Doktora Mārtiņa Lutera priekšvārds Šmalkaldes artikuliem

Pāvests Pāvils, pēc vārda trešais, izsludināja koncilu, ko vajadzēja noturēt pagājušajā gadā Vasarsvētku laikā Mantujā, un pēc tam to aizcēla prom no Mantujas, tā ka vēl nav zināms, kur viņš to grib vai var sasaukt.

Mums no savas puses bija jāgaida, ka mēs tiksim uzaicināti uz šo koncilu vai arī tiksim nosodīti bez uzaicināšanas. Šo iemesla dēļ man tika uzdots sagatavot un apkopot tēzes par mūsu mācību, gadījumā ja notiktu pārrunas par to, kurās vietās un ciktāl mēs pāvesta ļaudīm gribētu vai varētu piekāpties un pie kā mēs esam apņēmušies palikt un pastāvēt līdz galam.

Atbilstoši tam es esmu sastādījis šīs tēzes (Šmalkales artikuli) un licis tās priekšā mūsu pusei. Mūsējie tās arī ir pieņēmuši un vienprātīgi apliecinājuši kā savu ticības apliecību; un ir nolemts to publiski iesniegt un apliecināt (gadījumā ja pāvests ar savējiem kādreiz kļūtu tik drosmīgs, ka bez meliem un krāpšanās nopietnībā noturētu patiešām īsti brīvu, kristīgu koncilu, kā viņam tas pienāktos).

Bet Romas galms tik briesmīgi baidās no brīva koncila un tik apkaunojošā veidā bēg no gaismas, ka pat tie, kas ir tā pusē, ir zaudējuši cerības, ka brīvs koncils kādreiz varētu tikt pieļauts vai – vēl jo mazāk ticams – ka tas tiktu pašu noturēts. Ar to tad viņi pamatoti ir neapmierināti un tādēļ piedzīvo ne mazums nepatikšanu, jo viņi redz to, ka pāvests labāk gribētu redzēt ejam bojā visu kristietību un pazušanā visas dvēseles, nekā būtu ar mieru ļaut nedaudz reformēt sevi vai savējos un ierobežot savu tirāniju. Bet es pagaidām esmu gribējis šīs tēzes tomēr laist klajā, gadījumam, ja man būtu jānomirst agrāk, nekā sanāktu koncils (ko es arī sagaidu un uz ko es esmu gatavs), tāpēc ka šie nelieši, kas bēg no gaismas un baidās no dienas, tik nožēlojami daudz pūlas, lai koncilu atliktu un aizkavētu. Es gribu, lai tie, kuri paliks un dzīvos pēc manis, varētu uzrādīt šo manu liecību un ticības apliecību – blakus tai Apliecībai, kuru esmu sniedzis jau agrāk (1528.gadā) un pie kuras ar Dieva žēlastību es esmu palicis un gribu palikt arī nākotnē.

Jo ko gan man sacīt? Kā žēloties? Esmu vēl dzīvs, rakstu, sludinu un lasu ik dienas, un tomēr atrodas jau tādi ļaunprātīgi ļaudis, kas atļaujas manis rakstīto un mācīto, vērst pret mani pašu; un tādi ir ne vien starp pretiniekiem, jo gadās arī viltus brāļi, kuri izliekas esam mūsu pusē. Turklāt viņi ļauj man to noskatīties un noklausīties, lai gan labi zina, ka es mācu citādi; tā viņi grib savu indi izgreznot ar manu darbu un maldināt nabaga ļaudis ar manu vārdu. Kas gan tad vēl nenotiks nākotnē pēc manas nāves?

Tiešām, kamēr vēl esmu dzīvs, man vajadzētu visu kārtīgi atspēkot. Bet, no otras puses, kā lai es viens aizbāžu visiem velniem mutes? It īpaši tiem (kas visi ir nāves zāļu pilni), kas negrib ne dzirdēt, ne redzēt to, ko mēs rakstām, bet gan ar visu spēku to vien lūko, kā neģēlīgāk sagrozīt un samaitāt katru vārdu mūsu rakstos. Tādiem lai atbild pats velns vai arī – lai tos beigu beigās piemeklē Dieva dusmas, ko tie pelnījuši.

Man dažkārt nāk prātā lāga Gersons, kas šaubījās, vai ļaudīm būtu kaut kas labs jāraksta. Ja to nedara, tad novārtā tiek pamestas daudzas dvēseles, ko varētu glābt. Bet, ja to dara, tad klāt ir velns ar neskaitāmām sazāļotām, ļaunām mēlēm, kas visu saindē un sagroza, tā ka tas nenes nekādus augļus. Taču tas, ko viņi iegūst, ir skaidri redzams.

Jo pēc tam, kad viņi mūs tik apkaunojošā veidā ir apmelojuši un gribējuši ļaudis ar meliem piesaistīt sev, Dievs savu darbu ir nepārtraukti virzījis tālāk: viņu pulku darīdams aizvien mazāku, bet mūsējo – lielāku; Viņš tos ar viņu meliem ir licis kaunā un turpina to darīt.

