Dominica 1. post Epiphaniam svētdienā
Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzalemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās? Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. [Lk.2:41-52]
Līdz šim pāvestības akluma varā neviens nav pratis mācīt un sludināt par mīļajiem Dieva svētajiem citādi kā vien, apberot viņus ar pārlieku augstiem slavas un cildinājuma vārdiem, slavējot viņu brīnumaino dzīvi un darbus, īpašo dievbijību un debesu prieku, – itin kā svētie, uz šīs zemes dzīvodami, nebūtu bijuši cilvēki un nebūtu piedzīvojuši, nedz izcietuši nekādas cilvēciskas nelaimes, vājības un trūkumus, itin kā, lai svētie saņemtu pelnīto slavu, tos vajadzētu pārvērst par koka vai akmens tēliem. Vēlāk, lai apstiprinātu un pamatotu šo slavēšanu, viņi ir izdomājuši apkaunojošus melus un pasakas, itin kā svētajiem tiktu parādīts liels gods, stāstot par viņiem tikai brīnumus un rādot viņu darbus kā piemērus, ko neviens cilvēks savā dzīvē nevar sasniegt, nedz rast mierinājumu, skatīdamies un mācīdamies no šiem izcilajiem ļaudīm. Un tā ar laiku svētie ir pilnīgi padarīti par elkiem un likti Kunga Kristus vietā kā aizlūdzēji, starpnieki un glābēji; mums ir mācīts viņus pielūgt, tā apkaunojošā veidā zaimojot un noliedzot mūsu mīļo Pestītāju un Augsto Priesteri Kristu.
Tāpat viņi ir gribējuši teikt augstu slavu Marijai, Kristus mātei, un nav varējuši izdomāt labāku veidu kā savos stāstos pārpildīt viņu ar žēlastību un dāvanām tik bagātīgi, itin kā viņa nekad nebūtu izcietusi nekādus kārdinājumus, nedz paklupusi vai kļūdījusies savā izpratnē par kādām lietām. Turpretī Raksti un šis Evaņģēlijs mums rāda, ka Dievs ar saviem svētajiem rīkojas prātam nepieejamā un – kā 4. psalma 4. pantā sacīts – brīnumainā veidā; jo vairāk Viņš tos apveltī ar savu žēlastību, pagodina un paaugstina, jo dziļāk Viņš tiem liek izjust krustu un ciešanas, jā, arī negodu, kaunu un pamestību.
Cilvēka prāts, bez šaubām, dotu Dievam padomu un pamācītu Viņu, sakot, ka Viņam nevajadzētu likt savam Dēlam pieredzēt tādu apkaunojumu un ļaut, lai Viņš tiktu nonāvēts gluži kā kāds slepkava un ļaundaris; Dievam nevajadzētu pieļaut, ka tiek izlietas Viņa Dēla asinis, bet drīzāk gan darīt tā, lai visi eņģeļi nestu Viņu uz rokām, visi ķēniņi un kungi mestos pie Viņa kājām un parādītu Viņam vislielāko godu. Jo tāda ir cilvēku gudrība – tā raugās un tiecas tikai pēc tā, kas šķiet godājams, augsts un skaists; tā bīstas no negoda, nicinājuma, ciešanām, posta utt. Bet Dievs rīkojas gluži pretēji. No cilvēku prāta un viedokļa raugoties, Dievs pret savu mīļo Dēlu izturas tik nelaipni un nosodāmi kā ne pret vienu citu cilvēku uz zemes, – itin kā tas būtu nevis Dieva vai cilvēku, bet paša velna bērns. Tāpat Viņš ir izturējies arī pret savu mīļo kalpu – Jāni Kristītāju, par kuru pats Kristus Mt. 11:11 saka: “No sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju.” Dievs pagodināja Jāni Kristītāju pavisam neparastā veidā – nelietīga sieviete ar savu dejošanu nopelnīja viņa galvu. Tā bija negoda pilna, apkaunojoša nāve.
Līdzīgi Kristus izturējās pret savu mīļo māti – tā, ka arī viņai nācās mācīties un pieredzēt, cik brīnumaini Dievs vada savus svētos. Evaņģēliji pietiekami skaidri rāda, ka Viņš Marijai reti ļauj pieredzēt jaukas un priecīgas dienas; visbiežāk viņai nākas izjust tikai bailes un ciešanas, – kā vecais, svētais Sīmeans ir pravietojis, rādīdams priekšzīmi visai kristietībai. Dievs parasti runā ar Mariju pavisam skarbi un bargi, pat nelaipni atraidīdams viņu, – kā tālāk dzirdēsim.
Tā nu šis Evaņģēlijs vispirms rāda mums kā piemēru Kristus mātes pieredzētās lielās ciešanas un krustu, ko Dievs liek nest saviem svētajiem. Jo, lai gan svētā Jaunava tiešām bija skaists Svētā Gara templis – svētīta ar vislielāko žēlastību, izredzēta un celta īpašā godā, kļūdama par Dieva Dēla māti, kas, bez šaubām, pieredzējusi lielāku prieku par savu bērnu nekā jebkura cita māte, tomēr Dievs Mariju ir vadījis tā, ka viņai sava Dēla dēļ nācies pieredzēt ne tikai paradīzes prieku, bet arī nelaimi, sāpes un sirds ciešanas. Pirmoreiz bēdas Mariju piemeklēja, kad viņai vajadzēja dzemdēt Bētlemē, svešā vietā, kur nebija piemērotas telpas ne viņai, ne viņas bērnam; tie varēja apmesties tikai kūtī. Arī otrais pārbaudījums nāca drīz – pēc sešām nedēļām, kad Marijai ar bērniņu nācās bēgt svešumā – pat uz septiņiem gadiem. Šādu nelaimju Marijai, neapšaubāmi, ir bijis vēl daudz vairāk, nekā šeit aprakstīts.
Viens no šādiem notikumiem – un nekādā ziņā ne mazsvarīgākais – ir šis gadījums, kad Dievs ļauj Marijai pazaudēt Jēzu no redzesloka un ilgi neparāda, kur Viņu atrast. Tas Mariju ir tik ļoti izbiedējis un sarūgtinājis, ka viņa jau gandrīz padevusies izmisumam; to viņa arī atzīst un saka: “Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Padomāsim mazliet par to, kā Marija ir jutusies. Ikviens tēvs un ikviena māte labi saprot, kāda nelaime un ciešanas uzbrūk tad, ja bērns, kas saviem vecākiem ir mīļš, negaidīti ir projām, tā ka vecāki nezina, ko domāt, bet tikai redz, ka bērns ir pazudis. Pat tad, ja šāda neziņa turpinās tikai stundu, – kas gan tās ir par bēdām, vaimanām un žēlabām – te nav rodams nekāds mierinājums; vecākiem nav prātā ne ēšana, ne dzeršana, ne miegs, ne atpūta – posts ir tik liels, ka viņi labāk gribētu būt miruši. Un cik daudzkārt lielākas ir ciešanas, ja bērna prombūtne ilgst visu dienu un nakti vai vēl ilgāk! Tad katra stunda kļūst līdzīga simt gadiem.
