu būt patīkams lielākam skaitam, ko labprāt dzirdētu katrs, kas neatstumtu nevienu klausītāju un dalībnieku. Tas var tikai pavedināt uz ilūzijām.

Turpretī šaurie vārti un šaurais ceļš šeit nav uzskatāms vienīgi kā pretstats — uz tiem norādījis Kungs, kas arī ir izšķirošais. Jo bez konstatējuma, ka “maz ir to, kas to atrod”, Mt.7:7 ir arī priekšnosacījums — meklēt Kunga vārdu un klaudzināt pie durvīm.

Ceļš uz dzīvību ir ceļš, kurā sekojam krustam — cauri ciešanām, nāvei un augšāmcelšanai. Tas saistīts ar Kristu — tā, kā mēs ar Viņu esam saistīti. Un, atskatoties uz visu Kalna sprediķi, sākot ar svētības apsolījumiem un vispirms ar norādījumiem dievbijībai — mīlestības dāvanām, lūgšanu, gavēšanu —, mums jābūt skaidrībā par to, kā izpaužas Dieva valstības un apsolītās algas apslēptība salīdzinājumā ar cilvēku atzīšanu un cieņu — proti, vienīgi tajā, ko mums apsola Kunga vārds, ko Viņš mums atklāj un dāvina.

Bet aicinājums uz mūžīgo dzīvošanu, sekojot Kristum, mūs — pēc tam, kad mums dots Dieva valstības apsolījums un norādījumi dzīvei — nostāda neizbēgamu seku priekšā. Pie tam mums pavisam precīzi jāsadzird un jāierauga tas, ka šis salīdzinājums par divējiem vārtiem un ceļiem mūs nekādā gadījumā nenostāda izvēles priekšā, bet gan šeit norisinās izraudzīšana mūžīgajai dzīvošanai (Mt.19:17; 25:21). Šo ceļu iet var vienīgi tad, ja paliek zem šī Kunga vārda, ar kuru Viņš nosaka šo izraudzīšanu. Jo tikai tā māceklis tiek pasargāts no daudzajiem maldu ceļiem un kārdinājumiem, kuros mūs vilina mūsu tieksme pēc ērtības un mūsu atkarība no vairākuma atzinības un piekrišanas. Tā ir, kā sacīts Lk.13:24, cīnīšanās, cīņa un sacenšanās. Un, ja šo salīdzinājumu labi apdomā, tad ne vien šaurais ceļš paliek smags un vientulīgs, bet gan platais, pa kuru dodas daudzi cilvēki, paliek vienmēr acu priekšā kā pastāvīgs kārdinājums.

Savdabīgi ir tas, kā ar šo salīdzinājumu par vārtiem un ceļu tiek atsegtas mūsu ilūzijas, tādējādi, ka Kungs palīdz Viņa sekotājiem ieraudzīt un atzīt Dieva valstības realitāti — Kungs, kas pats par sevi saka: “Es esmu durvis” (Jņ.10:9), un: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani” (Jņ.14:6). Ceļš, pa kuru mēs dodamies, sekodami Kungam, nozīmē nošķiršanos no pasaules ceļa. Ja iepriekšējās Kalna sprediķa daļās varējām apcerēt, kā tiek parādīta Dieva tiesas mēraukla ar algu un sodu, ar svētību un nelaimi, tad šeit, nobeiguma daļā, mums tiek rādīts, kas mūs sagaida šajā laikā, ja mēs pēc Viņa vārda sekojam pa pēdām savam Kungam. Tādējādi mums atkal tiek atgādināts tas, kas pašā Kalna sprediķa sākumā ir pamats svētības apsolījumiem. Jēzus māceklim jāzina, ka arī viņš drīkst droši ticēt svētības apsolījumam un tieši tad, ja viņš iznīcīgās pasaules patīkamā ērtuma vietā piedzīvos grūtības, kas, pēc augšāmceltā Kunga vārdiem, sagaida tos, kuri sekos Kungam krusta ceļā.

Kungs, Tu mums atver vārtus un ar savu vārdu vadi pa ceļu, kas ved uz dzīvību. Tu pats esi durvis un ceļš uz dzīvību. Stiprini, Kungs, mūsu ticību un mūsu paklausību, lai mēs varam Tev sekot pilnīgā paļāvībā, lai mēs neļaujam sevi iebiedēt ar vajāšanām un sevi pavedināt pašu vēlmēm un vajadzībām.

“Tu darīji man zināmu dzīvības ceļu, Tu piepildi mani ar prieku sava vaiga priekšā, un jaukas, svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi” (Ps.16:11). Āmen.