Dubultā grāmatvedība draudzē

Agrāk, padomju laikos, daudzām draudzēm bija dubultā grāmatvedība, arī tagad, kā esmu dzirdējusi, dažās vēl esot. Kā tas ir mūsu draudzē? Un kā ar nodokļu maksāšanu valstij?

Tiešām, padomju laikos, kad baznīcas darbība tika visādā veidā apkarota, draudzēs diezgan parasta bija t.s. dubultā grāmatvedība. Tā tika ieviesta, (ai slēptu naudas uzkrājumus. Kāpēc tie bija jāslēpj? Visus iemeslus šeit nevarēšu uzskaitīt, minēšu tikai vienu piemēru.

Bija gadījumi, kad varas pārstāvji, dabūjuši zināt, ka baznīcai ir kādi uzkrājumi, “silti” ieteica tos ziedot, piemēram, Miera fondam. Tādā veidā draudzes, kuru ieņēmumi jau tā bija ļoti ierobežoti, palika pavisam bez līdzekļiem, kas bija nepieciešami savu dievnamu uzturēšanai, nemaz nerunājot par remontiem.

Arī šodien baznīcēnu diskusijās par šo jautājumu reizēm izskan dažādi argumenti un iebildumi pret nodokļu maksāšanu: vieni uzskata, ka baznīcai nodokļus valstij vispār nebūtu jāmaksā, jo baznīca nav no Šīs pasaules un tai neesot nekādas daļas gar valsti un tās likumiem; otri apgalvo, ka baznīcas līdzekļi veidojas no ziedojumiem, par kuriem nodokļi jau reiz ir samaksāti, un nodokļus taču nebūtu jāmaksā divreiz, jo tad sanākšot dubulta aplikšana ar nodokļiem; citi domā, ka nodokļus pēc likuma būtu gan jāmaksā, taču reālā situācija padarot to neiespējamu, jo draudzi, kas maksā nodokļus pilnā apmērā, sagaidot nožēlojama nīkuļošana vai pat finansiāls bankrots.

Līdzīgus ieskatus var sastapt arī laicīgajā pasaulē, taču Šāda domāšana savā būtībā ir aplama un pat grēcīga. Vadoties pēc šādas loģikas, tiek liegtas jebkādas sociālās garantijas un aplaupītas vecumdienas algotajiem draudzes darbiniekiem, meistariem, kas remontējuši un atjaunojuši dievnamus un citiem strādniekiem, kuru pakalpojumus draudze ir pirkusi. Dieva vārda mācība šajā jautājumā ir ļoti skaidra un nepārprotama – tā noraida visus iepriekšminētos ieskatus. Jēzus par nodokļu maksāšanu valstij saka: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mt. 20:21) Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem raksta pavisam konkrēti: “Tāpēc maksājiet arī savas nodevas: viņi, kas uz to raugās, ir Dieva kalpi. Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa.” (Rom. 13:6-7)

No tā varam secināt, ka katra izvairīšanās no nodokļu maksāšanas ir nepaklausība Kristus un apustuļa pavēlei. Turklāt draudze ir aicināta būt par pasaules gaismu un zemes sāli, tai būtu jābūt par piemēru un paraugu pārējai pasaulei, kā jāpaklausa Dievam visās lietās. Tā nedrīkst būt pasaulei par apgrēcību ar savu nepaklausību.

Arī mūsu draudze tās atjaunošanas sākumā šajā ziņā rīkojās tā, kā bija parasts padomju laikos. Taču pamazām draudzes padomes locekļu vidū sāka briest neapmierinātība par Šādu aplamu praksi (šeit īpaši jāpateicas mūsu draudzes ilggadējam kasierim Uldim Šneideram). Kādu laiku draudzes padomē turpinājās diskusijas par šo tēmu, par galveno pretargumentu pārmaiņām minot to, ka mēs nevarēsim īstenot savas draudzes ikdienišķās vajadzības un nodrošināt pilnvērtīgu draudzes darbību.

Pateicība Dievam, izlēmām draudzes saimniecisko dzīvi veidot saskaņā ar Rakstu mācību, t.i. maksāt nodokļus pilnā apmērā un iztikt bez t.s. dubultās grāmatvedības. Kopš iznāk mūsu draudzes avīze, vairs nav jāgaida arī ikgadējā draudzes padomes atskaites sapulce, lai noklausītos kasiera ziņojumu; ikviens var regulāri sekot līdzi naudas apritei publicētajos pārskatos par draudzes reālo finanšu darbību.

Tālākie notikumi visā pilnībā atklāja šī lēmuma pareizību un svētīgumu. Dievs samērā īsā laikā ir bagātīgi svētījis mūsu draudzi, dodams mums tik lielus līdzekļus, ka drīz -ja Dievs to vēlēs – varēsim uzsākt sava draudzes nama celtniecību un nopietnu dievnama un blakus esošās ķestermājas remontu.

Arī tā Dievs reizēm pagodina Sava vārda mācību un ticību, kas Viņa vārdiem pieķeras.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.2 (27)]