Doktrinālā vienaldzība

Kāds tad ir stingra uzsvara uz evaņģelizāciju teoloģiskais saturs? Ko Makgavrans ir domājis ar iepriekš citātā minēto “saskaņā ar Rakstiem”? Nākamā rindkopa viņa darbā to paskaidro:

Tā kā Baznīcas izaugsme ir dzimusi starpkonfesionālā vidē un ir piesaistījusi misionārus un mācītājus ar dažādu teoloģisko pārliecību un tā neļauj konfesionālām atšķirībām aizsegt Dieva vēlmi, lai Viņa pazudušie bērni tiktu atrasti un Viņa baznīcas vairotos, Baznīcas izaugsmes aizstāvji izvairās paust paši savu teoloģisko pārliecību, kas šajā laikā un pašreizējos apstākļos Baznīcas izaugsmi nedz kavē, nedz veicina.

Mums tiek skaidri norādīts, kuras doktrīnas, viņaprāt, ir nenozīmīgas:

Tie, kas uzskata, ka atdzimšana notiek Kristībā, apsūdz Baznīcas izaugsmi par to, ka tā nepievērš pietiekamu uzmanību sakramentiem ..

Kopš iesākuma Baznīcas izaugsmes kustība ir sakņojusies bibliskā, evaņģēliskā atgriešanās teoloģijā. Tomēr tā ir atteikusies ieņemt vienu vai otru nostāju tādos jautājumos kā: vai ir jākristī bērni vai tikai ticīgie; vai baznīcas pārvaldes sistēmai jābūt prezbiteriāniskai, episkopālai vai kongregacionālai; vai runāšana mēlēs pierāda [!] kristību Svētajā Garā; vai kristieši drīkst vai nedrīkst lietot alkoholu; vai sievietes jāordinē kalpošanas amatā; vai Kristus klātbūtne Svētajā Vakarēdienā ir reāla vai tikai simboliska, kā arī visās citās jomās, kur teologu starpā nav vienprātības.*

Droši var secināt, ka arī sinergisma vai monergisma attieksme pret atgriešanos, proti, tādos jautājumos kā: vai dabīgais cilvēks var sev šajā lietā palīdzēt, “izvēloties Jēzu”, vai arī ticība ir tikai un vienīgi Svētā Gara darbs, paliek nenoskaidrota.** Makgavrans, protams, runā par to, ka Svētais Gars ir tas, kurš atgriež, tomēr raksturīgi, ka šī atgriešana viņam nav saistīta ar žēlastības līdzekļiem, bet gan ar garīgiem cilvēkiem, kas spēj ietekmēt citus:

Atgriešanas procesā Svētais Gars galvenokārt darbojas caur kristiešiem.. Tas Kungs saviem sekotājiem ir uzticējis pienākumu pārliecināt neticīgos ticēt un tad mērķtiecīgi pabeigt šo sarežģīto uzdevumu – iekļaut ticīgos reālās, jau esošās draudzēs un konfesijās. Svētais Gars nepārprotami darbojas tajā visā caur vīriešiem un sievietēm, kuri ir piepildīti ar Svēto Garu.

Uzsvars uz to, ka nevis pats Evaņģēlijs, bet gan cilvēki ir Svētā Gara instrumenti, ir cieši saistīts ar lielo nozīmi, kas Baznīcas izaugsmes kustībā tiek piešķirta tā sauktajām “Gara dāvanām”. Makgavrans apgalvo, ka:

“Tās ir būtiskas baznīcas izaugsmei.. Divdesmit četras dažādas dāvanas, visas Svētā Gara dāvātas, ir minētas Jaunajā Derībā.. Dievs nav ierobežots tikai ar šīm divdesmit četrām.”

Šāda attieksme pret “Gara dāvanām” saista Baznīcas izaugsmes kustību ar jaunpentakostālismu*** un, kā mēs to vēlāk redzēsim, velk šo kustību jaunpentakostālisma virzienā. Lai arī tas šķiet dīvaini, tomēr šāds priekšstats, piemēram, par “evaņģēlista gara dāvanām”, ir visai tipisks:

“Pīters Vāgners pēc evaņģēlisko baznīcu, piemēram, Koralridžas prezbiteriāņu baznīcas Floridā, rūpīgas analīzes paziņo, ka evaņģēlista dāvana piemīt ne vairāk kā 10 procentiem no draudzes, kaut arī visiem tās locekļiem regulāri jāapliecina sava ticība.”

