Dominica 1. Adventus svētdienā

Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” [Mt.21:1-9]

Jūdi bija saņēmuši daudz skaistu un brīnišķīgu apsolījumu par Mesiju jeb Kristu – par to, kā Viņš nāks pasaulē, lai uzceltu savu mūžīgo valstību, atpestītu savu tautu no visa ļauna un dāvātu tai savu palīdzību uz mūžīgiem laikiem. Tā visu praviešu pasludinājumos redzam, cik brīnišķīgi tie runā par gaidāmo Kristus valstību. Un šie pasludinājumi jūdiem bija labi zināmi.

Bet atradās arī viltus sludinātāji un miesīgi skolotāji, kuri iegalvoja tautai, it kā Kristum būtu jānāk pasaulīgā spožumā – gluži tāpat, kā to arvien dara pasaules ķēniņi – un tam visam jānotiek ļoti krāšņi un grezni; tad vienīgi no jūdu tautas vidus būtu jānāk pasaules dižākajiem valdniekiem. Vēl šodien šie sludinātāji domā, ka tad, kad nāks viņu Mesija, tie kļūs par visas pasaules kungiem, bet pagāni par viņa kalpiem. Vēl šodien viņi, acis iepletuši, lūkojas, gribēdami ieraudzīt tādu Mesiju jeb Kristu; bet šie ļaudis nebūt negaida to Mesiju, tas ir, mūsu Kungu Kristu, kas nāk, lai atpestītu viņus no grēkiem un mūžīgās nāves.

Lai tad nu jūdi taptu brīdināti un šādi miesīgi skolotāji viņus nevarētu pievilt, Dievs jau ilgu laiku iepriekš caur pravieti Cakariju bija licis atskanēt pasludinājumam: Kristus nenāks vis kā pasaulīgs valdnieks – ar lielu krāšņumu un greznām bruņām; nē, Viņš ienāks Jeruzālemē, savā galvaspilsētā, gluži kā nabags – jādams uz ēzeļa, tā, kā mūsu šīsdienas Evaņģēlijā sacīts. Tādēļ jūdi nevar aizbildināties, sacīdami: ja mēs būtu zinājuši, ka Viņš būs tāds nabadzīgs ķēniņš, tad mēs gan būtu viņu uzņēmuši; jo pravietis jūdiem to bija skaidri atklājis jau pirms daudziem gadiem. Tā nu visu acu priekšā gaišā dienas laikā notiek, ka Kristus iejāj Jeruzālemē uz patapināta ēzeļa, kam nav ne seglu, nedz kādu citu piederumu, tā ka mācekļiem jāliek savas drānas uz ēzeļa muguras, lai nabadzīgais ķēniņš varētu sēdēt uz tā. Tālab jūdiem nav ar ko aizbildināties. Jo šeit ir skaidrs, nepārprotams pravietojums: kad Kristus ienāks Jeruzālemē, Viņš nenāks vis tā, kā arvien nāk pasaulīgi ķēniņi – staltos zirgos, rotāti bruņām, šķēpiem, zobeniem un šautenēm un visu pārējo, tā apliecinādami savu varu; bet Viņš nāks, kā evaņģēlists saka, “lēnprātīgs” jeb, kā pravietis sacījis, “miermīlīgs”. Tas teikts, it kā pravietis gribētu brīdināt ikvienu, sacīdams: ievērojiet šo ēzeli un ziniet, ka tas, kas nāks, jādams uz tā, tas būs īstais Mesija. Tādēļ piesargieties, lai jūsu acis nemeklē mirdzošu kroni, samta drānas un zelta rotas, nedz arī diženu, bruņotu jātnieku. Jo Kristus nāks necilā izskatā, ar noskumušu un lēnprātīgu sirdi, un Viņš sēdēs ēzeļa mugurā. Tas arī ir viss krāšņums un greznība, ar kādu Viņš stāsies pasaules priekšā, ienākdams Jeruzālemē.

