Dvēseles jēdziens

Dvēsele pieder pie tiem mūsu valodas jēdzieniem, par kuriem visi pašsaprotami domā, ka zina, ka dvēsele pastāv. Tā tas ir tik ilgi, kamēr netiek jautāts un nav jāpasaka, kas tad dvēsele ir patiesībā. Arī “cilvēks” ir šāda veida jēdziens, un tas ir visas cilvēces jautājums: kas ir cilvēks? Šajos gadījumos ir darīšana ar refleksijas jēdzieniem, kuru funkcija ir tur, kur cilvēks domā pats par sevi.

Zinātniski tas nozīmē, ka šādā gadījumā izziņas subjekts un objekts ir identiski, kamēr citos gadījumos zinātnes priekšmets ir objektīvs. Gadījumos, kas attiecas uz antropoloģiju un psiholoģiju, cilvēks vienmēr nodarbojas pats ar sevi. Refleksija nozīmē arī atkal-atspoguļošanu. Cilvēks redz sevi spogulī, bet, protams, vienmēr puses ir pretējas, tāpat kā bez tehniskiem līdzekļiem mēs nekad nevaram redzēt sevi no augšas.

Tas pieder pie refleksijas jēdzienu rakstura, ka tie ne tikai apraksta, bet arī novērtē. Novērtējums vienmēr attiecas uz spriedumiem — vai un kāpēc kaut kas ir labs vai slikts, normāls vai nenormāls, apmierinošs vai neapmierinošs. Ja kādam cilvēkam teic, ka viņš ir neglīts, viņš tiek aizvainots. Ja viņam sacītu, ka viņš ir skaists, viņš būtu aplaimots. Ja kādam cilvēkam teic, ka viņš ir bez dvēseles, tad tas ir aizvainojošs izteikums. Ja kādam cilvēkam teic, ka viņš ir necilvēks, tad tas ir iznīcinošs spriedums, jo, arī objektīvi ņemot, šis cilvēks tomēr paliek cilvēks.

Šie refleksijas jēdzieni apzīmē kādu ļoti jūtīgu jomu cilvēka individuālajā dzīvē un cilvēku sabiedrības kopdzīvē. Jo cilvēks ar to tiek ne tikai objektīvi aprakstīts, bet arī subjektīvi novērtēts savā pašizpratnē vai nu par augstu, vai par zemu — un šādā veidā tas tiek arī noteikts. Kas ir dvēsele jaunlaiku psihoanalīzes izpratnē, ir grūti pasakāms un vēl mazāk kopā saņemams vienā jēdzienā. Tāpēc es šeit varu tikai mēģināt to aprakstīt.

Pamatos esoša nozīme, bez šaubām, ir attiecībām apzinātā, neapzinātā un zemapziņā tā starpā. Tas attiecas uz pašapziņu, kas savukārt ir atbilstošs piemērs refleksijas jēdzienam, jo šeit ir runa par “es” zināšanām pašam par sevi. Tālāk psihoanalīzē ir runa par to, lai konstatētu, kādi faktori ir ietekmējuši un veidojuši pašapziņu. “Id” “ego” un “super ego” ir šādas atveidošanas faktori, un tie ļoti elementāri attiecas uz cilvēku savstarpējām attiecībām, izejot no attiecībām starp vecākiem un bērniem.

Ar visām atšķirībām psihoanalīzes kopējā iezīme ir tā, ka tiek mēģināts atklāt cilvēka apziņas norišu un stāvokļu kauzālsakarus un tad tos terapeitiski ietekmēt. Kas zina pirmcēloni, var nosacīt arī iedarbību. Tas ir raksturīgs mehāniskam priekšstatam, kura ietekmē jātiek izmeklētām un ietekmētām apziņas norisēm.

Būtisku freidiskās psihoanalīzes elementu veido tēze, ka cilvēka apziņu pamatos nosaka seksuālā tieksme. Tā sākas bērna attīstības agrīnā stadijā. kā “orālā”, “anālā”, “eidipālā”, un šie jēdzieni jau sen no speciālistu valodas pārgājuši ikdienas sarunvalodā. Tālāk tiek runāts par tēzi, ka tieksmju apspiešana ir kaitīga, bet tieksmju apmierināšana ir nepieciešama cilvēka laimīgai dzīvei. Arī tas valda mūsu domāšanā un rīcībā, visvairāk plašsaziņas līdzekļos.

Tieši šajā vietā būtu jākļūst skaidram, cik lielā mērā konkrētā dvēseles un apziņas norišu analīze ietekmē un nosaka šodienas cilvēka apziņu un dvēseli. Psihoanalīze nekādā ziņā nav tikai pētījusi un attēlojusi noteiktu cilvēka tēlu, bet gan daudz vairāk radījusi citu cilvēka tēlu, un tas nedalāmi veido un pārvalda mūs visus.