Uzlūko šo māti – viņa pazaudē savu pašas Dēlu, kam līdzīga nav un nevar būt ne viņai, ne kādai citai mātei. Viņš ir tikai Marijas Dēls, un Marija – Viņa māte; šim Dēlam nav parasta, dabīga tēva, jā, Viņš ir patiesais, vienpiedzimušais Dieva Dēls, ko Dievs Marijai īpašā veidā ir uzticējis, lai viņa kā māte par to ar vislielāko uzcītību rūpētos, audzinādama un pieskatīdama Viņu. Un līdz šim Marija bez īpašām raizēm un pūlēm ir audzinājusi savu Dēlu, aizsargādama no visiem svešinieku un ienaidnieku draudiem, tā ka nu jau Viņš ir nedaudz paaudzies un mātei vajadzētu no Viņa sagaidīt vislielāko prieku un mierinājumu. Un nu piepeši Marija Viņu pazaudē – tieši tad, kad jau ir domājusi, ka viņai vairs nebūs tik daudz rūpju kā iepriekš. Turklāt Jēzus ir pazudis no mātes redzesloka ne tikai stundu vai divas, pat ne tikai dienu un nakti, bet veselas trīs dienas, tā ka māte nevar iedomāties neko citu kā vien – ka būs Viņu pazaudējusi uz visiem laikiem. Kurš gan varētu izteikt vai iedomāties to, kā mātes sirds visas šīs trīs dienas ir baiļojusies un skumusi, – ir jābrīnās, ka Marija tik smagās sirds ciešanās vēl ir spējusi palikt dzīva.
Šīs bēdas un ciešanas Marijai jāpanes ne tā, it kā tās būtu viņai uzbrukušas nejauši un bez viņas pašas vainas; Marijas sirdsapziņa arī liek viņai domāt, ka, ja jau Dievs uzticējis bērnu tieši viņai, tad par Viņu jāatbild tikai Marijai pašai un nevienam citam. Redzi, kādas vētras plosa viņas sirdi! Marija domā: skaties, kas noticis, – tu esi pazaudējusi savu bērnu, un tā ir tikai tava vaina, jo tev vajadzēja Viņu pieskatīt, ne mirkli nenolaižot no Jēzus acis. Ko nu tu atbildēsi Dieva priekšā – kādēļ neesi par Viņu labāk rūpējusies? Šīs ciešanas tu esi nopelnījusi ar savu grēku un neesi cienīga būt Viņa māte. Jā, tu esi pelnījusi, ka Viņš tevi nolād ļaužu priekšā; Viņš taču bija parādījis tev tādu godu un žēlastību, izraudzīdamies tevi par savu māti!
Vai gan Marijas sirds varēja nesatrūkties un neizbīties šo divu lietu dēļ? Pirmkārt, tādēļ, ka viņa bija pazaudējusi Dēlu un nevarēja Viņu atrast; otrkārt – un šis ir nopietnākais iemesls, ar kādu citām mātēm nav jāsastopas, bet kas Marijas ciešanas dara īpaši smagas –, tādēļ, ka viņa ir izbijusies Dieva, sava bērna īstā, vienīgā Tēva, priekšā. Marijai nākas domāt, ka Dievs vairs negrib, lai viņa būtu Jēzus māte, tādēļ viņas sirds ir vairāk nomākta nekā jebkurai citai sievai. Viņa savā sirdī jūt, ka ir darījusi gandrīz tādu pašu grēku kā pati pirmā māte – Ieva, kas ievedusi postā un samaitāšanā visu cilvēku dzimumu. Jo kas gan ir visi grēki salīdzinājumā ar šo – ka Marija tik briesmīgā veidā ir atstājusi neaprūpētu un pazaudējusi šo bērnu, pašu Dieva Dēlu, pasaules Pestītāju? Un, ja Jēzus tā arī paliktu pazudis vai arī ja Dievs, nevarēdams pieļaut, ka Dēls pazūd, ņemtu Viņu atpakaļ pie sevis, – tad Marijas nolaidība tiešām būtu varējusi kļūt par šķērsli pasaules pestīšanas darbam. Tas, neapšaubāmi, bija ienācis viņai prātā un iedvesis viņas sirdī vislielākās bailes. Jo sirdsapziņa jau tāpat ir trausla lieta, un Marija, šis dievbijīgais bērns, bija apveltīta ar ļoti maigu un jūtīgu sirdi un sirdsapziņu.
Te tu redzi, kā Dievs izturas pret šo izcilo, svēto cilvēku – pret sava Dēla māti. Lai gan Viņš ir cēlis to augstā godā un viņas prieks par Dēlu ir bijis tik liels kā nevienai citai mātei, tomēr nu Dievs atņem Marijai visu viņas lepnumu un mierinājumu, tā ka viņa pat vairs nevar sacīt: es esmu sava Dēla māte. Iepriekš viņa bija celta debesīs, bet nu piepeši tiek iemesta elles dziļumos, tādās šausmās un sirdssāpēs, ka varētu krist izmisumā un nomirt vai vēlēties, kaut nekad nebūtu savu bērnu redzējusi, nedz par Viņu dzirdējusi; tā Marija būtu varējusi izdarīt lielāku grēku nekā jebkurš cits cilvēks.
Redzi, tā Dievs var rīkoties ar saviem svētajiem – Viņš var atņemt tiem prieku un mierinājumu, kad vien vēlas, un likt just izbailes tieši to lietu dēļ, par kurām viņiem ir vislielākais prieks; un otrādi – Viņš var dot vislielāko prieku tieši par to, kas mūs visvairāk izbiedējis. Svētās Jaunavas lielākais prieks bija tas, ka viņa varēja kļūt par šī bērna māti; Taču tagad viņai jāpieredz vislielākās bailes un sirdssāpes tieši Dēla dēļ. Tāpat notiek arī mums – nekas mūs nebiedē tik ļoti kā grēks un nāve; tomēr Dievs mums sniedz tādu mierinājumu, ka drīkstam lepoties un sacīt tāpat, kā saka Sv. Pāvils Rom. 5:20 21: grēks mums ir kalpojis, lai žēlastība vairotos un kļūtu vēl jo lielāka; un nāve, Kristū uzvarēta, ļauj arī mums ilgoties būt mirušiem un mirt ar prieku.
Savukārt tad, kad Dievs dod mums stipru ticību un mēs varam palikt drošā paļāvībā, zinādami, ka Kristū esam sev iemantojuši žēlīgu Dievu, – tad esam paradīzē. Taču, pirms vēl pagūstam attapties, viss var pavērsties pavisam citādi – mūsu sirdis var izbīties tik ļoti, ka mums šķiet, it kā Dievs gribētu izraut Kristu mums no sirds; izbailes mūs pārņem tik ļoti, ka vairs nespējam meklēt mierinājumu pie Dieva; velns iedveš mūsu sirdīs šausminošas domas par Dievu, un sirdsapziņa jūt, ka esam Viņu pazaudējuši; nu mūsu sirdis baiļojas un kļūst nemierīgas, it kā nevarētu gaidīt no Dieva neko citu kā vien dusmas un nežēlastību, ko esam nopelnījuši ar saviem grēkiem.
