Dominica 3. Adventus svētdienā

Kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis. Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. [Mt.11:2-10]

Mīļā draudze! Evaņģēlists Matejs savā evaņģēlijā daudz stāsta par Jēzus varenajiem darbiem un brīnumiem. Vairākus no tiem mēs esam pārdomājuši arī svētdienu sprediķos. Piemēram, par sievu, kas divpadsmit gadus bija smagi slima, kuru Jēzus dziedināja pavisam ātri un vienkārši, un par mirušo meiteni, ko Jēzus uzmodināja. Evaņģēlists mums vēstī, ka Jēzus dziedināja aklos, kurlos, mēmos, kroplos un velna apsēstos nevis ar zālēm, bet ar savu visspēcīgo Vārdu. Redzēdami šos lielos brīnumus vai dzirdēdami par tiem, cilvēki visā zemē, runāja par tiem, un tos cildināja.

Arī Jāņa Kristītāja mācekļi ikdienas apmeklējot savu mācītāju cietumā stāstīja, ka Jēzus no Nācaretes ir spēcīgs vārdos un darbos. Kad nu Jānis, cietumā, dzirdēja par Jēzus Kristus lielajiem darbiem, par ko visā pasaulē nemitīgi runā, tad viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem uzdot Jēzum vienu no svarīgākajiem jautājumiem. Jānis to darīja tādēļ, lai viņa mācekļi paši redzētu un dzirdētu, Jēzu Kristu pasaules Glābēju, un negaidītu nevienu citu. Jo Jāņa mācekļi Jāni turēja augstākā godā un cieņā nekā Jēzu Kristu, domādami, ka Jānis ir pasaules Glābējs. Pats Jānis Kristītājs ticēja pareizi. Viņš bija norādījis uz Jēzu: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” [Jņ.1:29] Jānis pieveda ikvienu pie Kristus, lai visi atzītu Jēzu par Kristu un Glābēju. Viņš rādīja, ka šis ir tas, kam bija jānāk, un ko Dievs bija solījis sūtīt. Bet, lai gan Jānis bija uz Kristu norādījis, Viņu pasludinājis, un sacījis: „es neesmu cienīgs atraisīt Viņa kurpes siksnu.” [Jņ.1:27], Jāņa mācekļi tam nevēlējās ticēt.

Un tā nav maznozīmīga lieta, kad mēs vaicājam, vai pasaules Glābējs ir atnācis? Tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Ja kāds Kristu noliedz, sakot, ka Viņš vēl nav atnācis, tas ir sliktāks par ļaunajiem gariem, jo tie vismaz zina, ka Jēzus Kristus ir nācis pasaulē, un ir atklājies kā cilvēku Glābējs. Otrkārt, kas to zina, un Kristus dzimšanu katru gadu krāšņi nosvin, bet Kristum netic, tas tāpat kā pats velns, Debesu valstību neredzēs, bet paliks mūžīgi neticīgs un pazudis. Jo tā notiek ar neticīgajiem, kas neatzīst Kristu par savu Pestītāju, un netic, ka Viņš ir nācis cilvēku dēļ, atpestīt tos no grēkiem, Dieva dusmām un velna valstības un elles mokām.

Tāpēc, apustulis Pēteris saka, „par šo pestīšanu ir taujājuši un pētījuši pravieši, kas pravietoja jums nolemto žēlastību.” [1.Pēt.1:10] caur Jēzu Kristu. Jo kas grib dzīvot mūžīgi, tam jānāk pie Tēva vienīgi caur Jēzus Kristu. Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. [Ap.d.4:12]

To mācīja arī Jānis Kristītājs, kurš tagad atradās cietumā. Bet kādēļ, šis godīgais cilvēks, un Dieva kalps, tika ielikts cietumā? Evaņģēlists Matejs saka: „Hērods bija Jāni saņēmis, viņu sējis un ielicis cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ.” [Mt.14:3] Redziet, godīgais mācītājs bija sacījis, ka viņam nepieklājas jaukties ar sava brāļa sievu. Viņš bija uzdrošinājies sacījis ķēniņam to, ko tas dara nepareizi.

Arī mūsdienās mēs piedzīvojam to, ka cilvēki nelabprāt pacieš, kad mācītāji tiem saka to, kas ir sakāms. Jānis Hērodam nesacīja neko ļaunu? Viņš runāja taisnību, kas bija zināma visiem ļaudīm. Viņš gribēja, lai šis lielais grēcinieks atgrieztos un iemantotu mūžīgo dzīvošanu.