Man jāpastāsta kāds notikums. Šeit, Vitenbergā, kāds doktors bija atsūtīts no Francijas. Viņš mums atklāti pastāstīja, ka viņu ķēniņš esot pilnīgi pārliecināts, ka pie mums neesot ne baznīcas, ne valdības, ne laulības iestādījuma, bet visi dzīvojot pilnīgi kā lopiņi, un katrs darot, ko vien gribot.

Tad nu mēģini iedomāties, kā mūs tajā dienā Kristus soģa krēsla priekšā uzlūkos tie ļaudis, kuri šim ķēniņam un citās zemēs cēluši priekšā šādus negantus melus kā skaidru patiesību? Kristus, mūsu Kungs un tiesnesis, jau nu gan zina, ka viņi melo un vienmēr ir melojuši. Tāds Viņa spriedums tiem atkal būs jādzird, to es zinu noteikti. Lai Dievs atgriež pie grēknožēlas tos, kas var tikt atgriezti; pārējiem lemtas mūžīgas vaimanas!

Bet atgriezīsimies pie lietas. Es patiesi vēlētos piedzīvot īstu koncilu, jo ar to būtu atrisināti daudzi jautājumi un palīdzēts daudziem cilvēkiem. Ne tāpēc, ka mums tas būtu vajadzīgs. Jo mūsu baznīcas tagad ar Dieva žēlastību ir tā apgaismotas un aprūpētas ar skaidru Dieva vārdu un sakramentu pareizu lietojumu, ar dažādo kārtu un labu darbu atziņu, ka mēs no savas puses neprasām nekādu koncilu un no tāda šais lietās neko labāku neceram un negaidām. Bet visur citur – bīskapijās – mēs redzam daudzas pamestas draudzes, tā ka sirds sažņaudzas; taču ne bīskapi, ne domkungi neuztraucas, kā šie nabaga ļaudis dzīvo un mirst. Bet par viņiem taču Kristus ir miris, un tomēr tiem nav jauts dzirdēt Viņu runājam kā labo Ganu ar savām avīm!

Man kļūst baigi par to domājot, un es baidos, ka Viņš varētu kādreiz par Vāciju izsludināt eņģeļu koncilu, kas nopostīs mūs visus līdz pamatiem kā Sodomu un Gomoru, tāpēc ka mēs tik ļauni zobojamies par Viņu ar šo koncilu.

Bez šādām nepieciešamām baznīcas lietām daudz kas svarīgs būtu labojams arī pasaulīgajās lietās. Nav vienprātības firstu un kārtu starpā; augļošana un skopums ir ielauzušies kā grēku plūdi un ārēji kļuvuši likumīgi; patvaļa, izlaidība, švītība apģērbā, negausīga ēšana, azarta spēles, augstprātīga greznošanās kopā ar visdažādākajiem netikumiem un ļaunprātībām, pavalstnieku, kalpu un algādžu nepaklausība, visu amatnieku un arī zemnieku krāpšanās – bet kas gan to visu var uzskaitīt – tas viss ir tā ņēmis virsroku, ka desmit koncili un divdesmit reihstāgi to nespēs atkal sakārtot.

Ja koncilā pārrunātu visus šos garīgā un laicīgā stāvokļa galvenos jautājumus, kuri visi ir pret Dievu, tad būtu tik daudz darāmā, ka aizmirstos bērnišķīgās rotaļas un ākstīšanās ar garajiem svārkiem, lielajām tonzūrām, platajām jostām, ar bīskapu un kardinālu cepurēm un zižļiem un tamlīdzīgām blēņām. Ja mēs būtu vispirms izpildījuši Dieva rīkojumus un pavēles garīgajā un laicīgajā dzīvē, tad mēs atrastu pietiekami daudz laika, lai reformētu ēdienu, apģērbu, tonzūras un mises tērpus. Bet, ja mēs tādus kamieļus aprijam, toties odus izkāšam (Mt.23:24), baļķus atstājam un skabargas gribam izvilkt (Mt.7:3 un tālāk), tad mēs ar koncilu varētu arī būt apmierināti.

Tādēļ es esmu sastādījis tikai nedaudzas tēzes. Jo mums jau bez tam ir tik daudz Dieva pavēļu par to, kas darāms baznīcā, laicīgā valdīšanā, mājās, ka ar to izpildi mēs netiksim galā nemūžam. Kāda būtu jēga un ko tas dotu, ja kādā koncilā vēl bez tam sacerētu daudzus dekrētus un nolikumus, jo sevišķi tad, ja šīs pamatlietas, ko noteicis Dievs, neievēro un nepilda? It kā Viņam mūsu māžošanās būtu jāciena tieši par to, ka mēs Viņa svētos baušļus mīdām kājām! Bet mūsu grēki guļ uz mums un neļauj, ka Dievs pret mums ir žēlsirdīgs; jo mēs jau savus grēkus nemaz nenožēlojam, turklāt gribam vēl visas neģēlības aizstāvēt.

