Dr. Mārtiņa Lutera mācība par bauslības un evaņģēlija atšķiršanu

Reformācija kristīgās baznīcas mācības pašā centrā izvirzīja doktrīnu par taisnošanu ticībā, nosaucot to par “artikulu, ar kuru baznīca stāv un krīt” (articulus stantis et cadentis ecclesiae). Par šo mācību līdz pat šai dienai ir daudz viedokļu un diskusiju, daudz neskaidrību un nekonsekvenču interpretācijā.

Kas ir Kristus? Vai “jaunais Mozus”, kurš ir atnesis kādu jaunu pilnīgāku bauslību? Kas ir Evaņģēlijs? Vai jauna pilnīgāka bauslība, kuru piepildīt caur Kristus krustu ar ticības, Svētā Gara un mīlestības palīdzību mūs aicina Dievs? Vai mūs taisno tie darbi, kurus mēs ar Dieva žēlīgo palīgu darām pēc jaunas derības noslēgšanas ar Viņu Kristū? Vai ir kāda “atslēga”, ar kuru var “atslēgt” šo nesaprotamo, neskaidro un pretrunīgo grāmatu Bībeli? Vai, lai mēs saprastu, kā gūstama pestīšana, mums ir jātaustās tumsā no viena tradīcijas viedokļa pie otra un jāmeklē sava drošība paklausībā baznīcas institūcijām un “vecaju likumiem”? Visu šo jautājumu un spriedumu krustugunīs Luteram bija jāaizstāv evaņģēliskā taisnošanas mācība. Viņa ieskats bija tāds, ka taisnošanas doktrīnas pareiza izpratne nav šķirama no pareizas bauslības un Evaņģēlija mācības izpratnes. Savukārt, pareiza bauslības un Evaņģēlija izpratne noved pie patiesas taisnošanas ticībā izpratnes. Turpretim bauslības un Evaņģēlija mācību sajaukšana izraisa neskaidrības daudzos kristīgās mācības jautājumos. Tādējādi mācība par bauslību un Evaņģēliju nostājas kā otrs ticības artikuls aiz taisnošanas ticībā.

Luters neskaitāmas reizes uzsver, ka Svētie Raksti satur divas atšķirīgas pēc satura un pretējas pēc iedarbības mācības, kurām katrai ir savas funkcijas. Sprediķī par atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju viņš raksta: “Ar bauslību nav jāsaprot neko citu, kā vien Dieva vārdu, un pavēli, ar kuru Viņš mums ir pavēlējis, ko mums jādara un kas mums ir atļauts, un mūsu darbiem un mūsu paklausībai ir jāseko. To ir viegli saprast kā “causa formalis”, bet kā “causa finalis” ļoti grūti. Likumi jeb baušļi, kas runā par darbiem, kurus Dievs prasa katrā atsevišķā gadījumā saskaņā ar dabu, stāvokli, amatu, laiku un citiem apstākļiem, ir dažādi. Tādēļ arī tie ikvienam cilvēkam saka, ko Dievs saskaņā ar viņa dabu un amatu nosaka un prasa; kā sievai ir jāpieskata bērni, nama saimniekam jāvalda u.c.. Tas ir bauslis. Kalpam ir jābūt paklausīgam savam kungam, un tas īpaši piederas pie kalpa amata. Līdzīgā kārtā arī kalpone savos pienākumos Bet kopējais likums, kurš no mums visiem cilvēkiem kopā tiek prasīts, ir šis: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mt.22:39), tam viņa vajadzībās, kuras tam atgadās, dot padomu un palīdzēt; ja tas ir izsalcis, pabarot; ja viņš ir kails, apģērbt, un tāpat līdzīgi arī citur.(..) Turpretim Evaņģēlijs vai ticība ir tāda mācība vai Dieva vārds, kas neprasa mūsu darbus, nedz pavēl mums ko darīt, bet ir mums piedāvātā grēku piedošanas žēlastība un mūžīga svētlaime. (..) To, kas caur vārdu mums tiek iedots un novēlēts, nedarām mēs, mēs to tikai saņemam un ļaujam mums iedot. To Dievs apsola un tev saka: “Šo un ari to es tev dāvinu.” Tāpat kā tās ir kristībā, ko nedaru es, nedz arī tā ir mans darbs, bet tas ir Dieva vārds un darbs. Viņš saka uz mani: “Stāvi še, es tevi kristīju un mazgāju tevi no visiem taviem grēkiem. Pieņem to, tam tā būs tev notikt!” Ja tad nu tu ļaujies tā kristīties, ko tad tu tādu dari, kad tu šo žēlastības dāvanu tā saņem un pieņem?”

