Draugu un ienaidnieku vidū
Miesīgajam cilvēkam ir raksturīga atšķirīga attieksme pret draugiem un ienaidniekiem. Tieši tāpat viņš var rīkoties attiecībā uz radiniekiem un tiem, kas tādi nav. Viss būs citādi, ja apskatīsim šo problēmu no kristīga viedokļa. Ticīgie iepazīst pavisam citas attiecības: tie, kas agrāk bija kā ienaidnieki, tagad ir “mans brālis, mana māsa un mana māte” (Mt.12:50), savukārt tie, kurus uzskatīja par kristīgiem draugiem, var izrādīties par “viltus brāļiem” (2.Kor.11:26).
Šajā situācijā ir vēl kādas grūtības. Ja kāds tiek uzskatīts par svešinieku, nevis par draugu, viņš patiesībā var būt Kristus māceklis, “bet slepenībā”, jo baidās no savējiem (Jņ.19:38). Ir acīmredzams, ka viss minētais rada daudzas problēmas, ne tikai pašās attiecībās, bet arī kristiešu ikdienas dzīvē. Viens jautājums varētu būt: kā izturēties pret šādu cilvēku, viņu satiekot? Vēl viena problēma: ja kristieši izrāda savas izjūtas pārāk atklāti, var rasties jaunas problēmas gan ar šo cilvēku, gan citiem.
Vispārīgi runājot, var teikt, ka nav ieteicams būt pārāk familiāram vai uzticēties citiem cilvēkiem ticības jautājumos, ja mēs pietiekoši labi nezinām viņu garīgo nostāju. Protams, saskarsmē ar visiem cilvēkiem jābūt laipnam, atvērtam un uzmundrinošam, neizsakoties par ticības jautājumiem. No otras puses, šādas sarunas tomēr var sniegt iespēju runāt par ticību, ja cilvēks rada iespaidu, ka viņam nepieciešams padoms un palīdzība. Pieredzējis kristietis nojautīs, kad ir piemērots brīdis. Daži pārbaudes jautājumi var palīdzēt saprast, vai sarunas biedrs ir patiesi ieinteresēts, un tādā gadījumā būs iespējams turpināt sarunu un izteikties plašāk. Šādās sarunās vienmēr ieteicams virzīties uz priekšu soli pa solim, sākumā izsakoties nogaidoši, tajā pašā laikā iekšēji lūdzot pēc palīdzības un Dieva vadības. Pieredze rāda, ka daudzi, kas iepriekš bijuši ienaidnieki, šādā situācijā vai pēc tās ne tikai kļuvuši atklāti un draudzīgi, bet – kas ir vēl vairāk – kļuvuši arī patiesi ticīgi. Garīgās aprūpes vēsturē ir daudzas lappuses, kas stāsta par tā sauktajām nikodēmiskajām naktīm (Jņ.3:1-15).
Šādās situācijās var rasties sarežģījumi, ja vēlāk citi mums personīgā sarunā, oficiāli vai pat tiesā jautā par noteiktu tikšanos vai sarunu. Ja tikšanās un saruna ar attiecīgo cilvēku neattiecas uz personīgām un diskrētām lietām, bet gan uz kaut ko tādu, kas svarīgs sabiedrībai, ir iespējams un atļauts atstāstīt, kas noticis un kurš ko teicis. Ja, turpretim, sarunā skartas personīgas lietas, tādas kā grēksūdze, ticības apliecināšana vai padoms garīgā jautājumā, kā arī, ja saruna notikusi ar diskrēcijas solījumu, nav pieļaujams neko atstāstīt. Šie jautājumi ir ārkārtīgi svarīgi, un visiem kristiešiem jāsaņem noteikta apmācība par tiem sprediķos, lekcijās, mājas grupās utt. Jāuzsver arī to, ka baznīcas mācītāju cieši saista pienākums ievērot slepenību. Viņam nav atļauts stāstīt citiem vai pat pieminēt kaut vienu vienīgu vārdu no tā, ko viņš ir dzirdējis grēksūdzē vai “sirds izkratīšanā”.
Kādi saldi meli…
Laikam esmu palaidis garām. Vai rakstu mācītāji ir meļi un zagļi kuri apzog savus tautiešus!!!
:(((
Klintons smejās par sekojošo:
Jautājums rakstu mācītājiem:
Vai jūsu vidū ir patiesa Dieva draudze kura pilda Dieva likumus visus? Un ja ir tad kur tāda atrodās, jo tās kuras jūs turat part draudzēm tādas patiesībā NAV!!!
Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.(Jāņa 6:40) Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.(Jāņa 17:3)
Atdzīst nevis klanās elkiem: