Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu

96. psalmā visa pasaule tiek aicināta dziedāt Tam Kungam jaunu dziesmu. Tātad pasaule līdz šim ir dziedājusi kādu citu, proti, veco dziesmu. Vecā dziesma ir vergu dziesma. Dieva likuma nasta smagi gūlās pār cilvēci, un tā žēlabaini dziedāja šo dziesmu, grūti un negribīgi strādādama, pildot sava kunga prasības. Pavisam citāda ir jaunā dziesma. To dzied bērni. Viņi arī strādā, bet strādā labprātīgi, zinot, ka viņi pūlas nevis sveša, draudīga kunga, bet gan mīļa Tēva labā. Turklāt visu, ko tie paveiks, tie vēlāk saņems mantojumā no sava Tēva. Šī dziesma nav žēlabaina vergu dziesma, bet prieka un līksmības pilna mantinieku dziesma. Varētu arī sacīt, ka pirmā ir dabiski dzimušā prāta, bet otrā garīgi dzimušā ticības dziesma. Kristus saka, ka ikvienam cilvēkam, lai viņš no žēlabainā vecā meldiņa vilcēja pārtaptu par priekpilnās jaunās dziesma dziedātāju, ir jāpiedzimst no jauna. Šo jauno dzimšanu, kas raksturīga ar pilnīgi citādu, mainītu domāšanu, paveiks Svētais Gars, mācot pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu.

Pasaulei, kas tā lepojas ar savu gudrību, šķiet, vajadzētu apmulst un pat kaunēties, jo izrādās, ka paši būtiskākie cilvēka eksistences jautājumi – grēks, taisnība un tiesa – nav tai saprotami. Ir jāiejaucas Svētajam Garam, kas ar Savu vārdu vispirms vedīs Kristus baznīcu visā patiesībā, bet pēc tam darbosies caur mācekļu sludināto Evaņģēliju, pārliecinādams pasauli par grēku, taisnību un tiesu.

Pasaule jeb garīgi neatdzimuša cilvēka dabiskais prāts gan šo to zina par morāles jautājumiem. Prāts zina, ka vajadzētu būt kādai ļoti gudrai un varenai Būtnei, kas visu esošo ir radījusi un uztur. Tāpat prāts zina, ka pret šīs Būtnes Vārdu vajadzētu izturēties ar vislielāko cieņu un respektu. Prāts zina arī to: ja šī Būtne kaut ko mums sacītu, tad to vajadzētu uzklausīt ar vislielāko godbijību. Prātam nav noslēpums arī tas, ka jāgodā vecāki un valsts, tāpat tas, ka vecākiem jārūpējas par saviem bērniem, bet valstij par tās pilsoņiem. Cilvēka prāts arī zina, ka cilvēka dzīvība ir jāvērtē ļoti augstu un jāsargā no visiem apdraudējumiem. Prātam ir saprotams arī, ka laulātais draugs ir jāmīl un jāgodā. Tāpat nav vajadzīga izcila gudrība, lai atzītu, ka zagt, apmelot, celt neslavu un iekārot ir slikti. To visu prāts zina un atzīst, ka šādu likumu pārkāpšana ir slikta. Prāts varētu arī piekrist, ka šāda slikta rīcība ir saucama par grēku. Bet kādēļ tad Kristus saka, ka pasaule neko nezina par grēku un Viņam ir jāsūta Svētais Gars, lai tas pasauli pārliecinātu?

Atbilde ir vienkārša: Jēzus šeit nerunā par dažādiem cilvēku grēkiem – ļaunu rīcību, bet gan par grēku vienskaitlī. Šo grēku Viņš definē kā neticību Viņam. Kā tas saprotams? Cilvēka prātam tas nav saprotams, jo cilvēks domā, ka viņš ir labs un viņam jācenšas realizēt savu labestību dzīvē, nepārkāpjot un pildot savas morāles atziņas. Citu neko prāts aptvert nespēj, pat ja tas intensīvi darbotos tūkstošiem gadu. Kā to liecina cilvēces ideju vēsture, prāts nav spējis aptvert cilvēka dzīves dziļākos noslēpumus: kas ir cilvēks, kādēļ viņš dzīvo, kādēļ cilvēkam jāmirst un kas ar viņu notiks pēc nāves? Tiklīdz prāts ķeras pie šiem jautājumiem, tā secinājumi ir vai nu pavisam dīvaini, vai arī prāts atzīst savu bezspēcību, sakot, ka nekādas dziļākas jēgas cilvēka dzīvei nav un nevar būt. Tā cilvēka prāts svaidās no naiva optimisma uz galēju pesimismu.