Luters uzsver ka abas šīs mācības no cilvēciskā viedokļa atrodas aktīvā pretrunā viena ar otru, tām ir dažāda loma un nozīme Dieva pestīšanas darbā, tādēļ tās ir krasi jānošķir viena no otras. Savā komentārā par apustuļa Pāvila Vēstules galatiešiem 2:13-14 viņš raksta: “Tie abi atšķiras tik ļoti, ka tu Evaņģēliju sēdini debesīs, bet bauslību uz zemes; ka tu Evaņģēlija taisnību sauc par debešķīgu un dievišķu, bet bauslības taisnību sauc par nīcīgu un cilvēcīgu; un ka tu Evaņģēlija taisnību no bauslības tik rūpīgi atšķir, kā ir atšķirts debesu Dievs no zemes, gaisma no tumsas, diena no nakts. Tal vienai jr jābūt par gaismu un par dienu, tai otral par tumsu un nakti, un Dievs vēlas, lai mēs tās vēl tālāk nošķiram vienu no otras.”

Taisnošana ticībā ir tā šķirtne, kas nošķir bauslību no Evaņģēlija, veco Ādamu no Kristus, zemi no debesīm, kalpību no brīvības, nāvi no dzīvības. Bauslībai pakļauti: Ādams, zeme, kalpība, nāve; Evaņģēlijam pieder: Kristus taisnība, debesis, brīvība un dzīvība. Kristietis kā “simul iustus et peccator” dzīvo šajos pretmetos. “Simul iustus et peccator” nav viena un otra sajaukums, “iustus” ir bezgalīgi atdalīts no “peccator”. “lustus” pieder Kristum, Evaņģēlijam, debesīm, brīvībai un dzīvībai; “peccator” – Dieva lāstam, bauslībai, Ādamam, zemei, kalpībai, nāvei. Sajukums nav pieļaujams un no tā izriet striktā bauslības un Evaņģēlija nošķiršana visās jomās. Piemēram, “Divu valstību” mācība nosaka to, ka valsti nevar pārvaldīt ar Evaņģēliju, nedz Dieva Valstību ar bauslības likumu palīdzību, to, ka “kristīgais cilvēks ir brīvs kungs pāri visām !ietām un nav pakļauts nevienam”, bet, tā kā viņš vē1 ir miesā, tad “kristīgs ci1vēks ir padevīgs visu lietu kalps un ir pakļauts ikvienam.”

Luters raksta: “Cilvēkam jāzin trīs lietas, lai viņš tiktu izglābts. Pirmkārt, viņam jāzin, ko darīt un ko atstāt nedarītu. Otrkārt, kad viņš saprot, ka nespēj novērtēt to, kas viņam būtu jādara un kas jāatstāj nedarīts, viņam jāzin, kurp iet, lai rastu stiprinājumu, kas viņam vajadzīgs. Treškārt, viņam jāzin, kā šo stiprinājumu meklēt un iegūt. Tas ir tāpat kā ar slimu cilvēku, kuram vispirms jānosaka savas slimības būtība, lai uzzinātu, ko darīt tālāk un ko nedarīt. Pēc tam viņam jāzin, kur dabūt zāles, kas viņam palīdzēs darīt vai nedarīt to, kas der veselam cilvēkam. Tālāk viņam ir jāvēlas meklēt un iegūt šīs zāles, vai arī kādam tās viņam jāatnes,”

Bauslības loma ir dot grēka atziņu, izraisīt bailes no pazušanas un modināt pestīšanas slāpes. Luters īpaši norāda uz baušļu prasīgumu, baušļu prasības nav relatīvas, bet gan absolūtas. Bauslis nesaka: “Dari, ko tu spēj un būs labi.” Bauslis saka: “Tev ir jādara viss, ko es pavēlu, tev ir Dievs jāmīl no visas savas sirds(..)”, nevis: “cik tu vari”, vai: “cik tev sanāk”. Bauslis dod absolūtas pavēles, bet nedod spēku un iespēju šīs pavēles piepildīt. Luters raksta “Heidelbergas disputa” 1. tēzē: “Dieva bauslība, šī pati svētākā mācība, tomēr nesniedz cilvēkam taisnošanas ceļu. Vēl vairāk, tā kļūst viņam par šķērsli šajā ceļā”. Taču tā nav bauslības nepilnība, bet gan tās funkcija. Luters atsaucas uz Rom.5:20: “Bet bauslība ienākusi starpā, lai pārkāpums vairotos”, Rom.7:9: “Kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru”, 2.Kor.3:6: “Burts nokauj(..)” tā nav kļūme vai nelaimes gadījums; burtam ir jānokauj. “Heidelbergas disputa” 23. tēzē Luters raksta: “Bauslība izraisa Dieva dusmas, tā nonāvē, tā nolād, tā apsūdz, tiesā un pazudina visu to, kas nav Kristū”. Savā sprediķi par Jāņa 7:37 viņš raksta: “Ir jāsprediķo par divām lietām. Bauslība rada slāpes, tā ved uz elli un nonāvē, bet Evaņģēlijs turpretim padzirdina un ved pretīm debesīm.”

