Dvēsele ir atsvabināta no Bauslības

Svētie Raksti ļoti skaidri runā par tādiem, kam “alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna” (Rom.4:4) un kas saņem tikai to, ko ir pelnījuši (Mt.20:14), kas stāv zem Bauslības (Rom.3:19) un tādēļ ir zem lāsta (Gal.3:10). Lai neviens sevi nepieviļ un nepiesavinās to, kas tam nepieder! Jā, ikvienam ir ļoti nopietni jāizprot šī Svēto Rakstu valoda!

Apustulis Vēstulē galatiešiem (2:19) raksta: “Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris..” Šajos vārdos ir ietverts visa mūsu jautājuma noslēpums. Arī Vēstulē romiešiem (7:4) viņš raksta: “Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai..” un (7:6): “..jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši..”

Atceries un paturi vērā vārdu “miruši”! Tajā pašā nodaļā apustulis parāda, kā tas notiek un ko nozīmē nomirt Bauslībai. Viņš raksta: “..es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru. .. Jo grēks, baušļa aizlieguma ierosināts, pievīla mani un ar to man atnesa nāvi” (Rom.7:7–9, 11).

Ko nozīmē vārdi “es nomiru”? Grēks ar bausli man atnesa nāvi? Ja tas ir noticis arī ar tevi, tu šeit atklāsi dārgu un vērtīgu gaismu. Par kādu nāvi runā apustulis, šajā kontekstā sacīdams “es nomiru”? Mūsu katehisms māca par trīs veidu nāvi: miesīgu, garīgu un mūžīgu; bet šeit ir runāts vēl par ceturto veidu, ka apustulis bija jau garīgi miris pirms baušļa vārdu nākšanas. Kā šeit jāsaprot vārds “nāve”?

Pieredzējušie to zina, bet pārējie netic. Jā, tā notiek, kad Bauslība patiesi aizķer cilvēka sirdsapziņu un Dieva svētās acis sāk vajāt mūsu sirds domas un kārības – tad cilvēks mirst un, jo nopietnākus uzbrukumus tas piedzīvo, jo ātrāk tas pieredz šo nāvi.

Tā notika ar veco farizeju Saulu, kam bija vispirms jānomirst, iekams tas varēja tapt par apustuli Pāvilu. Jēkaba ciskas kaulam bija jātop ievainotam naksnīgā cīņā ar nepazīstamu pretinieku, iekams tas varēja sacīt: “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību,” un tā viņš ieguva sev jaunu vārdu – Israēls. Vēlāk nekad viņš vairs nevarēja paiet neklibojot.

Īsi sakot, pieņem apustuļa vārdus tieši tā, kā tie skan, un tu sapratīsi, kam ir jānomirst. Viņš saka: “Es nomiru.” Nomira viņa grēcīgais “es” – pašdarbīgais, paštaisnais, svētulīgais “es”, kas pats bija uzsācis cīņu pret grēku zem Bauslības. Bauslība izaicināja paša cilvēka pašpaļāvību, apņēmību un iedomas par savu spēku, kas mīt cilvēka dvēselē un rada ilūzijas par progresu un sekmēm šajā cīņā.

Taču tas viss radīja tikai arvien lielāku spēku izsīkumu un galu galā nāvi. Pāvils raksta: “..grēks, baušļa aizlieguma ierosināts, pievīla mani un ar to man atnesa nāvi.” Vecās ilūzijas par paša spēkiem un Bauslības spēju padarīt cilvēku svētu un dievbijīgu tika sagrautas, un cilvēks jutās pazudis, bezpalīdzīgs, vājš, jā, miris.

Taču, kad izmisušam Evaņģēlijs pasludina Kristus miesu, kas grēku piedošanai nodota nāvē, kad dvēselei, kas izvārgusi un izmisusi par visiem saviem darbiem, gribu, spējām un lūgšanām, pasludina un izskaidro Dieva mūžīgās glābšanas nodomu, Kristus darbu un nopelnu, tad cilvēks kā nabags, vājš, Dieva žēlastības necienīgs un nesagatavots, savā kaunā un negodā sabrucis, tiek vests pie Glābēja. Tas slīgst sava Līgavaiņa apkampienos un atrod glābšanu Viņā, kas “uzmodināts no mirušiem” (Rom.7:4).

Redziet, kā vienā mirklī tie iegūst visu Bauslības piepildījumu Kristū, kas ir Bauslības gals, un taisnību saņem ikviens, kas tic. Tagad Līgava dzīvo tikai no Līgavaiņa taisnības un Viņa gādības un saka: “Es sēžu kārotajā pavēnī, un mana ēnas devēja koka augļi ir saldi manai mutei” (Augstā dz.2:3). Tāda dvēsele ir atsvabināta no Bauslības: “Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums” (Gal.3:25).

Vecās iedomas par paša spēkiem gan vēl tūkstoškārt atgriežas arvien jaunās formās, piemēram, it kā es pats daudz ko spētu izdarīt ar lūgšanu un Dieva spēku, tomēr arī šeit no jauna atklājas manas ādamiskās iedomas, ka es, es un tikai es, nevis Kristus ir manas pasaules centrs. Taču tad es no jauna topu novārdzināts un mērdēts, līdz man atkal jākrīt pie Pestītāja kājām, ļaujot Viņam būt visa noteicējam. Kad tas notiek, es atkal tieku vests pie Kristus un nestāvu vairs zem Bauslības, bet zem žēlastības.