Jā, arī tad, ja mūsu sirdsapziņu nenomāc acīmredzami grēki, velns var padarīt par grēku to, kas nemaz nav grēks; viņš vajā un biedē sirdi, nomocīdams to ar šādām domām: kas zina, vai Dievs tevi grib, vai Viņš tev novēl Kristu? Gluži kā šeit mīļā māte šaubās, vai Jēzus vairs grib, lai tā būtu Viņa māte. Marijas sirdsapziņu pārņem tāda izjūta, it kā viņa nebūtu pietiekami uzcītīgi rūpējusies par Dēlu, tādēļ arī Viņu pazaudējusi; lai gan tā nav viņas vaina un Dēls arī nav nekur pazudis. Bet Marijas sirds, sastapusies ar šādu kārdinājumu, pati sev saka: jā, līdz šim gan Dievs bija tev devis stipru ticību; bet varbūt tagad Viņš to vairs nedos – to tu būsi nopelnījusi ar šo vai kādu citu pārkāpumu.
Un tieši šie ir paši smagākie kārdinājumi un ciešanas, ko Dievs reizēm mēdz izmantot, lai mācītu savus svētos. Šīs ciešanas mēdz saukt par desertionem gratiae[2] – cilvēka sirds jūtas tā, it kā Dievs ar savu žēlastību būtu viņu atstājis un vairs negribētu uzturēt žēlastībā; kurp vien cilvēks raugās, it visur viņš saskata tikai dusmas un briesmas. Taču tik smagi pārbaudījumi nepiemeklē katru; ne katrs tos arī spēj saprast – tikai tie, kuri šādus brīžus ir pieredzējuši. Lai izturētu šādus triecienus, garam ir jābūt ļoti stipram.
Tomēr šāds piemērs mums tiek rādīts, lai mēs mācītos, kā izturēties, kad mūs piemeklē kārdinājumi, un kur rast mierinājumu; ja arī mūs Dievs reiz pārbaudīs ar tik smagiem kārdinājumiem, mums jābūt gataviem, lai uzreiz nekristu izmisumā. Jo tas viss ir rakstīts nevis šīs Jaunavas, Kristus mātes, bet mūsu dēļ, – lai mēs šajos vārdos rastu gan mācību, gan mierinājumu.
Tādēļ Rakstos ir atrodami vēl citi piemēri, kas stāsta par smagajiem kārdinājumiem, kādus pieredzējuši izcili svētie. Viens no viņiem, bez šaubām, ir bijis svētais tēvs Jēkabs, par kuru 1. Moz. 32:25 rakstīts, kā viņš visu nakti cīnījās ar eņģeli; Joz. 7 stāstīts par pravieti Jozuu, kam Dievs bija devis lielu apsolījumu – ka viņš spēs salauzt visu pagānu pretestību un iznīcināt visus savus ienaidniekus; turklāt pats Dievs pravieti mudināja būt drošam un nebaidīties, apsolīdams pats būt viņam līdzās. Paļaudamies uz šo apsolījumu, Jozua bija droši devies cīņā un izcīnījis lielu uzvaru. Bet kas notika? Tieši tad, kad pravietis, ar šādu ticību un drosmi apbruņots, bija iekarojis Jērikas pilsētu, viņš sūtīja tikai trīs tūkstošus savas tautas vīru uzbrukumā Ajai, kas bija neliela pilsēta, kuru jūdiem būtu vajadzējis itin viegli iekarot, jo ienaidnieku tajā bija pavisam maz. Jozuas ļaudis kļuva lepni un pārdroši, redzēdami, ka pilsēta ir maza un ienaidnieku pavisam nedaudz. Bet, sasnieguši Aju, viņi piepeši izbijās, pagrieza ienaidniekam muguru un bēga, lai gan nonāvēti bija tikai trīsdesmit divi vīri no visa karapulka. Arī pats Jozua zaudēja dūšu un noslīga zemē, visu dienu nespēdams pacelt augšup savu vaigu; viņš kliedza un sauca uz Dievu: “Ak Kungs, mans Dievs! Kāpēc Tu esi licis šai tautai celties pāri Jordānai? Vai ar nodomu, lai mūs nodotu amoriešu rokās? Lai tie mūs iznīcinātu? Ak, kaut mēs labāk būtu palikuši dzīvot viņpus Jordānas!” Redzi, te nu lielais, varonīgais karotājs ar visu savu ticību ir cietis sakāvi; viņš bija tik cieši turējies pie Dieva vārda, ka tagad tikai pats Dievs var viņu atkal stiprināt. Kas tad viņu ir tik ļoti izbiedējis? Nekas cits kā tas, ka Dievs, gribēdams pravieti pārbaudīt, apslēpj sevi viņa skatienam un ļauj viņam mācīties un atzīt, kas ir cilvēks un ko viņš spēj, kad Dievs atrauj no viņa savu roku.
Šādas ciešanas ir pārlieku smagas, cilvēka dabai gluži nepanesamas; tādēļ svētie, tās izciezdami, tik gauži sūdzas un sauc uz Dievu. Psalmu grāmata ir šādu žēlabu saucienu pilna; tā Ps. 31:23 lasām: “Bet es domāju savās bailēs: “Es esmu atstumts no Tavām acīm!”” – tas ir: es nezināju un nejutu neko citu kā vien to, ka mana sirds sacīja: Dievs tevi negrib! Ja Dievs ar savu spēku nebūtu svētos uzturējis un atkal izglābis, tie pavisam nogrimtu elles dziļumos, – kā arī Ps. 94:17 sacīts: “Ja Tas Kungs nebūtu mans palīgs, tad jau sen mana dvēsele dusētu klusēšanas zemē.”
Tā nu svētā Jaunava šīs trīs dienas bija īsta mocekle, un viņai klājās daudz grūtāk nekā citiem svētajiem, kas cietuši miesīgas sāpes un mokas; Marija Dēla dēļ nonāk tādu baiļu varā, ka vēl briesmīgāku elli pat nevarētu iedomāties. Jo šīs ir vislielākās mokas; tās ir bēdas, kas uzbrūk sirdij un nomoka to vairāk nekā visas citas ciešanas. Visas pārējās ciešanas, kas uzbrūk miesai, tomēr vēl ir panesamākas; jā, tajās sirds vēl spēj priecāties, nepievērsdama nekādu uzmanību visām ārējām ciešanām, – kā lasām par Sv. Agnesi un citām moceklēm. Ja sāpes un ciešanas skar tikai miesu, bet sirds un dvēsele ir un paliek prieka pilnas, – tās tikai pa pusei būtu saucamas par ciešanām; bet ciešanas, kuras jāpanes tikai sirdij, spēj panest tikai lieli, stipri gari, un ir vajadzīga īpaša Dieva žēlastība, lai to varētu izdarīt.
Bet kādēļ Dievs liek pieredzēt šādas bēdas tieši tiem, kuri Viņam ir vismīļākie ļaudis? Acīmredzot tas nenotiek bez iemesla un nav saistīts ar Dieva dusmām vai nežēlastību, bet – ar Viņa lielo žēlastību un labestību. Tā Viņš grib mums parādīt, ka it visās lietās izturas pret mums laipni un tēvišķīgi, uzticīgi rūpēdamies par savējiem un vadīdams viņus tā, lai šo cilvēku ticība arvien pieaugtu un kļūtu jo dienas, jo stiprāka. Bet īpaši nozīmīgi ir divi iemesli.