Bauslība ir Evaņģēlija sagatavotāja: “Tātad bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti” (Gal.3:24). Luters raksta par šo bauslības darbu savā komentārā par Gal.2:13-14 : “Tāpēc, kad tava sirdsapziņa ir ar likumu izbiedēta un cīnās ar Dieva taisnību, tā neved tevi nedz pie saprašanas, nedz pie bauslības padoma, bet vienīgi pamato tevi uz žēlastības un mierinājuma vārda”.

Šādas bauslības funkcijas nosaka kritušā cilvēka stāvoklis, Grēcīgais cilvēks nespēj pats piepildīt neko no bauslības prasībām. Luters savā skaidrojumā šeit seko Augustīna ieskatam par cilvēka pilnīgo nespēju un gribas nebrīvi. Luters raksta “Heidelbergas disputa” 13. tēzē: “Brīvā griba pēc grēkā krišanas nav nekas cits kā izkārtne, un, kamēr tā dara to, kas no tās atkarīgs, tā dara nāves grēkus.” Kad Luters saka, ka brīvā griba ir tikai izkārtne”, viņš nenoliedz, ka cilvēkam pēc dabas būtu dota brīvība izvēlēties ēst vai neēst, celties vai gulties, darīt šādu vai citu darbu, ja vien viņam šī izvēle ir dota; taču cilvēkam nav “brīvās gribas” izvēlēties lietas, kas augstākas par viņu, lietas, kas skar viņa pestīšanu, t.i., viņš nespēj izvēlēties labo. Tāpat arī par “nāves grēkiem” Luters sauc visus tos darbus, kuri neved pie mūžīgās dzīvības, t.i., visus cilvēka darbus, ne tikai tos, kas arī cilvēku priekšā būtu noziegumi. Mazliet tālāk 14. tēzē viņš raksta: “Brīvā griba pēc grēkā krišanas nes sevī spēku darīt labu vienīgi kā sākotnējo uzdevumu, turpretī ļaunu darīt tai ir patiess spēks katrā laikā”. Arī šeit Luters seko Augustīnam, kurš norāda, ka pat tad, kad cilvēks ar savu prātu apzinās savu grēku iepretīm Dieva taisnībai, pat tad, kad viņš sajūt bailes no Dieva dusmības un soda, viņa griba ir mirusi. Arī tad, kad cilvēks vēlas kaut ko mainīt, “brīvā griba” paliek tikai kā sākotnēja intence bez spēka un iespējas darbos. Uz šādu cilvēku, kura “rokas un kājas” ir sasietas, Dieva bauslis saka: “Dari to.”

Luters raksta “Heidelbergas disputa” 26. tēzē: “Bauslība saka: “Dari to!”, un tas nekad netiek padarīts. Žēlastība saka: “Uz to tev jātic!” Un viss jau ir paveikts”. Traktātā *Par kristīga cilvēka brīvību” viņš raksta: “Kad nu cilvēks no baušļiem ir mācījies un sajutis savu nespēku, tā ka viņam uznāk bailes, kā lai viņš iespēj izpildīt baušļus, jo bauslis jāpilda vai cilvēkam jātop pazudinātam, tad viņš savās acīs ir īsteni pazemots un niecīgs, neatrod sevī neko, kas varētu yiņu padarīt dievbijīgu. Tad nāk otrs vārds, dievišķais vēstījums un apsolījums, un saka: ja tu vēlies izpildīt visus baušļus, ja tu gribi atbrīvoties no savas ļaunās iekāres un grēka, kā to baušļi liek un pieprasa, pacel acis, tici Kristum, kurā es tev apsolu visu žēlastību, taisnību, mieru un brīvību; ja tu tici, tad tev tie piederēs, ja tu netici, tad tev tie nepiederēs.” Luters uzsver, ka Evaņģēlijs ir tas Gars, kas dara dzīvu. Viņš atsaucas uz Jņ.6:63: “Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; Vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība”. Luters saka: “Dvēselei nav nevienas citas vietas – ne debesīs, ne zemes virsū, – kur tai būt dievbijīgai, brīvai un kristīgai, kā vien svētais Evaņģēlijs, Dieva vārds, Kristū sludināts.”