Šī pravietojuma dēļ mūsu Kungam ir pienākums tieši tā ienākt [Jeruzālemē], un tam ir ļoti liela nozīme. Tādēļ Kristus tik rūpīgi liek mācekļiem visu sagatavot; un nevis nakts tumsā, nevis slepeni, bet gan atklāti, visiem redzot, gaišā dienas laikā ienāk Jeruzālernē, nevis viens, bet līdz ar lielu ļaužu pulku, kas iet Viņam pa priekšu un nopakaļus, gavilēdami un saukdami Viņu par īsto ķēniņu un Dāvida dēlu, vēlēdami Viņam laimi un svētību ceļā uz Viņa valstību; visai Jeruzālemei ir jāpamana šī ienākšana, tai jāredz un jādzird, kā piepildās Cakarijas pravietojums, kas brīdina jūdus, lai tie neapgrēcinātos, redzēdami ķēniņa nabadzīgo izskatu un necilo atnākšanu; viņiem ir jātop brīviem no maldīgām domām, ka Kristus nāks pasaulīgā spožumā. Jā, Viņš būs ķēniņš, saka Cakarija, bet nabadzīgs un lēnprātīgs ķēniņš, kura izskatā nebūs it nekā ķēnišķīga, gluži nekā no tā ārējā spožuma, ar kādu laicīgie valdnieki nāk pasaules priekšā.

Turpretī šim nabadzīgajam ķēniņam, kā Cakarija saka, būs dota citāda vara nekā visiem pārējiem ķēniņiem un ķeizariem, kuri jebkad valdījuši šai pasaulē un iemantojuši pašu lielāko varenību, kāda vien iespējama. Jo Viņa vārds ir Justns et Salvator. Nevis bagātais, varenais, brīnišķīgais pasaules ķēniņš, bet gan Taisnais un Pestītājs, kas atnesis taisnību un mūžīgo dzīvību, stāsies pretī grēkam un nāvei, būs grēka un nāves ienaidnieks, kas palīdzēs izglābties no grēkiem un mūžīgās nāves visiem tiem, kas Viņam tic un uzņems Viņu kā savu Ķēniņu un neapgrēkosies, ieraudzījuši Viņa nabadzību un patapināto ēzeli. Kas Viņu uzņems, tiem grēki taps piedoti un nāve nespēs tiem kaitēt, viņi saņems mūžīgo dzīvību. Un kaut arī tie reiz piedzīvos miesas nāvi un tiks guldīti kapā, tomēr tā nebūs nāve, bet vien dusēšana. To visu pravietis grib mums par šo Ķēniņu sludināt, nosaukdams Viņu divos vārdos – Taisnais un Pestītājs, kas izraus nāvei tās dzeloni un saplosīs velnam vēderu, tādā kārtā mūs, kas ticam uz Viņu, darīdams brīvus no grēkiem un nāves, un vedīs turp, kur līdz ar eņģeļiem būsim mūžīgā dzīvībā un svētlaimē.

Viņš atstāj pārējiem ķēniņiem viņu greznību, pilis, namus, naudu un mantu, Jauj, lai tie bauda dārgus ēdienus un dzērienus, valkā greznākus apģērbus un ceļ skaistākus namus nekā pārējie ļaudis; taču neviens no pasaules ķēniņiem nespēj darīt to, ko var šis nabadzīgais Ķēniņš – Kristus. Jo ne valdnieki, ne ķēniņi, nedz ari pāvests visā savā varenībā nespēj atpestīt pat no visniecīgākā grēka un ar visu savu naudu un mantu nevar dziedināt pat pašu vieglāko kaiti; es nerunāju nemaz par to, ka viņi varētu paglābt no mūžīgās nāves un elles. Bet šis Ķēniņš Kristus ne vien glābj no grēka, bet gan – no visiem maniem grēkiem; un ne vien no maniem grēkiem, bet – no visas pasaules grēkiem. Viņš nāk un grib atbrīvot ne vien no slimības, bet no nāves; un ne tikai no manas nāves, bet – no visas pasaules nāves.

Tā pravietis runā uz Ciānas meitu – lai viņa neapgrēkotos, redzēdama Viņa nožēlojamo nākšanu, bet gan – lai aizver acis un atdara ausis, neuzlūkojot, cik necili Viņš iejāj pilsētā un uzklausot, kas par šo Ķēniņu sludināts un sacīts. Jo acis saskata nabadzību un postu, to, ka Viņš jāj uz ēzeļa bez segliem un piesien, gluži kā kāds ubags; bet to, ka Viņš nāk, lai noņemtu mums mūsu grēkus, uzveiktu nāvi, dāvātu mūžīgu dzīvību un svētību, to acis neredz. Tas mums jādzird un jātic. Tādēļ Cakarija runā: “Sakiet to Ciānas meitai•, lai viņa to zinātu un nebēdātu, nedz ņemtu piedauzību, redzēdama, cik necilā veidā Viņš atnāk un cik kaunpilnā nāvē mirst.