Pirmkārt, tā Dievs grib pasargāt savus ļaudis no pārgalvības, – lai izcili svētie, kam dota īpaša Dieva žēlastība un dāvanas, pārlieku nepieķertos šīm lietām un nepaļautos paši uz sevi. Jo, ja viņi arvien būtu tik stipri garā un neizjustu neko citu kā vien prieku un labpatiku, tie galu galā varētu iekrist velnišķīgā augstprātībā, kas nicina Dievu un lepojas pati ar sevi. Tādēļ Dievam nākas sagādāt svētajiem tādus pārbaudījumus, ka viņi nevar vienmēr just tikai Gara spēku, bet reizumis viņu ticība piedzīvo nemieru un sirds izbailes, – lai šie cilvēki paši redzētu, kas viņi ir, un būtu spiesti atzīt, ka paši neko nespētu, ja Dievs ar savu žēlastību viņus neuzturētu. Tā Viņš uztur savus svētos pazemībā un liek tiem pareizi apzināties pašiem sevi, lai viņi nekļūtu lepni un pārdroši savas ticības un svētuma dēļ, – kā tas notika Sv. Pēterim, kas uzdrīkstējās apgalvot, ka atdos savu dzīvību par Kristu, Jņ. 13:37.
Pravietis Dāvids apliecina, ka arī viņam ir nācies to iemācīties, – kā lasām Ps. 30:7 8: “Es gan sacīju, kad man labi klājās: “Es nešaubīšos nemūžam!” .. bet, kad Tu apslēpi savu vaigu, tad es iztrūkos.” Un Sv. Pāvils 2. Kor. 1:8 9 žēlojas par Āzijā pieredzētajām ciešanām, sacīdams: “Mēs negribam jūs, brāļi, atstāt bez ziņām par mūsu bēdām, kas mums bija Āzijā; tās bija pārāk smagas un gāja pāri mūsu spēkiem, tā ka jau gandrīz vairs necerējām palikt dzīvi. Pēc mūsu pašu domām, bijām jau nāvei lemti, tā ka vairs nepaļāvāmies paši uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos.” 2. Kor. 12:7 9 apustulis saka, ka viņam ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, kas Pāvilu sit ar dūrēm, lai viņš nekļūtu iedomīgs savu augsto atklāsmju dēļ; un Dievs nav gribējis viņam šo dzeloni atņemt, lai gan Pāvils to trīs reizes sirsnīgi lūdzis. Viņam bija jāturas pie mierinājuma vārdiem, ko Dievs bija teicis: “Tev pietiek ar manu žēlastību; jo mans spēks nespēkā varens parādās.” Tādēļ šādi pārbaudījumi svētajiem ir vajadzīgi un nozīmīgi – nozīmīgāki nekā ēšana un dzeršana; tie ir nepieciešami, lai viņi paliktu dievbijībā un pazemībā, mācīdamies turēties tikai pie Dieva žēlastības.
Otrkārt, Dievs ļauj šādām lietām notikt, lai rādītu piemēru citiem cilvēkiem – lai biedinātu pārlieku drošos un iedrošinātu biklos un izbiedētos. Nekaunīgie un neatgriezušies var raudzīties šādu piemēru spogulī, lai mācītos laboties un sargāties no grēkiem, redzēdami, ka Dievs arī ar svētajiem rīkojas šādi – ka tie nonāk baiļu varā un vairs nejūt neko citu kā vien Dieva dusmas un nežēlastību, līdz beidzot viņus pārņem tādas bailes un šausmas, it kā tie būtu darījuši vissmagākos grēkus, kādus vien cilvēks var darīt. Tā šeit Kristus mātei trīs dienas nācies cīnīties ar nemierīgu sirdsapziņu, kas viņu apsūdz, it kā Marija pati būtu pazaudējusi Dieva mīļo Dēlu – izdarījusi tādu grēku, kuram līdzīgu neviens uz šīs zemes nav darījis; tādēļ viņai neatliek nekas cits kā drebēt bailēs Visaugstākā priekšā. Taču patiesībā šeit nav ne grēka, ne Dieva dusmu un nežēlastības.
Ja nu dievbijīgām sirdīm uzbrūk šādas šķietami nepanesamas šausmas un bailes, kas tad notiks ar tiem, kuri bezkaunīgi dzīvo un turpina palikt īstos grēkos, pelnīdami un krādami Dieva dusmas? Kā viņi pastāvēs, kad reiz tos negaidīti pārsteigs bailes? Tas taču var notikt kuru katru mirkli!
Savukārt izbiedētām sirdsapziņām šāds piemērs kalpo kā mierinājums; jo te ir redzams, ka Dievs šādi pārbaudījis ne tikai viņus vien, bet arī visizcilākos svētos, likdams tiem izciest tieši tos pašus kārdinājumus un draudus. Jo, ja Rakstos mums nebūtu sniegts neviens piemērs, kas liecina, ka arī svētajiem ir klājies tāpat kā mums, tad mēs šādus pārbaudījumus nespētu panest un baiļu pilnā sirdsapziņa žēlotos: jā, vienīgi es atrodos šādu ciešanu varā. Kad gan Dievs būtu ļāvis tā piemeklēt dievbijīgus un svētus cilvēkus? Tātad manas ciešanas ir zīme, ka Dievs mani negrib. Bet tagad redzam un dzirdam, ka tieši tā Dievs ir rīkojies ar visiem izciliem svētajiem, nesaudzēdams pat savu māti. Tā mums ir mācība un mierinājums, kas ļauj šādās ciešanās nekrist izmisumā, bet klusi gaidīt, līdz Dievs mūs izglābs; jo Viņš ir glābis visus savus mīļos svētos.
Treškārt, minēsim pašu galveno iemeslu, kura dēļ Dievs dara šādas lietas, proti – Viņš grib mācīt saviem svētajiem, kur viņiem meklēt īsto mierinājumu un kā to saņemt, lai atrastu un paturētu Kristu. Tā ir šī Evaņģēlija galvenā lieta – tas mums māca, kā un kur atrast Kristu. Teksts saka: Marija un Jāzeps trīs dienas ir meklējuši Jēzu, tomēr nav varējuši Viņu atrast ne Jeruzalemes pilsētā, ne pie draugiem un paziņām. Viņš ir bijis atrodams tikai templī, sēžot starp skolotājiem – Viņš nācis turp, kur tiek lasīti un mācīti Raksti, Dieva vārds. Kad nu vecāki satraukti sāk žēloties par to, kā tie Viņu ar lielām sāpēm meklējuši, Jēzus viņiem atbild:
“Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?”
Ko izsaka vārdi: “Man jādarbojas sava Tēva lietās”? Vai tad visa radība nepieder Tēvam? Viss pieder Viņam; taču Viņš dāvinājis savu radību mums, lai mēs to lietotu un šajā laicīgajā dzīvē to pārvaldītu, – tas mums ir zināms. Tikai vienu lietu Tēvs ir paturējis sev; tā ir svēta un tikai Dieva īpašums, kas mums no Viņa īpaši jāsaņem. Tas ir Viņa svētais vārds, ar kuru Dievs valda pār sirdīm un sirdsapziņām, svētī un atpestī tās. Tādēļ arī templis tika saukts par svētumu jeb svēto mājokli, jo tajā Dievs ar savu vārdu atklāja savu klātbūtni un ļāva sevi dzirdēt. Tāpat arī Kristus ir sava Tēva lietās, kad Viņš caur savu vārdu ar mums runā un ved arī mūs pie Tēva.