Krietni mācītāji arvien cilvēkiem pārmet viņu grēkus, tāpat, kā to dara Dievs Svētajos Rakstos. Tas nav pareizi, ka tu kalpo velnam, tas nav pareizi, ka tu atkāpies no Dieva, tas nav pareizi, ka tu nesvētī svētdienu, nenāc uz dievkalpojumu, lai arī kādi iemesli tam būtu, kā arī nemācies katehismu, lūgšanas un dziesmas. Tas nav pareizi, ka tu nepaklausi vecākiem, mācītājam un valsts likumiem. Tas nav pareizi, kad tu rejies kā suns ar savu tuvāko, tas nav pareizi, kad tu piekop netiklību un maucību, neskatoties uz to, cik skaistā vārdā to pasaulē nosauc un pasniedz, un par cik lielu tikumu pasaule to padarītu. Tas nav pareizi, ja tu nedzīvo šķīsti un tikli vārdos un darbos, lai gan tas ir grūti, un pārkāp laulību lūrēdams uz visām pusēm. Tas nav pareizi, kad tu dienas un naktis dzer un plītē, pat ja to nosauc par nepārmērīgu alkohola lietošanu, un tad piedzēries vazājies apkārt kā prātu zaudējis. Tāpat nav pareizi, ja tu ar prieku pieradini sevi pie dažādām lietām, kas rada atkarību. Nav pareizi, ja tu ar savu dzīves veidu radi ciešanas sev un tuvākajam. Tas nav pareizi, kad tu citu pievil, apzodz, un paņemt to, kas tev nepieder, lai arī kas tas būtu – vai tas būtu ļoti liels vai pavisam mazs. Tas nav pareizi, kad tu citu apmelo un aprunā. Nav pareizi, rīkoties pret sirdsapziņu, un grēkus mērī un svēr iedalot tos lielākos un mazākos, tādējādi pieviļot pats sevi un citus. Ja tu no šiem grēkiem neatstāsies, tad tu piedzīvosi Dieva sodu še laicīgi un tur mūžīgi, un tas skars tavu miesu un dvēseli.

Kad mācītājs kādam pārmet grēkus šādi vai arī citādā veidā un māca no tiem atgriezties, lai izbēgtu no Dieva dusmām un soda, tad cilvēkam šī mācība nepatīk, bet viņš saka savā prātā saka: Kāda daļa mācītājam par mani? Vai viņš nevar mani likt mierā? Ko viņš lien manā dzīvē. Ne jau viņš atbildēs par maniem grēkiem. Galu galā, lai viņš uztraucas pats par sevi. Atradies tas pareizais.

Tā nu cilvēks vēlas mācītāju saplosīt, līdzīgi kā ķēniņš Ahābas pravieti, vai arī aizdzīt viņu projām, kā pravieti Amosu, sakot: “Tu, redzētāj, celies un bēdz uz Jūdas zemi! Ēd tur savu maizi un tur pravieto! Bet Bētelē tu ilgāk vairs nedrīksti pravietot, jo tā ir ķēniņam svēta vieta, un tur ir arī ķēniņa valsts galvenā mītne!” [Am.7:12-13]

Svētajos Rakstos ir daudz piemēru, kas notiek, ja cilvēks nepaklausa Dieva Vārdam. Piemēram, ķēniņam Beltsacaram Dievs lika redzēt parādību, kas viņu pārbiedēja. Pie viņa pils baltās sienas, parādījās cilvēka rokas pirksti, un uzrakstīja spriedumu, kas par viņu bija nospriests. [Dan.5:5]
To redzot „ķēniņa seja kļuva bāla, baiļu pilnas domas pārņēma viņu, viņam galīgi zuda spēki, un viņa ceļi ļodzījās.” [Dan.5:6]

Tādēļ ikvienam kristietim un īpaši mācītājam ir jādzīvo tā, kā Dievam patīk, un jārunā, kas pienākas, un jāpaklausa Dieva vārdam. Un, ja neviens cilvēks to nemācītu, bet ciestu klusu, tad „ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” [Lk.19:40] saka mūsu Pestītājs Jēzus Kristus. Bet Dievs pavēl pravietim Jesajam: „Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!” [Jes.58:1]

Kā no mākoņiem pār kalniem un ielejām, pār godīgiem un negodīgiem cilvēkiem lietus līst, tā arī mācītājam ar Dieva Vārda auglīgo lietu jāveldzē visu cilvēku sirdis. Kas to nedara, bīdamies cilvēku priekšā, tas saņems lielu sodu, jo Dievs no mācītāja rokas atprasīs klausītāju asinis. [Ec.3:20]