Patiesās cilvēka attiecības ar Dievu nav bauslība, bet gan Evaņģēlijs. Luters raksta: “Kad Mozus bija kalnā, kur viņš vaigu vaigā runāja ar Dievu, viņam nebija bauslības, tā nebija dota, bet pēc tam, kad viņš bija nokāpis no kalna, viņš ir bauslības devējs un valda pār tautu ar bauslības palīdzību.” Visu, kas nepieciešams cilvēka pestīšanai, Dievs ir izdarījis Kristū. Ticība Kristus nopelnam un Evaņģēlijam, kurš pasludina: “Tavi grēki ir piedoti”, ir pilnīgi pietiekama. Ne ar kādiem cilvēka paša darbiem ne pirms, ne pēc tam nevar izpelnīties pestīšanu. Taisnošana Luteram nav process, tā ir vienreizējs notikums, kuru nedrīkst sajaukt ar svētošanu. Labie darbi nepieciešami izriet no taisnošanas, bet pestīšana no tiem nav atkarīga, tie nepadara kristieti ne labāku, ne sliktāku.

Kāda ir kristiešu attieksme pret bauslību? Bauslība tos nesaista: “Ja kāds tev piemin Mozu ar tā baušļiem un grib tevi piespiest tos ievērot, tad saki: “Ej projām pie jūdiem ar savu Mozu, es neesmu jūds, atstāj mani un nemulsini ar Mozu.” (..) “Ja kāds tagad teiktu: kādēļ tu sprediķo par Mozu, ja tas uz mums neattiecas? Atbilde: “Es negribu Mozu aizmirst vai paslēpt, jo es Mozū redzu trīs lietas, kas arī mums var būt derīgas. Pirmkārt, baušļus, kas doti Israēla tautai, tos, kas attiecas uz ārējo izturēšanos, es atmetu, tie uz mani neattiecas; likumi ir miruši un pagājuši, ciktāl es tos labprāt nevēlos pieņemt no Mozus. It kā ja es teiktu: tā Mozus valdīja, tas man liekas labi, es gribu viņam sekot tai vai citā vietā.” Pret Dekalogu Luters izturas kā pret tādiem likumiem, kurus Dievs pie radīšanas ielicis cilvēka sirdī un kuriem jāpaklausa ne tāpēc, ka tos būtu devis Mozus, bet tāpēc, ka tie saskan ar dabu.

Luters redz milzīgas briesmas, kuras var rasties, sajaucot bauslību ar Evaņģēliju, pienācīgi tos neatšķirot vienu no otra vai arī nepareizi lietojot šīs abas mācības. Luters raksta komentārā par Ps.131: “Tad nu sātans ir tāds meistars, kurš šo atšķirību viegli atceļ un var uzspiest mums Evaņģēlija vietā bauslību, un, savukārt, bauslības vietā – Evaņģēliju.” Pret “veco Ādamu” ir jāvēršas ar bauslību; ja tam tiek pasludināts Evaņģēlijs, tad ar to viņam tiek sacīts: “Grēka nav, neuztraucies, dari to.” Savukārt, ja “jaunajam radījumam” sludina bauslību, tas ir līdzīgi kā ja tam dotu indi. Luters sprediķī par atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju raksta: “Kurš šo mākslu – atšķirt bauslību un Evaņģēliju, prot pilnībā, tas sēž pirmajā vietā, un to sauc par Svēto Rakstu Doktoru. Taču bez Svētā Gara nav iespējams šo atšķiršanu veikt. Es pieredzu to pats sevī, redzu to ik dienas arī citos, cik grūti ir nodalīt vienu no otras bauslības un Evaņģēlija mācības. Tikai Svētais Gars var būt šajā ziņā Meistars un Skolotājs, bet neviens cilvēks uz zemes nevar to nedz saprast, nedz mācīt. Tāpēc šīs abas lietas nodalīt vienu no otras nevar neviens pāvests, neviens viltus Kristus, neviens jūsmotājs.”

Bez bauslības un Evaņģēlija izšķiršanas Svētie Raksti ir aizzīmogota, pretrunīga un nesaprotama grāmata. Šo abu mācību izpratne un pareiza lietošana ir evaņģēliskās sludināšanas un mācības pamats, kurā “vecais Ādams” caur Bauslību ik dienas mirst ar visām savām kārībām un grēkiem un augšāmceļas jaunais cilvēks, atjaunots caur Evaņģēlija vārdu par sava Radītāja tēlu.

[Pārpublicēts no teoloģiskā žurnāla Mantojums]