Redzi, tādēļ Kristus šeit nosoda savus vecākus, kas ir maldījušies apkārt, meklēdami Viņu citās, laicīgās un pasaulīgās lietās, pie draugiem un paziņām, nemaz neiedomādamies, ka Viņam jābūt sava Tēva lietās – Viņa namā. Tā Kristus grib parādīt, ka Viņa vara un visa kristīgā dzīve ir balstīta tikai vārdā un ticībā, nevis kādās citās, ārējās lietās (kā, piemēram, spožajā, ārišķīgajā jūdu svētumā), nedz arī laicīgā, pasaulīgā dzīvē jeb valstībā. Īsi sakot, Kristus negrib tikt atrasts nedz draugu un paziņu vidū, nedz arī visās citās lietās, kas atrodas ārpus Dieva vārda amata. Jo Viņš negrib būt pasaulīgs; Viņš ir atrodams nevis pasaulīgās lietās, bet sava Tēva lietās – to Viņš ir parādījis jau kopš savas dzimšanas brīža visā savā dzīvē. Viņš gan ir bijis pasaulē, taču nav turējies kopā ar šo pasauli, – kā Viņš arī Pilātam saka: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” Viņš gan ir gājis pie draugiem un paziņām, tāpat arī pie citiem cilvēkiem, taču pats nav nodevies viņu laicīgajai dzīvei, bet tikai kā viesis ceļojuma laikā ienācis viņu mājvietās un lietojis to, kas nepieciešams Viņa miesas vajadzībām; taču Kristus rūpējas vienīgi par sava Tēva lietām, tas ir, par Viņa vārdu. Tajā Viņš grib būt atrodams, tur Viņš ir jāmeklē ikvienam, kas patiesi vēlas Viņu sastapt.
Tas nozīmē tieši to pašu, ko jau esmu sacījis – ka Dievs negrib, lai paļaujamies uz ko citu vai ar savām sirdīm pieķeramies kam citam, nevis Kristum, kas atrodams Viņa vārdā, – lai cik svētas un garīgas būtu visas pārējās lietas. Ticībai ir cits pamats, uz kura tai droši jābalstās, lai varētu pastāvēt. Tādēļ Kristus mātei un Jāzepam jāpieredz šāds notikums – viņu gudrība, domas un cerības pieviļas un visa ilgā meklēšana, staigājot no vienas vietas uz otru, izrādās veltīga. Jo viņi meklē Dēlu ne tā, kā vajadzētu, bet tā, kā mēdz darīt miesa un asinis, kas arvien raugās pēc cita mierinājuma, nevis satver vārdu. Jo miesa un asinis arvien vēlas saņemt ko tādu, ko būtu iespējams redzēt un sajust, lai pieķertos tam ar jūtām un prātu.
Tādēļ arī Dievs ļauj cilvēkam kļūdīties un pievilties, lai viņam nāktos iemācīties, ka ikviens mierinājums, ko miesa un asinis meklē pie cilvēkiem un visas radības, nav gluži nekas un šajās lietās nav atrodama ne palīdzība, ne padoms; jo to spēj dot vienīgi Dieva vārds. Te nu ir jānovēršas no draugiem, paziņām, no visas Jeruzalemes pilsētas, no visas gudrības, prasmēm un visa pārējā, kas atrodams pie cilvēkiem. Jo tas viss nespēj palīdzēt un dot īstu mierinājumu – līdz pat brīdim, kad palīdzība tiek meklēta templī, tas ir, Tēva lietās – tajā, kas pieder Viņam. Tur Kristus noteikti ir atrodams un sirds atkal iegūst prieku – citādi tai būtu jāpaliek bez mierinājuma, jo pati sevī un visā radībā sirds to neatrod.
Tā nu, ja Dievs ļautu pār mums nākt šādiem smagiem kārdinājumiem, mums arī jāmācās nesekot mūsu pašu domām, nedz cilvēku padomam, kas rāda ceļu drīz šurpu, drīz turpu, pie mums pašiem vai pie kāda cita, bet – domāt, ka Kristus mums jāmeklē tur, kur ir Viņa Tēva lietas, tas ir, mums vienkārši jāturas pie Evaņģēlija vārda, kas pareizi parāda un ļauj atzīt Kristu. Ja šajos un visos pārējos garīgajos kārdinājumos gribi gūt mierinājumu citiem vai pats sev, mācies līdz ar Kristu sacīt: kādēļ gan tu skraidi šurpu un turpu, nomocīdamies ar skumju un baiļu pilnām domām, it kā Dievs vairs negribētu būt tev žēlīgs un Kristus tev nebūtu atrodams? Kādēļ tu domā, ka nevarēsi rast mieru, iekams atradīsi Kristu pats sevī, tā ka varēsi justies svēts un bez grēka? Tur nekas neiznāks – tās visas ir veltīgas pūles un darbs. Vai tad nezini, ka Kristus nav un negrib būt atrodams nekur citur kā vien sava Tēva lietās? Viņš taču nav atrodams tajā, kas esi tu pats un visi cilvēki, nedz tajā, kas cilvēkiem pieder. Vaina nav Kristū, nedz Viņa žēlastībā; Viņš ir un paliek šeit un ir atrodams katrā laikā. Vaina ir tevī – tu Viņu nepareizi meklē; jo tu nemeklē tur, kur Viņš jāmeklē, bet seko savām sajūtām un gribi Kristu satvert ar savām domām. Tev jānāk šurpu – kur ir nevis tavi, nedz kāda cita cilvēka, bet gan paša Dieva darbi un Viņa valdīšana, proti – turp, kur ir Viņa vārds. Te Viņu noteikti sastapsi; tad dzirdēsi un redzēsi, ka Dieva dusmas un nežēlastība, no kā tu tik ļoti baidies, tev nemaz nedraud; Dievs parāda tev tikai žēlastību un sirsnīgu mīlestību, un Kristus kā laipns un labvēlīgs Starpnieks saka Tēvam par tevi visu to labāko. Dievs sūta tev šo pārbaudījumu ne tādēļ, ka gribētu tevi atstumt, bet tādēļ, lai tu labāk iepazītu Viņa vārdu un ciešāk pie tā turētos, nosodītu savu neizpratni un uzzinātu, cik sirsnīgi un uzticīgi Viņš rūpējas par tevi.
Redzi, tāda ir šī evaņģēlija skaistā mācība. Te uzzinām, kā pareizi meklēt un atrast Kristu; šajos vārdos tiek parādīts arī īstais mierinājums, kas atveldzē nomāktās sirdis un sirdsapziņas tā, ka visas bailes un briesmas atkāpjas, sirds atgūst prieku un kļūst gluži kā no jauna piedzimusi. Bet ir grūti nonākt līdz šādai atziņai un izpratnei; vispirms ir jāizmēģina un jāpieredz, ka visi veidi, kādos tu domā meklēt Kristu, ir veltīgi un maldīgi, un galu galā nav nekāda cita padoma kā vien tas, ka tev jāpaklausa vienīgi Dieva vārdam, meklējot Kristu ārpus sevis paša un visiem cilvēciskajiem kārdinājumiem. Citās – miesīgās – nelaimēs un vajadzībās vari meklēt mierinājumu mūsu pašu lietās, tādās kā nauda, manta, draugi un paziņas; bet šeit, šajās lietās, tev jāmeklē kas cits – ne cilvēku, bet paša Dieva īpašums, proti – vārds, kas vienīgais dod iespēju Viņam sazināties ar mums un mums – ar Viņu. Bet, lai tam pievērstu īpašu uzmanību, evaņģēlists saka:
“Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu.”
