Divpadsmitā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” [Mk.7:31-37]

Mīļie draugi, šis priekšā lasītais evaņģēlijs, pirmkārt, attiecas uz ceturto lūgšanu, kur sakām: “Mūsu Tēvs Debesīs, mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Jo dienišķā maize nav tikai ēdiens un dzēriens, bet arī veselība, par ko arī mums būs lūgt Dievu. Ja nu Dievs, no tīras žēlastības mums ir devis veselību, ka varam nopelnīt dienišķo maizi, tad mums būt to arī atzīt un saņemt ar pateicību.

Uzlūkojiet šo cilvēku. Viņš ir kurls – nedz saprot, nedz dzird, ko runā citi ļaudis. Viņš ir mēms un nevar ar citu sarunāties un savas kaites un vainas izsūdzēt. Tādēļ, redzot tādu cilvēku, mums jāatzīst Visuvaldītāja Dieva lielā žēlastība, kas devis mums dzirdīgas ausis un runājošu mēli, un par šo lielo labdarību būs sacīt godu, slavu un pateicību.

Otrkārt, šis evaņģēlijs pieder otrajam bauslim, kas skan: “Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nepatiesi (velti) valkāt.” Dieva vārdu mēs pareizi pieminām, kad to visās bēdās piesaucam, lūdzam, teicam un slavējam.

To dara ļaudis mūsu evaņģēlijā. Tie piesauc Kungu Jēzu, lai Viņš gribētu apžēloties par šo nabaga kurlmēmo cilvēku, un dotu tam valodu un dzirdi. Tādēļ tie ved viņu pie Kunga Jēzus. Kad Jēzus Kristus bija viņam palīdzējis, tie teic Viņa vārdu un lielo žēlastību, slavē lielo brīnumu un saka: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.”

Šobrīd mēs gribam apdomāt: Lielo brīnumu, kā Jēzus Kristus palīdzēja kurlmēmajam, un ko mācīties mums.

Dievs patur mūs pie sava vārd`
Stāv pretī tiem, tos zemē spārd`,
Kas Kristu, tavu Dēlu, liedz,
Pēc Viņa goda krēsla sniedz,
Laid tavā zemē neviešas,
Netiklas svešas mācības;
Ka tevi skaidri atzīstam,
Pēc taviem vārdiem dzīvojam.
Kungs, gribi viņu domas griezt,
Tās tiem uz pašu kakliem sviest,
Kur tiem bij` prāts mūs iekšā vest.

Apdomājiet, ka Kungs Jēzus ir īstens Ārsts. Viņš neliek ilgi lūgties. Viņš neaprāj ļaudis par to, ka neliek Viņu mierā. Viņš nekavējas, bet tūdaļ palīdz nabaga cilvēkam. Jo tādi vārdi ir šeit: Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.

Kā Kungs Jēzus toreiz palīdzēja šim cilvēkam, atdodot tam dzirdi un valodu, tāpat Viņš mums šinīs laikos, kad esam kurli un mēmi savās dvēselēs. Viņš ved mūs savrup no pasaules bezdievīgajiem ļaudīm, pieved mūs pie svētās Kristības un uzņem mūs par saviem bērniem. “Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū,” [Gal.3:26-27] saka apustulis Pāvils.

Jēzus Kristus ar savu mācību ved mūs savrup no bezdievīgajiem cilvēkiem, ka nedzīvojam kā bezdievji. “Svētajiem Tu rādies svēts un taisnajiem taisns. Šķīstajiem Tu rādies šķīsts Savā sirdī, bet no tiem, kas novērsušies, arī Tu novērsies.” [Ps.18:26-27] “Kas piķi aizskar, ar to notraipīsies.” [Sīŗ.13:1] Tāpēc nemaisies un nejaucies starp bezdievīgajiem cilvēkiem, bet turies pie tādiem, kas mīl Kristu un Viņa vārdu, tad tava dvēsele taps vesela.

Kungs Jēzus Kristus aizskar mūsu ausis ar savu pirkstu, tas ir, ar savu Svēto Garu, kas ir Dieva pirksts. [Lk.11:20] “Neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā,” [1.Kor.12:3] saka apustulis Pāvils. Kad Viņš mūsu ausis ar šo pirkstu aizskar, tad mēs skaidri dzirdam Dieva vārdu, kā svētā apustuļa Pētera klausītāji, no kuriem vienā dienā atgriezās trīs tūkstoši dvēseļu. [Ap.d.2:41]

Kungs Jēzus aizskar mūsu mēli ar savu vārdu un atņem mūsu lūpām visu nešķīstību, ka mēs varam Dievam sacīt pateicību un Viņu pielūgt, mūsu tuvāko nelādēt, bet runāt par viņu visu labu. [Rom.8:34; Jņ.2:2]

Kungs Jēzus spļauj. Kāpēc? Viņš spļauj uz grēkiem, mācīdams, ka grēki mums dara visu ļaunu.

Kristus Jēzus vēl nopūšas uz Debesīm. Viņš tevis dēļ, ak cilvēks, lūdz savu Debesu Tēvu, ka tas gribētu piedot tev tavus grēkus. Uzlūko tu arīdzan uz Debesīm, neķeries ar savu sirdi pie pasaules laicīgajām lietām. Saki: “Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā?” [Ps.42:3]

Tagad Jēzus Kristus saka uz tevi: Efata, tas ir, atveries ak sirds! Atstājies no grēkiem un liec man nākt pie tevis ar savu žēlastību. Kad tavs miršanas laiks pienāks, tas Viņš sacīs Efata, atveries tu Debess, stāvi vaļā un uzņem šī ticīgā cilvēka dvēseli. Pastarā Dienā Viņš uz tavu kapu sacīs: atveries, lai šis cilvēks, kas min pielūgdams ir miris, var augšām celties un ieiet mūžīgā priekā.