To Jānis Kristītājs bija apdomājis, un viņš nevēlējās klusu ciezdams nomaitāt savu dvēseli, tādēļ viņš pārmet ķēniņam Hērodam tā noziedzību un ļauj sevi ieslēgt cietumā, kur viņš nedz lamājas, nedz lādē netaisno un izvirtušo ķēniņu, bet visu pazemīgi pacieš. Un lai gan viņš varētu sarīkot ķēniņam lielu dumpi, jo visi ļaudis Jāni mīlēja, kā lielu mācītāju un pravieti, viņš tā nedara, bet vēl vairāk domā par Jēzu Kristu, nosūta pie Viņa savus mācekļus, lai viņi to uzklausa, un uzzina, kā pasaules Glābējs dzīvo, ko viņš dara un māca.

Jautā arī tu šo svarīgo jautājumu, taujā pēc pestīšanas, vaicā par Jēzus Kristus darbiem, par Viņa mācību, par Viņa dzīvi, par vainu, kādēļ Viņš cietis, miris un augšāmcēlies un uzkāpis debesīs. „Jo pestīšana” no grēkiem, Dieva dusmām, un velna valstības „nav nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana,” [Ap.d.4:12] kā vienīgi – Jēzus Kristus. Turies ar īstenu ticību pie Jēzus Kristus, kad pienāk tava pēdējā stunda. Mirdams paliec pie Viņa, un pieķeries Viņam, kā dadzis pie drēbēm.

Un māci to arī saviem bērniem un tuvākiem. Sūti tos pie Jēzus, kā darīja Jānis Kristītājs, lai viņi paši redzētu, dzirdētu un mācītos. Māci savu tuvāku atgriezties no grēkiem un meklēt pie Dieva žēlastību, Jēzus Kristus dēļ. Jo Svētais Gars arvien darbojas un nekad neatpūšas no sava darba. Māci tuvāko staigāt tādu ceļu, un tā dzīvot, ka viņš var nokļūt debesīs. Par to tev Dieva priekšā pašam būs liels gods.

Savukārt tu, kuru kāds pievedis pie Jēzus Kristus, pie īstenas ticības un godīgas dzīves, steidzies labprāt, ej no visas sirds. Nāc pie Jēzus, un tu redzēsi, ka Viņš vēljoprojām dara aklos redzīgus, slimos veselus, spitālīgos šķīstus un kurlos dzirdīgus. Miroņiem viņš dod dzīvību un nabagiem māca evaņģēliju.

Kā tas notiek?

Kaut arī mums ir acis, un mēs viens otru varam redzēt, mūsu sirds ir tumša, mēs staigājam tumsā, mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā, mēs, būdami labi baroti un dzīvības pilni, esam patiesībā kā miruši. [Jes.59:10] Mēs esam grēka apstulboti, ka pat nepamanām, ka vergojam grēkam un esam pazuduši.

Bet Jēzus Kristus atdara mūsu acis, jo ļaudis, kas staigā tumsībā, redz spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdz gaisma. [Jes.9:1] Jēzus Kristus ir patiesais gaišums, kas nāk pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. [Jņ.1:9] Nu mums ir tik skaidras acis, ka mēs redzam un pazīstam pat Dieva sirdi. Mēs zinām un varam ticēt, ka tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. [Jņ.3:16] Nu mēs redzam, ka Dievs mūs visus labprāt, un no visas sirds grib uzņemt debesīs.

Mēs esam tizli un kropli, un savos ceļos klibojam uz abām pusēm, bet Jēzus Kristus rāda mums īsteno ceļu, jo Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Viņu. [Jņ.14:6]

Dieva priekšā mēs visi esam spitālīgi ar sapuvušu miesu, jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. [Rom.3:23] Mēs esam grēcinieki un miesas cilvēki nevar patikt Dievam. [Rom.8:8] Bet Jēzus Kristus ir nācis, un mūs šķīstījis ar savām dārgajām asinīm.

Mēs esam kurli. Mēs nedzirdam Dieva Vārdu, un pat tad, kad mēs to dzirdam, mums ir tik cieta sirds, ka mēs nerīkojamies saskaņā ar Dieva Vārdu. Bet Jēzus Kristus dod mums Svēto Garu, ka mēs spējam sacīt: Runā Kungs, jo Tavs kalps klausās. [1.Sam.3:10]

Mēs savos grēkos bijām miruši, bet Jēzus Kristus ir sarāvis nāves saiti, mūs pestījis no grēkiem un dāvinājis ar mūžīgu dzīvošanu Debesu valstībā, kur tevi un mūs visus Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars mūžīgi iepriecinās. Āmen.