Kas tad nu negrib to uzklausīt savām ausīm; bet cenšas saskatīt ar acīm un satvert ar rokām, tas apgrēkosies; jo ar šo Ķēniņu viss ir gluži citādi nekā ar visiem citiem ķēniņiem. Ko vien pasaules valdnieki dara, to viņi paveic ar savu spožumu un tam visam ir dižens izskats. Pie Kristus nekas tāds nav atrodams; Viņa darbs ir izglābt no grēkiem un nāves, un tas visupirms sākas Kristibā. Tur acs neredz nekā cita, kā vien ūdeni – gluži tādu pašu, kā viss pārējais ūdens. Viņš izteicis šo darbu vārdā un pasludinājumā. Bet acs neredz tur neko citu, kā vien cilvēka dvašu. Taču mums jābūt piesardzīgiem, ka neklausām vis savām acīm, bet gan aizdarām acis un atdarām ausis, lai uzklausītu vārdu. Tas māca, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus izlējis savas asinis par mūsu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Tādas dāvanas Viņš grib mums sniegt svētajā Kristībā, Vakarēdienā, pasludinājumā jeb absolūcijā; tur mēs šīs dāvanas noteikti atradīsim. Jā, tas patiesi šķiet pārāk necili, ka caur mazgāšanu ūdeni, vārdu un Sakramentu var tikt pildītas tādas lietas; tomēr neļauj, ka acs tevi pieviltu! Arī toreiz cilvēka acīm pārāk necili šķita tas, ka Viņš iejāj uz patapināta ēzeļa un ļauj sevi sist krustā, lai noņemtu mums grēku, uzvarētu nāvi un elli. Nevienam Viņš nešķita ievērojams; taču pravietis ir runājis. Tādēļ ir jāklausās un jātic tam, ko acis nesaskata.

Tādēļ evaņģēlists saka: “Sakait Ciānas meitai”, un pravietis runā: “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis.” Kas ir šis ķēniņš? Svētais, taisnais Ķēniņš, Pestītājs un palīgs, kas grib būt tavs svētdarītājs un tavs Pestītājs. Jo Viņš grib dot tev savu svētumu un taisnību, lai tu kļūtu brīvs no grēkiem; un savu dzīvību Viņš grib atdot tevis dēļ, lai caur Viņa nāvi tu taptu atpestīts no mūžīgās nāves. Tādēļ neapgrēkojies Viņa necilā un nabadzīgā izskata dēļ, bet pateicies Viņam par visu to un pieņem šo mierinājumu. Jo viss notiek tevis dēļ un nāk tev par labu; Viņš grib izglābt tevi no taviem grēkiem un nāves, darīt taisnu un svētu.

Tas ir mūsu Ķēniņš, mīļais Kungs Jēzus Kristus, tāda ir Viņa valstība un Viņa darbs. Viņš nav parādījies mums, pārsteigdams ar bagātību, kroni, plašām ķēniņvalstīm un pasaulīgu greznību, nē – bet tad, kad mums būs jāmirst un jāatstāj šī pasaule, tad Viņa amats un Viņa darbs būs tas, ka caur Viņa ciešanām un nāvi droši zinām, kur paliksim; ka varam sacīt: “Es esmu svētīts caur manu Ķēniņu Jēzu Kristu, kas nācis tik nožēlojamā izskatā un ļāvis sist sevi krustā, lai mani darītu svētu un noslīcinātu manī mītošo grēku un nāvi.” Kas tic tam, ko ir dzirdējis un kas sludināts Evaņģēlijā, tas arī saņem šo dāvanu. Jo tādēļ Kristus iestādījis svēto Kristību, lai caur to ietērptu tevi savā taisnībā, ka Viņa svētums un nevainība kļūtu par tavu īpašumu. Mēs esam nožēlojami nabaga grēcinieki, bet Kristībā Kristus mūs mierina, sacīdams: dod man savus grēkus un saņem manu svētumu un taisnību; ļauj man ņemt tavu nāvi un tērpies manā dzīvība! Tieši šāda ir Kristus valdīšana. Jo viss Viņa amats un darbs ir šis: ik dienas Viņš noģērbj mums grēkus un nāvi un ietērpj mūs savā svētumā un dzīvībā.

Šo pasludinājumu vajadzētu uzklausīt un uzņemt ar lielu prieku, kļūstot labākiem un pieaugot dievbijībā. Par nožēlu, notiek otrādi, un pasaule šīs mācības dēļ tikai arvien vairāk apgrēkojas: tas ir ļaunā velna darbs un veikums. Kā redzam, tagad ļaudis kļuvuši skopāki, nežēlīgāki, nešķīstāki, bezkaunīgāki un ļaunāki nekā senāk, zem pāvesta varas. Ko tas nozīmē? Neko citu, kā vien to, ka šis pasludinājums netiek uzņemts ar prieku, bet gan – neviens neņem to vērā, bet vairāk rūpējas par savu naudu un mantu nekā par svēto balvu, kuru mums atnes mūsu Kungs Kristus. Tādēļ Dievs, mūsu Kungs, viņus atkal soda un saka: tu negribi pateikties man par to, ka caur mana vienpiedzimušā Dēla ciešanām un nāvi esmu ņēmis projām tavus grēkus un nāvi? Labi, tad Es arī darīšu, ka grēku un nāves tev būs pār pārim, ja jau tu pats tā gribi; un, kur agrāk tevi bija apsēdis viens velns, tagad mocīs septiņi vēl ļaunāki. To arī redzam pilsētnieku un zemnieku skopuma un kauna pilnajā, negodīgajā dzīvē, vir,īu nešķīstībā un visās pārējās nelietībās.

Tādēļ es jūs pamudinu, lai jūs šo vēsti uzklausītu ar prieku un mīlestību un uzņemtu to visdziļākajā pateicībā, no visas sirds lūgdami Dievu, To Kungu, lai Viņš dod jums stipru ticību, ka varat šo mācību paturēt; un ziniet droši, ka tad būs arī augļi – dienu no dienas tapsit pazemīgāki, paklausīgāki, laipnāki, šķīstāki un dievbijīgāki. Jo šī mācība pati par sevi ir tāda, ka tā dara cilvēku šķīstu, paklausīgu un dievbijīgu. Bet tas, kas negrib to uzņemt ar mīlestību, kļūst septiņkārt ļaunāks nekā bijis iepriekš, pirms vēl pie šīs mācības nācis; to arī varam redzēt it visur. Tādēļ esiet modri, jo nenovēršami pienāks tā stunda, kad Dievs sodīs šādu nepateicību. Tad pasaule saņems to, ko pelnījusi.

Tādēļ atcerieties labi šīsdienas Evaņģēlija mācību. Ja arī jūdi nebūtu gribējuši sekot pravieša vārdam tieši mums ir sacīts, ka mūsu Ķēniņš nāk lēnprātīgs un pazemīgs, lai mēs neapgrēkotos, redzēdami šo nabadzību, nedz ari līdz ar jūdiem lūkotos pēc pasaulīgās greznības un bagātības; bet gan – lai mācāmies, ka mūsu Kungā Kristū esam iemantojuši tādu Ķēniņu, kas ir svētais un taisnais Pestītājs, kas grib glābt mūs no grēkiem un mūžīgās nāves. Šāds pasludinājums jāuzņem ar prieku un labu prātu, pateicībā Tam Kungam no visas sirds; citādi jums nāksies pieņemt ļauno velnu ar asarām, kaukšanu un zobu trīcēšanu.

Tā mūs pamudina apustuļu un visu to ļaužu piemērs, kuri līdz ar Kungu Kristu iegāja Jeruzālemē. Kungs Kristus ir Ķēniņš, un tādēļ Viņam ir sava valstība un sava tauta, un šai tautai patiesi jākalpo savam Ķēniņam, kā tas piederas. Kāda ir šī kalpošana, to mūsu stāsts it skaidri parāda. Jo šeit atrodam ļaudis, kuri pazīst Kungu Kristu kā savu Ķēniņu un nekaunas iet līdzās nožēlojamajam ēzelim un nabadzīgajam Ķēniņam. Viņu vidū ir apustuļi, kuri pirmie pazīst Kristu kā īsteno Mesiju, kas taisnos un atpestīs no grēkiem un nāves. Tādēļ viņi atved savam Kungam ēzeli, tas ir, viņi pieved Kristum jūdus, kas līdz šim dzīvojuši zem bauslības un nesuši šo nastu gluži kā ēzelis. Tad līdz ar ēzeli atved arī jauno kumeļu; tie ir pagāni, kas bijuši vēl nesavaldīti un dzīvojuši bez bauslības. Jo Kristus ir visu ļaužu Pestītājs. Tāpēc visiem godīgiem sludinātājiem un mācītājiem ir jāved cilvēki pie Kristus. Tā ir kalpošana Dievam, kāda pienākas šim Ķēniņam: atzīt Viņu kā Taisno un Pestītāju, uzņemt Viņu, slavēt un godināt, un rādīt ikvienam ceļu pie Viņa.