Ja cilvēks ko vairāk grib uzzināt par šiem būtiskajiem jautājumiem, tad prātam ir jāapklust un jāklausās, ko saka Svētais Gars. Taču prāts ir lepns un savu sakāvi atzīt negrib. Ar pašu prātu nav iespējams uzveikt, tēlaini izsakoties, cilvēka prāta neprātu. Tādēļ ir jānāk Svētajam Garam, kas Savā dievišķajā spēkā cilvēku pārliecinās. Šī pārliecināšana prātam sākumā liekas absurda, jo Svētais Gars saka, ka, lai ko cilvēks dara vai nedara, viņš ir grēcinieks. Citiem vārdiem sakot, cilvēks pēc savas dabas ir slikts un neko patiesi labu, kas pelnītu Dieva uzslavu, darīt nespēj. Viņš ir vergs, kas negribīgi pilda sava kunga pavēles. Turklāt visiem ārīgi labajiem cilvēka darbiem ir piejaukta egoisma, godkāres un savtības inde. Pēc savas dabas mēs katrs pats sevi vērtējam visaugstāk un esam vairāk nekā slimi ar šo lepnības indi. Patiesībā cilvēks ir pilnīgi apsēsts ar sevis godināšanu, cildināšanu un lutināšanu, un prāts nesaprot, ka varētu būt citādi. Te ir jānāk Svētajam Garam un jāsaka – tu, mīļais cilvēk, esi slikts. Slikts nevis tādēļ, ka dari sliktas lietas, bet sliktas lietas tu dari tādēļ, ka esi slikts. To prātam saprast ir neiespējami. Kā formulu cilvēks gan var to iemācīties, bet, lai to saprastu un no sirds tam piekristu, ir vajadzīga Svētā Gara iejaukšanās, kas cilvēku pārliecinātu un atdzemdinātu no jauna.

Kā Svētais Gars veic šo neparasto darbu, par ko savulaik tā bija izbrīnījies jūdu valdības vīrs Nikodēms? Kā Viņš pārliecina mūs? Lūk, atbilde – Svētais Gars to dara ar Bībeles un sludināšanas palīdzību, liekot cilvēkam noticēt tam, ka viņš patiešām ir slikts, pat pilnīgi samaitāts tik ilgi, kamēr netic Kristum. Proti, tas ir tikmēr, kamēr cilvēks atzīst, ka ir neglābjams grēcinieks, un sāk paļauties vairs ne uz saviem darbiem, bet uz Kristus darbu, ko Dieva Dēls ir veicis mūsu labā, izpērkot mūs pie Golgatas krusta. Tā kā prāts to nesaprot, ka nevis darbi, bet viņš pats ir slikts un samaitāts, ka kādam citam viņš ir jāglābj, tad šādā garīgā ziņā prāts mīt pilnīgā tumsā. Tumsu var uzvarēt tikai gaisma. Un prāta tumsa ir uzveicama tikai ar Dieva vārda gaismu. Tā Dieva vārds ar varenu spēku vēsta pasaulei, ka neticēt tam, ka Kristus ir miris par pasaules grēku, ir grēks – visa grēka sakne un pamats, jo grēks ir uzveicams vienīgi ar Kristus upuri. Kur Kristus upuris netiek pieņemts, tur ir tikai un vienīgi grēks, bet kur tas tiek pieņemts un atzīts, tur vairs nav nekāda grēka.

Tālāk Kristus stāsta Saviem mācekļiem par taisnību, par kuru Svētais Gars pārliecinās pasauli. Arī par to, cilvēkiem ir pašiem savas domas. Pasaule domā, ka taisnība ir atrodama tās darbos. Ja cilvēks dara labu, tad viņam jāiemanto taisnība varenās Būtnes – Dieva priekšā. Prāts nevar iedomāties, ka varētu būt arī citādi. Kā jau teicu, garīgā ziņā prāts mīt tumsā un tādēļ ir pilnīgi akls. Kad dabiskajam cilvēkam saka, ka taisnība iegūstama – Kristum aizejot pie Tēva un pazūdot no mūsu acīm, tad prāts kļūst visai nikns. Šādas runas tas uzskata par visīstākajām blēņām. Ja es daru labu, tad esmu taisns Dieva priekšā, bet, ja daru sliktu, tad neviens cits man nevar palīdzēt kļūt taisnam. Prāts nezina, ka taisnība Dieva priekšā neslēpjas cilvēka nepilnīgajos darbos. Tādēļ tas pūlas un cenšas izdomāt arvien jaunus un jaunus darbus un ir gatavs pat nogalināt tos, kas tam nepiekrīt. Tā Kains nogalināja savu brāli, jo viņš nespēja paciest, ka Dievs neatzīst viņa daudzos un varenos darbus, bet atzīst un pieņem brāļa Ābela upurus, kas viņa acīs bija nevērtīgi un necienīgi. Kad prāts redz, ka tomēr neko neizdodas panākt Dieva priekšā, tas krīt izmisumā un mēģina sevi iznīcināt, kā to pakārdamies darīja Jūda.