Ak, Kungs Jēzu Kristu, noturi Tu pats savu koncilu un atpestī savējos ar savu godības pilno atnākšanu! Ar pāvestu un viņa piekritējiem ir pagalam. Viņi par Tevi neko negrib zināt; tad nu palīdzi mums, nabagajiem, un tiem, kas ir postā, tiem, kas piemin Tevi nopūtās un ar nopietnību meklē Tevi, lai saņemtu žēlastību, ko Tu mums esi sniedzis caur savu Svēto Garu, kas ar Tevi un Tēvu dzīvo un valda, augsti teikts mūžīgi. Āmen.

Šmalkaldes artikulu parakstītāji:

Dr. Mārtiņš Luters, parakstījies.
Dr. Justs Jonass, rektors, parakstījies ar savu roku.
Dr. Johans Bugenhāgens, Pomerānietis, parakstījies.
Dr. Kaspars Kroicigers, parakstījies.
Nikolajs Amsdorfs no Magdeburgas, parakstījies.
Georgs Spalatins no Altenburgas, parakstījies.
Es, Filips Melanhtons, arī atzīstu iepriekšminētos artikulus par pareiziem un kristīgiem. Tomēr par pāvestu es domāju: ja viņš atļautu sludināt Evaņģēliju, tad miera un to kristiešu, kas atrodas viņa pakļautībā un tajā varētu arī palikt, vispārējas vienprātības la¬bad arī mēs no savas puses varētu atzīt, ka pēc cilvēku iedibinā¬tiem likumiem viņam var būt vara pār bīskapiem, kas jau viņam tāpat ir.
Johans Agrikola no Eislēbenes, parakstījies.
Gabriels Didims, parakstījies.
Es, Urbāns Regijs, Līneburgas hercogistes baznīcu superintendents, parakstos savā, savu brāļu un Hanoveras baznīcas vārdā.
Es, Stefans Agrikola, Hofas mācītājs, parakstījies.
Es, Johans Drakonits, profesors un mācītājs no Mārburgas, parakstījies.
Es, Konrāds Figenbocs, Dieva godam parakstos, ka šādi esmu ticējis un aizvien sludinājis.
Es, Andreass Ozianders, no Nirmbergas, parakstos.
Es, maģistrs Vits Dītrihs, Noribergas mācītājs, parakstos.
Es, Erhards Šnepfijs, Štutgartes sludinātājs, parakstos.
Konrāds Otingers, Ulrihas sludinātājs, no Forcheimas.
Simons Šnēveiss, baznīcas mācītājs Kreilsheimā.
Es, Johans Šlainhaufens, baznīcas mācītāja Koitenē, parakstos.
Maģistrs Georgs Helts no Forheimas.
Maģistrs Fuldas Ādams, sludinātājs Hesē.
Maģistrs Antonijs Korvins, sludinātājs Hese.
Es, Dr. Johans Bugenhāgens, Pomerānietīs, vēlreiz parakstos maģistra Johana Brenča vietā. Dodamies prom no Šmalkaldes, viņš man mutiski un rakstiski ar vēstuli, ko esmu parādījis brāļiem, kuri parakstījuši šos artikulus, ir pilnvarojis to darīt.
Es, Dionīsijs Melanders, parakstu Apliecību, tās Apoloģiju un Vitenbergas vienošanos par Svētā Vakarēdiena jautājumu.
Pauls Rodijs, Sčecinas superintendents.
Gerhards Oinikens, Mindenes baznīcas superintendents.
Briksijs Nordhans, mācītājs no Kristus baznīcas Soestā, paraks¬tu šos cienīgtēva Mārtiņa Lutera artikulus un apliecinu, ka arī es esmu tā ticējis un mācījis un ar Kristus Gara palīdzību es turpināšu tā ticēt un mācīt.
Mihaels Koēlijs, Mansfeldas sludinātājs, parakstījies.
Maģistrs Pēteris Geltners, Frankfurtes sludinātājs, parakstījies.
Vendalīns Fābers, Zēburgas mācītājs Mansfeldā.
Es, Johans Eipins, parakstos.
Tāpat arī es, Johans Amsterdams, no Brēmenes.
Es, Frederiks Mikonijs, Gotas baznīcas mācītājs Tīringijā, pa¬rakstos sevis paša un Justa Mēnija no Eizenahas vietā.
Es, Dr. Johans Langs, Erfurtes baznīcas mācītājs, parakstu pats ar savu roku, pats savā vārdā un arī manu Evaņģēlija līdzstrādnieku vārdā, proti:
Mācītājs licenciāts Ludvigs Placs no Melsingenas.
Mācītājs maģistrs Zigismunds Kirhners.
Mācītājs Volfgangs Kismeters.
Mācītājs Melhiors Veitmans.
Mācītājs Johans Tais.
Mācītājs Johans Kilians.
Mācītājs Nikolajs Fābers.
Mācītājs Andrejs Mensers.
Un es, Egidijs Mehlers, esmu parakstījies pats ar savu roku.