Otra dievkalpošana ir tā, ka dziedam “Ozianna!” Kungam Kristum, kas sēž ēzeļa mugurā; tas ir, kad esam Viņu atzinuši un uzņēmuši kā savu Pestītāju, mums vajag arī novēlēt Ķēniņam laimi un svētību ceļā uz Viņa valstību un darīt visu Viņa valstības labā. Lai Dievs dod, ka spējam to darīt; farizeji un augstie priesteri var runāt, ko vien vēlas. Jo “Ozianna” nozīmē: Kungs, palīdzi, Kungs, dod laimi Dāvida Dēlam. Gluži kā Mūsu Tēvs lūgšanā lūdzam: lai nāk Tava valstība. Jo velns un viņa sabiedrotie darīs visu, ko vien spēj, lai liktu šķēršļus Dieva valstības nākšanai, mēģinādami to izpostīt vai viltot.

Trešā kalpošana ir tā, ka ne vien lūdzam, bet arī izklājam savas drānas uz ceļa Kunga Kristus priekšā, lai sagādātu Viņa ienākšanai kaut nedaudz krāšņuma un goda; tas notiek, kad veicinām sludināšanas amatu, cik vien ir mūsu spēkos – palīdzēdami ar naudu un mantu, lai uzaudzinātu izglītotus un dievbijīgus ļaudis, kuri stātos baznīcas vadībā ar Dieva vārdu un labu prātu; ka tie, kas kalpo šai amatā, varētu to izpildīt, nodarboties ar studijām un nebūtu spiesti tās atstāt, lai sagādātu sev uzturu, nedz nodarboties ar citām lietām. Tātad: kur vien nepieciešama nauda un manta, lai baznīcas amati tiktu labi izpildīti un ļaudīm būtu labi vadītāji, tur Kungam Kristum tiek klātas drānas uz ceļa, lai Viņa ienākšana būtu cienīgāka.

Tā jākalpo šim Ķēniņam, nevaicājot pēc augstajiem priesteriem un farizejiem, kuriem šī ienākšana un greznības trūkums nav pieņemams; jā, viņi labprāt to aizliegtu. Bet Kristus neļauj sevi aizkavēt. Viņš ir Ķēniņš, tādēļ Viņam vajadzīga sava tauta un galminieki, kas Viņam kalpo. Un labi ir tiem, kuri kalpo Viņam; jo Kristus ir Ķēniņš, kurš pats grib atkal kalpot mums – ne ar naudu un mantu, kas taču ir gluži niecīgs pakalpojums, bet gan – ar Savu taisnību stāties pretī grēkam un būt par palīgu cīņā pret nāvi un mūžīgo pazušanu. Tālab mums jābūt labprātīgiem, gataviem pieņemt Viņa kalpošanu un neapgrēkoties, redzot pāvesta, bīskapu un visu to cilvēku piemēru, kuri negrib rīkoties kā. apustuļi – pievest ēzeli Kungam Kristum un sēdināt Ķēniņu ēzeļa mugurā. Šie bīskapi paši grib jāt uz ēzeļa un vadīt tautu, mācīdami un izrīkodami to pēc sava prāta. Bet Kristum viņi liek iet kājām un nevar paciest, ka Viņš nāk caur savu Evaņģēliju un atklāj sevi.

Šiem viltus mācītājiem ir savi skolnieki, kuri liekuļo, klāj palmu un eļļas koku zarus uz ceļa; bet nabaga Kristu tie nomētā akmeņiem. Jo tie vajā Viņu, Viņa Evaņģēliju un visus tos, kuri to sludina. Kādu dienu tie nokļūs turpat, kur jūdi, kas nonicinājuši taisno Ķēniņu un Pestītāju, un tādēļ saņems kā algu mūžīgu Dieva dusmību; turpretī tie, kas Kristu uzņēmuši, apliecinājuši un savu nabadzību pārvērtuši Viņa godībā, caur Viņu saņems mūžīgu taisnību un mūžīgu dzīvību. Lai to mums visiem dāvā mūsu mīļais Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus. Āmen.