Tā tiek aizdarītas mutes tukšo salmu kūlējiem, kas tik ļoti slavē Jaunavu Mariju un citus svētos, itin kā tie būtu visu zinājuši un nekādā ziņā nevarētu maldīties. Šeit tu dzirdi, kā viņi maldās un klūp ne tikai tādā ziņā, ka ir meklējuši Kristu visās vietās un nav zinājuši, kur Viņu atrast, līdz galu galā bez nodoma ienākuši templī; viņi arī nesaprot uz tiem sacīto Dieva vārdu. Kristum nākas nosodīt viņu neizpratni un sacīt: “Vai tad nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” To evaņģēlists ir parādījis ļoti rūpīgi un nav gribējis noklusēt, – lai šādiem melīgu pasaku sacerētājiem, nesaprātīgiem, nepieredzējušiem un uzpūtīgiem darbu skolotājiem nedotu iespēju pārmērīgi slavēt svētos un padarīt viņus par elkiem.
Svētajai Jaunavai šāda neīsta, izdomāta slava nav vajadzīga – Dievs viņu ir vadījis tā, ka daudzas lietas viņai palikušas apslēptas; ik dienu Marijai noticis kas tāds, ko viņa iepriekš nav zinājusi; Dievs tā ir rīkojies tādēļ, lai uzturētu viņu pazemībā un neļautu iedomāties, ka viņa ir labāka par citiem. Marijai pietiek ar tādu slavu un godu, ka Dievs ar savu žēlastību ir viņu vadījis un uzturējis, – lai gan tieši viņu Viņš ir rotājis ar dažādām izcilām dāvanām – bagātīgāk nekā citus svētos. Un tomēr viņai – tāpat kā citiem – ik dienu ir nācies mācīties un pieaugt, panesot dažādus pārbaudījumus un bēdas.
Šādi piemēri ir ļoti derīgi un vajadzīgi; tie parāda, ka arī svētajiem, kas taču ir ar īpašu žēlastību apveltīti Dieva bērni, tomēr vēl paliek vājības; arī viņi bieži maldās un kļūdās, jā, viņiem ir dažādi trūkumi – tie dažkārt pat paklūp pavisam rupjā veidā –, tomēr tas notiek nevis ar nodomu vai pārgalvīgi, bet vājuma vai neizpratnes dēļ. Lasot evaņģēliju, to atkal un atkal redzam notiekam ar apustuļiem. Tas tādēļ, lai mēs mācītos nepaļauties nedz uz citiem cilvēkiem, nedz arī pašiem uz sevi, bet – kā šis evaņģēlijs māca – turēties tikai pie Dieva vārda, lai mēs šādos piemēros rastu mierinājumu, nezaudētu cerību un nekristu izmisumā, kaut arī esam vāji un visu nespējam saprast. Tikai jāņem vērā, ka nedrīkstam šīs žēlastības dēļ kļūt pārdroši un nekaunīgi – kā to dara lepni viltus svētie.
Īsi sakot – šajā evaņģēlijā tev tiek sniegts pārliecinošs piemērs, kas ļauj atspēkot visu neprātīgo svēto un lielo gudrinieku kliegšanu, ko tie vēl arvien turpina, lai tikai varētu palikt pie saviem izdomājumiem, pretodamies Dieva vārdam, proti: viņi mums rāda svēto tēvu rakstus un mācības, baznīcas un koncilu noteikumus un saka, ka tas viss esot jāievēro. Jo viņi saka, ka tēviem, baznīcai un konciliem esot dāvāts Svētais Gars, tādēļ tie nevarot maldīties. Tā viņi grib novērst mūs no Rakstiem – aizvest projām no tās vietas, uz kuru pats Kristus pavisam noteikti norāda, sacīdams, ka tur Viņš noteikti būs atrodams, un vest nezināmajā, lai arī mums notiktu tāpat, kā šeit noticis Marijai, Jēzus mātei un Jāzepam, kas meklēja Kristu visās vietās, taču nespēja Viņu atrast – līdz pat brīdim, kad beidzot nonāca šeit, kur Viņš ir. Šāda kristiešu maldināšana ir notikusi nolādētās pāvesta valdīšanas laikā, kas ar savu mācību un pavēlēm, draudiem un sodiem ir kavējis mūs meklēt un atrast Kristu Rakstos.
Jo, kā postillā par iepriekšējo evaņģēlija tekstu sacīts, šie ļaudis ir piepildījuši pasauli ar trejādām mācībām, kuras ved cilvēku projām no Dieva vārda. Pirmā mācība ir pavisam rupja; to uzrakstījis Sv. Toms (ja vien viņu var saukt par svētu) un citi sholastiķi. Šī mācība nāk no pagāniskās gudrības un dabīgā prāta, par ko viņi sacījuši tā: dabīgā prāta gaisma esot līdzīga gludai, spožai virsmai, savukārt Kristus vārds līdzinoties saulei; kad saule apspīd šādu virsmu, tā atmirdz jaukā spožumā. Tāpat dievišķā gaisma apspīd un apgaismo dabisko gaismu. Ar šo līdzību viņi ir nesuši savu pagānisko mācību arī kristiešu vidū. Šī arī ir vienīgā mācība, ko augstās skolas mums mācījušas – ar tādu neatlaidību, ka pat apgriezušas šo līdzību otrādi, gribēdamas apgaismot Svētos Rakstus ar savu prātu, Aristoteļa gaismu[3], gudrību un mācību palīdzību. Bet paši Raksti taču ir vienīgā īstā gaisma, bez kuras ikviena prāta gaisma Dieva lietās un ticības mācībā ir tikai tumsība – kā jau iepriekš, runājot par šīm lietām, ir sacīts.
Otrkārt, visa pasaule ir cilvēku mācību un likumu pilna, kuri tikuši nosaukti par baznīcas kārtību un pavēlēm par gavēšanu, svētku dienām, lūgšanu, dziedāšanu, ģērbšanos, mūku kārtu utt. Ar šādām pavēlēm ir pilni visi pāvesta sadzejojumi un summistu grāmatas[4]; un ar šādu likumu palīdzību viņi ir solījuši vest ļaudis uz debesīm. Šādas lietas ir ieviesušās tik plaši, ka līdzīgi grēku plūdiem jau pārņēmušas un noslīcinājušas visu pasauli, visas sirdsapziņas ir tajās sasaistītas un sagūstītas, tā ka gandrīz neviens nav varējis paglābties no šīs elles rīkles. Šīs pavēles ir tikušas pamatotas ar svēto piemēriem un leģendām, tās ir pāvestu un koncilu apstiprinātas, tādēļ esot jāuzskata par lietām, kas līdzvērtīgas ticības artikuliem. Tādēļ viņi kliedz kā neprātīgi: to taču ir nolēmuši svētie koncili! To pavēlējusi baznīca! Tas ticis ievērots jau tik ilgu laiku!
Treškārt, līdzās šīm divām mācībām viņi tomēr māca arī Svētos Rakstus; taču viņi to dara tā, ka Rakstu izpratne tiek saistīta ar dažu tēvu sacerējumiem un skaidrojumiem. Tomēr arī šāda Rakstu mācīšana tiek pieļauta tikai tik, cik tā ir pieņemama pāvestam un nav pretrunā ar viņa likumiem. Tā nu par Rakstiem neviens nedrīkstēja runāt citādi kā vien tā, kā patika pāvestam; viņam vienīgajam pienācās izskaidrot Rakstus, un ikviens dzīvoja ar šādu atziņu un spriedumiem. Tomēr ar vārdiem viņi godā tēvus, sacīdami, ka esot nepieciešams sekot viņu izpratnei un skaidrojumiem. Šīm domām visa pasaule ir pieķērusies, pieņemdama it visu, ko tēvi sacījuši – tā, it kā viņi nevarētu maldīties. Un te nu atkal atskan sauciens: kā tad tik daudzi svēti, izglītoti, ar īpašu izpratni apveltīti cilvēki būtu varējuši nesaprast Rakstus?