Vispārpieņemta ir šāda Baznīcas izaugsmes definīcija:

Zinātne, kas pēta kristīgo baznīcu dabu, funkcijas un veselību to īpašajā saistībā ar Dieva pavēles “darait par mācekļiem visas tautas” (Mt. 28:19) pildīšanu. Baznīcas izaugsme vienlaikus ir teoloģiska pārliecība un lietišķa zinātne, kas cenšas apvienot mūžīgo Dieva vārda pamatu ar labākajiem ieskatiem, kurus pauž mūsdienu sabiedriskās un psiholoģiskās zinātnes, par uzskatu sistēmas aizsākumu izmantojot fundamentālo Donalda Makgavrana un viņa kolēģu darbu.

Savukārt “Baznīcas izaugsmes kustības principi” tiek dēvēti par “vispārējām patiesībām, kuras, pareizi lietotas, līdz ar vēl citiem principiem nozīmīgi veicina Baznīcas izaugsmi”. Redzamākie starp tiem ir “homogēnās vienības princips” (“cilvēki labprāt kļūst par kristiešiem, ja vien viņiem tādā gadījumā nav jāpārkāpj savas rasu, valodu vai sociālās barjeras”) un “ražas princips” (koncentrēšanās uz “uzņēmīgākām” ļaužu grupām, kas tiek noteiktas ar “augsnes pārbaudīšanas” metodi un “pieņemšanas vai noraidīšanas skalas” palīdzību). Baznīcas izaugsmes “konsultanti” piedāvā savus pakalpojumus dažāda veida diagnosticēšanā, plānošanā un apmācībā saskaņā ar Baznīcas izaugsmes principiem. Par galveno kritēriju tiek uzskatīts praktizējošu kristiešu un draudžu skaita pieaugums.

Tik vienkārša Rakstu “sajūgšana” kopā ar “zinātni” liek uzdot svarīgu jautājumu: kas tad ir patiesā baznīcas autoritāte – vienīgi Raksti (sola scriptura) vai Raksti un “zinātne”. Makgavrans runā par “teoriju” kā “prakses un teoloģijas virzītāju”. Jādomā, ka “teorija” šajā gadījumā nozīmē “zinātniskas” antropoloģijas un tamlīdzīgi nosacītu ideju kopumu. Tā arī paliek neskaidrs, vai un kādā veidā “zinātne” varētu kļūt par otro baznīcas misijas darba pamatu līdzās tam pamatam, kas jau ir ielikts reizi par visām reizēm (Ef.2:20), kā arī – vai un kādā veidā šos abus pamatus varētu savienot vienā veselā. Vienkāršāk sakot, jautājums ir par Evaņģēlija patiesības un pragmatisma savstarpējām attiecībām.

* – Vāgners, kurš uzskatīja, ka viņam ir “skolotāja dāvana”, raksta par Vasarsvētkos dotajām “dāvanām”:

“Paraugieties uz to tādā pašā garā, kā mēs, kristieši, esam mācījušies raudzīties uz Kristību. Dažās baznīcās bērni tiek kristīti ar apslacīšanu. Dažās baznīcās nedz kristī bērnus, nedz arī kristī ar apslacīšanu. Dažās baznīcās kristāmo pilnībā pagremdē trīs reizes, nevis tikai vienreiz. Dažviet kristījamais tiek trīs reizes pagremdēts, noliecot uz priekšu, dažviet – noliecot atpakaļ. Kvēkeri vispār netic ūdens Kristībai. Mana paša kongregacionālistu baznīca neuzskata, ka jebkas no tā būtu svarīgs, līdz ar to mēs kristījam kā bērnus, tā pieaugušos vai nu ar apslacīšanu, vai pagremdējot.. Ja nu kāds nepavisam nevēlas tikt kristīts, mēs arī viņu pieņemam un mīlam uz tāpat kā citus. Visā Amerikā baznīcas tiecas atzīt, ka Dievs vada dažādas baznīcas, iedibinot atšķirīgas nostājas Kristības jautājumā, un neviens no mums nekautrējas no tā, ka mums gadījuma pēc ir kāda noteikta nostāja. Rīkosimies tāpat arī attiecībā uz garīgajām dāvanām.”

** – No vienas puses, Vāgners apgalvo, ka “pestīšana, piedzimšana no jauna, atgriešanās, izpirkšana, taisnošana un viss cits, kas ir saistīts ar cilvēka kļūšanu par jaunu radību Kristū Jēzū, ir vienīgi suverēnā Dieva darbs, ko Viņš paveic bez jebkādas cilvēka paša palīdzības”. Bet, no otras puses, viņš arī saka:

“Baznīcas izaugsmes principi ar nolūku tiek saglabāti tik neteoloģiski, cik vien iespējams, pieņemot, ka tādējādi tie iederēsies gandrīz jebkurā sistemātiskās teoloģijas tradīcijā.. Nešķiet, ka šeit apslēptie arminiāniskā kalvinisma jautājumi gadu gaitā būtu radījuši kādas problēmas.”

*** – Harismātiskās kustības ietekmē šobrīd daudzi kristieši atkal sākuši piešķirt lielu nozīmi dāvanām.