Ja nu psihoanalīze ar tām pretenzijām, ar kurām tā parādījās, un tām gaidām, kuras ar to bija saistītas, tiek raksturota kā reliģijas aizstājēja, tad jātiek pilnīgi skaidri pasacītam, ka šeit ir runa par citu reliģiju, citu ticību, nekā tas ir pamatots un apliecināts Svētajos Rakstos. Tieši attiecībā uz jēdzienu “dvēsele” ar dažu izvēlētu piemēru paraugiem iespējams to ļoti skaidri parādīt, lai gan arī šeit ir runa par plašu lietu stāvokli.

“Dvēsele” bibliskajos rakstos tiek lietota vienādā nozīmē ar vārdu “sirds”. Un sirds ir ne tikai cilvēka orgāns, bet arī viņa cilvēcības centrs. Tas nozīmē, ka dvēsele un sirds vienlaikus tiek tvertas gan fiziski, gan psihiski. Tātad runa nav par kaut ko, kas ir cilvēkam, bet gan par cilvēka būšanu par cilvēku. Fiziskā. nozīmē “dvēsele” attiecas uz elpošanu – gan ebreju vārdā nefeš, gan grieķu vārdā psihē. Kamēr cilvēks elpo, viņš dzīvo, un, kad viņš vairs neelpo, viņš ir miris; dvēsele ir pazudusi.

Vienlaikus dvēsele ir arī jūtu centrs, uz kuru koncentrējas visi dabiskie kairinātāji, un arī saistība ar Dievu. Psalmos mēs vienmēr atrodam vietas, kur Dievs uzrunā dvēseli vai arī dvēsele tiek mudināta atvērties Dievam. “Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu! Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!” (Ps.103:1-2) “Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu! Jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!” (Ps.42:6-12, 43:5)

Īpaši jānorāda tas, ka sirds, dvēsele un sirdsapziņa ir savstarpēji saistītas. Latviešu valodā to ļoti labi izsaka vārds “sirdsapziņa”, šā jēdziena izcelsme meklējama Bībelē. Sirdsapziņa ir vieta cilvēka atbildībai Dieva, Viņa baušļu un Viņa tiesas priekšā. Tas ir kopīgs visiem cilvēkiem, vienalga, vai tie būtu kristieši, jūdi vai pagāni (Rom.2:14-16). Starp citu, skaidri ir jānorāda, ka tieši sirdsapziņas jēdziens tā bibliskajā noteiktībā psihoanalīzē ticis pilnīgi iznīcināts.

Ja dvēsele bibliskajos Rakstos aptver cilvēka fizisko un psihisko eksistenci, tad tā pieder tam, kas ir mirstīgs, un tam, kas pēc grēkā krišanas ir padots grēka un nāves varai.

Latviešu, tāpat kā vācu, Jaunās Derības tulkojumā grieķu vārds psihē dažreiz tiek tulkots kā “dzīvība”, dažreiz kā “dvēsele”. Bet bibliskā izpratnē dvēsele un dzīvība sader kopā, jo tas aptver tiklab zemes eksistenci, kā arī attiecības ar Dievu. Nekur tas nav pasacīts skaidrāk kā Tā Kunga vārdos par sekošanu Viņam, par apliecināšanu un noliegšanu, kur mūsu tulkojumā grieķu vārds psihē dažreiz tiek tulkots kā “dzīvība”, dažreiz kā “dvēsele”: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man. Jo, kas grib izglābt savu dzīvību [dvēseli], tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību [dvēseli] zaudē Manis dēļ, tas to mantos. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mt.16:24-26) Dzīvība un dvēsele šeit nav šķiramas viena no otras, jo ir runa par visu cilvēku — un ne tikai robežās starp dzimšanu un nāvi, bet gan visās viņa attiecībās ar Dievu, kas sniedzas arī pāri šīm robežām.

Šajos Tā Kunga vārdos visā asumā parādās izšķiršanās jautājums starp psiholoģiju kā reliģijas aizvietotāju un kristīgo ticību. Jo Dievs zina par cilvēku jau kopš viņa dzimšanas, un sekošanā Kristum nav runas par pašapziņu un pašdrošību, bet par sevis noliegšanu. Dvēseles jeb dzīvības iegūšana vai zaudēšana atbilstoši ir nevis zemes dzīves kvalitātes apmierinātības un apmierināšanas lieta, bet tas izšķiras kopībā ar Kristu Dieva tiesā pēc miesas nāves. Cilvēks Dieva priekšā ar savu dvēseli un dzīvību ir kaut kas būtiski vairāk nekā apziņa par to, kādi mēs kā cilvēki gribētu būt. To mums atklāj Dieva vārds.