Atbilde – kā jau sacīts – ir atrodama šīsdienas evaņģēlijā: nav svarīgi, vai tie būtu svēti, izglītoti cilvēki, tēvi, koncili vai vēl kas cits – pat ja Marija, Jāzeps un visi svētie kopā būtu ko teikuši, tas tomēr nenozīmē, ka viņi visi nebūtu varējuši maldīties un kļūdīties. Jo šeit tu dzirdi, ka Kristus māte, kam tomēr bija dota īpaša izpratne un gaisma, ir nonākusi neziņā, tā ka viņa nezina un nevar iedomāties, kur atrast Kristu; un Viņš viņu nosoda, jo viņa nezina to, ko vajadzētu zināt. Ja jau Marija ir tā kļūdījusies un savas nezināšanas dēļ nonākusi tādās bēdās un bailēs, ka iedomājas Dieva Dēlu pavisam pazaudējusi, kāds tad brīnums, ka arī citi svētie ir maldījušies un klupuši, aiziedami no Rakstiem un sekodami savām domām vai arī izmantodami savas domas, lai skaidrotu Rakstus?
Tādēļ neklājas apgalvot, ka ir nepieciešams ticēt un ievērot to, ko nolēmuši koncili vai mācījuši un rakstījuši svētie tēvi; jo tas viss var pievilt un aizvest maldos. Ir nepieciešams norādīt pavisam noteiktu vietu, kur Kristus ir un grib būt atrodams, proti – to vietu, kuru Viņš pats šeit rāda, sacīdams: man jādarbojas sava Tēva lietās.
Un būtu pareizi, ja mēs, kristieši, pierastu lietot šādus evaņģēlija vārdus gluži kā sakāmvārdus, stādamies pretī visām mācībām un visiem izdomājumiem, kas nav Dieva vārds. Mums vajadzētu sacīt: Kristus nav meklējams pie draugiem un paziņām, nedz kādās cilvēku lietās, lai cik dievbijīgi, svēti un lieli būtu šie cilvēki. Jo pat Kristus māte maldās un kļūdās, to nezinādama un nesaprazdama.
Tādēļ sirdsapziņa nevar paļauties ne uz vienu svēto, nedz ko citu, kas atrodams radībā, bet vienīgi uz Kristu. Tu vari slavēt cilvēku prātu un dabīgo gaismu, cik vien gribi; tomēr es sev paturu tiesības nepaļauties uz šādām lietām. Lai svētie tēvi un koncili māca, dzīvo, lemj un pavēl, ko vien grib; lai visas šīs lietas būtu labas, – es tās nenoliedzu. Tikai es negribu, ka tās mani sagūstītu, itin kā man būtu nepieciešams to visu ievērot un uz to paļauties. Īsi sakot: visas šīs mācības var būt vērtīgas un nozīmīgas mūsu pašu, cilvēku, lietās – tajās cilvēki var noteikt un pavēlēt, ko un kā paši grib. Tikai Kristus, tas ir, sirdsapziņas mierinājums, šeit nav meklējams. Un nav pieļaujams, ka kāds mācītu to šeit meklēt. Lai cilvēku lietas paliek un darbojas pie draugiem un paziņām; tās attiecas nevis uz sirdsapziņu, bet uz cilvēka ārējo dzīvi pasaulē.
Ja mūsu pāvesta piekritēji būtu bijuši ar mieru to pieļaut un rīkoties tā, kā viņiem māca Dieva vārds, tad mēs jau sen būtu panākuši vienprātību un visi būtu apmierināti. Lai viņi šādās cilvēku lietās nosaka un pavēl visu, kas vien tiem tīk; mēs sev paturam brīvību ievērot šādus noteikumus tikai tik, cik tie šķiet pieņemami arī mums, – nedomājot, ka šādas lietas būtu nepieciešamas vai nozīmīgas Dieva priekšā. Bet to viņi patiesi negrib darīt. Viņi savām mācībām un likumiem vēl ir pievienojuši piebildi, ka šīs lietas ir jāievēro kā tādas, kas nepieciešamas pestīšanai. Viņi tās sauc par kristīgās baznīcas pavēlēm un to nepildīšanu uzskata par nāves grēku; to mēs nevaram un negribam darīt, nedz paciest.
Jā – viņi saka – baznīca, svētie tēvi un koncili ir daudz lēmuši un strīdīgajos jautājumos izcīnījuši smagas cīņas ar ķeceriem; šie lēmumi ir jāpieņem, ikvienam tiem jātic un jābūt pārliecinātam, ka tie ir pareizi. Tādēļ arī citās lietās baznīcas un koncilu lēmumiem jāpaliek spēkā.
Uz to jāatbild: te nu viņiem atkal jāatstāj mums brīvas izšķiršanas tiesības; mēs neļausim, lai mūs bez kādas izšķirības sasaista it viss, ko noteikuši koncili vai mācījuši tēvi; jo šeit nepieciešams izšķirt: ja viņi ko noteikuši un mācījuši saskaņā ar Dieva vārdu, tas arī mums ir jāpieņem – ne viņu, bet vienīgi šī vārda dēļ, kurā viņi paši meklē pamatojumu un uz kuru norāda arī mums. Tad viņi nerīkojas tikai kā cilvēki, bet ved mūs pie tā, kas pieder Dievam; nu viņi nesēž draugu un paziņu vidū, bet ir starp tiem, kuri klausās Kristu un kopā ar Viņu pārrunā Rakstus, – tādēļ mēs labprāt un pamatoti viņus uzklausīsim. Bet, ja viņi rīkojas citādi, ārpus šī likuma, izdomādami kādus noteikumus par citām lietām, spriezdami atbilstoši saviem uzskatiem, nevis Dieva vārdam, – tas uz mūsu sirdsapziņām neattiecas. Tādēļ – lai tās arī paliek cilvēku lietas, kas mums nevar būt saistošas, nedz arī tikt uzskatītas par tādām, kurās meklējama kristīgas ticības un dzīves būtība. Sv. Augustīns par to ir pareizi sacījis: Totum hoc genus habet liberas observationes – šādās lietās drīkst brīvi izvēlēties, vai tās ievērot vai neievērot.
Varbūt tu sacīsi: jā, baznīcai un tēviem ir bijis Svētais Gars, kas tiem nebūtu ļāvis maldīties. Te itin viegli varam atrast atbildi iepriekš sacītajos vārdos: lai cik svēta būtu baznīca un koncili, tiem Svētā Gara nav bijis vairāk kā Marijai, Kristus Mātei, kas arī ir bijusi baznīcas locekle, jā, savulaik nozīmīgākā tās daļa. Un, lai gan Marija bija Svētā Gara svētīta, tomēr arī viņai Dievs reizēm ir ļāvis maldīties – arī augstajās ticības lietās. Tādēļ mēs nevaram secināt, ka svētie, kam ir dots Gars, nevar maldīties un visam, ko tie saka, ir jābūt pilnīgi pareizam. Pat visizcilākie cilvēki sevī vēl nes daudz vājību un nezināšanas, tā ka mācības un ticības lietas nedrīkst izvērtēt pēc cilvēku personīgā svētuma – pēc tā nevar spriest, kas nāk no Svētā Gara; jo cilvēku svētums var pievilt. Tev jānāk šurpu – šeit, kur ir noteiktais un nekļūdīgais Dieva vārds, tu pavisam droši atradīsi Kristu un Svēto Garu; tikai tā varēsi palikt un pastāvēt, pretodamies grēkam, nāvei un velnam.
Arī cituviet Rakstos atrodam piemērus, kuri liecina, ka svētie un lielais ļaužu pulks, kas saucis sevi par baznīcu, dažkārt ir nonācis maldos; īpaši jāpiemin Apustuļu darbu 15. nodaļa, kurā stāstīts par to, ka neilgi – ne vairāk kā astoņpadsmit gadus – pēc Kristus debesbraukšanas Jeruzalemē sapulcējušies apustuļi un liels pulks kristiešu. Tad uzstājās ievērojamākie un izglītotākie vīri no farizeju sektas – tie, kuri bija kļuvuši ticīgi – un mācīja, ka esot nepieciešams piespiest pagānus apgraizīties un ievērot Mozus bauslības prasības; un viņiem pievienojās gandrīz visi pārējie. Tikai Pāvils, Pēteris, Barnaba un Jēkabs stājās pretī šim uzskatam, izteikdami šādu Rakstos pamatotu spriedumu: pagānus neklātos apgrūtināt ar bauslības prasībām, jo viņiem Dievs jau iepriekš bez bauslības prasību pildīšanas, caur Evaņģēlija pasludinājumu ir devis Svēto Garu – tāpat kā jūdiem. Redzi nu, te bija daudz ticīgu kristiešu un baznīca vēl bija jauna – tolaik tajā viss vēl notika vislabākajā veidā. Tomēr visi šie kristieši nokļuva maldu varā un iedomājās, ka Mozus bauslība ir nepieciešama pestīšanai; tikai trīs vai četri vīri domāja savādāk. Ja viņi nebūtu iebilduši, tiktu radīta un apstiprināta maldīga mācība un pavēle, kas vēršas pret Kristu. Tāpat lasām, ka vēlāk Sv. Pēteris, kas pats šajā sanāksmē bija apliecinājis pareizo mācību, kopā ar Barnabu kļūdās tieši tajā pašā jautājumā – viņi liekuļo līdz ar jūdiem, kuri negrib ēst kopā ar pagāniem. To darīdami, apustuļi apgrēcināja pagānus jautājumā par viņu brīvību, tā ka Sv. Pāvilam nācās atklāti nostāties pret šiem apustuļiem un nosodīt viņus, kā lasām Gal. 2:11. Tādēļ mācīsimies no šī piemēra, būsim gudri lietās, kas skar ticību un Kristu; neļausim nevienam vest mūs pie cilvēku mācībām, bet paliksim pie vārda un ievērosim to, ko Sv. Pāvils saka Gal. 1:8 9: ja arī kāds eņģelis no debesīm nāktu un sludinātu citādu Evaņģēliju – lāsts pār to! Paliec tikai pie tā, ka Kristus nav atrodams nekur citur kā vien Dieva lietās.
To pašu esam dzirdējuši arī iepriekš – dažādos tēlos un piemēros. Tā, piemēram, Kristus Dzimšanas svētkos lasītajā evaņģēlija tekstā, Lk. 2:12, eņģelis ganiem nedod nekādu citu zīmi, pēc kuras atrast un pazīt Kristu, kā vien – sili un autiņus. Tur Kristum ir jābūt atrodamam – autiņos ietītam un silē gulošam, nevis pie mātes krūts vai viņas klēpī, kas taču izskatītos daudz labāk. Tas notiek tādēļ, ka Dievs negrib norādīt uz svētajiem, nedz uz kāda cilvēka personu, bet tikai uz vārdu jeb Rakstiem, kuros Kristus ir ietīts gluži kā drānās jeb autiņos un guldīts necilā silē (tas ir, Evaņģēlija pasludinājumā), kam nav nekāda īpaša izskata un kas kalpo tikai dzīvnieku paēdināšanai. Mēs esam dzirdējuši arī par veco, svēto tēvu Sīmeanu, kas – pēc Dieva apsolījuma – nevarēja mirt, pirms būs redzējis Kristu; Taču šis vīrs Viņu varēja ieraudzīt tikai tad, kad, Svētā Gara mudināts, ienāca templī. Tāpat arī gudrie no Austrumu zemes, nonākuši līdz Jeruzalemei un vairs neredzēdami zvaigzni, nesaņem nevienu citu zīmi, kas liecinātu par to, kur Kristus ir piedzimis un atrodams, kā vienīgi – pravieša Mihas vārdus. Tik daudz par šī Evaņģēlija galveno mācību. Un visbeidzot mums jāievēro, ka evaņģēlists saka:
“Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.”
Arī šie vārdi mums sacīti kā pamudinājums, – lai arī mēs tiektos paturēt sirdī Dieva vārdu, tāpat kā to darījusi mīļā Jaunava, kura, redzēdama, ka ir maldījusies un nav varējusi visu pareizi saprast, saņēmusi mācību, kļūst vēl uzcītīgāka un patur dziļi savā sirdī vārdus, ko Kristus viņai saka. Tā viņa atkal rāda mums piemēru, – lai arī mēs vairāk par visām lietām censtos paturēt sirdī Dieva vārdu un neizlaistu to no sirds, bet arvien to mācītos un tajā stiprinātos, pieaugtu un gūtu mierinājumu, kas mums tiešām ir vajadzīgs. Jo tad, kad jādodas cīņā – kad tiekam kārdināti vai pārbaudīti, vārds itin drīz var aizmirsties pat tiem, kuri ir uzcītīgi.
Bet tas, kas vēl būtu sakāms par šo evaņģēlija tekstu, kā, piemēram, par to, kā Kristus dodas līdzi saviem vecākiem uz mājām un ir viņiem paklausīgs, ir itin viegli saprotams un atrodams. Tāpat arī – kā jāsaprot tas, ka Kristus ir pieņēmies žēlastībā un gudrībā, ir pārrunāts iepriekš, lasot iepriekšējās svētdienas evaņģēlija tekstu.
[1] – Iepriekšējais šī Evaņģēlija izklāsts atrodams 1522., 1525., 1528., 1535. gada izdevumos. 1540. un 1543. gada izdevumos tā vietā publicēts šis sprediķis.
[2] – Žēlastības zaudēšana (latīņu val.).
[3] – Sengrieķu filozofa Aristoteļa uzskati tika plaši izmantoti viduslaiku teoloģijā. Tika uzskatīts, ka bez Aristoteļa filozofijas palīdzības nav iespējams kļūt par teologu. Luters strikti iestājās pret šādiem uzskatiem, sacīdams, ka neviens nevar būt teologs, pirms nav atmetis Aristoteli.
[4] – Summistu grāmatas – pēc Akvīnas Toma galvenā darba Summa theologica nosaukuma. Šis klasiskais sholastikas darbs joprojām ir Romas katoļu baznīcas teoloģiskās izglītības pamatā.
Ieskaties