Te atkal jānāk Svētajam Garam un vareniem, spēkpilniem vārdiem jāstāsta cilvēka prātam pilnīgi svešas lietas – taisnību jūs nevarat iemantot ar saviem darbiem, bet tā jums jāsaņem ticībā. Šī taisnība nav neredzama. Kristus saka: jūs Mani vairs neredzēsit, es aizeju pie Tēva, bet – tas, ko esmu paveicis, paliek. To jums Es sūtīšu kā dāvanu ar Svēto Garu, jūsu Aizstāvi. Viņš jums dāvinās to, kā jums nav un nevar būt – taisnību Dieva priekšā, ko Es esmu nopelnījis jūsu labā. Ja jūs no Svētā Gara saņemsit Manu taisnību, jūs patiešām būsit taisni. Citādi tas nav un nevar būt iespējams. Pašiem savas taisnības jums nav un nevar būt, tādēļ Es jums dāvinu Savu.

Šī patiesība ir tik sveša pasaulei, ka tā rada tādu pasaules naidu, ka bez Svētā Gara palīdzības kristieši pasaulei nespētu pretoties. Cīņa pret šo Kristus dāvāto taisnību ir arī lielākā baznīcas drauda – antikrista darbības pamatā. Viņš savu darbību veic pašā baznīcā. Viņš noliedz Kristus taisnību un māca cilvēkus tiekties pašiem pēc savas taisnības, kas balstīta cilvēku darbos. Kristu šis pretinieks sauc tikai par cilvēka palīgu šīs taisnības sasniegšanā, bet ne par Glābēju – taisnības dāvinātāju. Tā kā antikrista mācība ir viegli saprotama grēcīgā cilvēka prātam, tad šajā cīņā bez Svētā Gara spēka mēs bezpalīdzīgi zaudētu. Kristiešu prieks slēpjas tur, ka Svētais Gars šo cīņu ar lielo pretinieku izcīnīs viņu vietā tajā laikā, kamēr kristieši dziedās savu jauno dziesmu. Viņu uzdevums ir bieži jo bieži klausīties un mācīties šīs dziesmas vārdus, kas pauž prātam svešo mācību par Kristus taisnību, un turēties pie tās par spīti neatdzimušajam prātam, pasaulei un pašam velnam.

Bez īstas grēka un taisnības izpratnes pasaulei un tās prātam trūkst vēl kādas izpratnes, proti, tā nezina patiesību par gaidāmo tiesu.

Pati to īsti neapzinādamās, grēcīgā, neatdzimusī pasaule ir spiesta paklausīt savam kungam velnam. Pats satriecošākais ir tas, ka pasaule sāk smieties, tiklīdz tā dzird par savu kungu, kam tā tomēr bez ierunām paklausa. Pasaule nemaz netic sava verdzinātāja eksistencei, kur nu vēl tiesai, ko Dievs ir spriedis pār to. Ievērojiet, ka Dievs ir jau notiesājis velnu. Tas ir noticis ar Kristus ciešanām, nāvi, augšāmcelšanos un došanos pie Debesu Tēva. Kamēr pasaule paliek velna varā, tā ir pakļauta tam pašam spriedumam, kuru Dievs ir spriedis pār velnu. Kamēr pasaule visgudri smaida un Kristus ciešanas mūsu labā, Viņa augšāmcelšanos un debesbraukšanu uzskata par pasakām, tikmēr velna vara pār to paliek. Savā vārdos neizsakāmajā mīlestībā Dievs turpina caur Svētajiem Rakstiem un baznīcas sludināšanu brīdināt pasauli no šīs tiesas. Tiesa pār velnu ir galīga un nepārsūdzama. Ja cilvēks netiks atgriezts un pretosies Svētajam Garam, kas aicina to prom no velna, tad arī viņš tiks pakļauts mūžīgam lāstam un viņam kopā ar velnu būs jādzied elles korī vecā dziesma.

Svētais Gars ir varens. Daudziem tiks iemācīta jaunā dziesma – es paļaujos ne uz sevi, bet uz To Kungu. Tomēr daudzi tam stūrgalvīgi pretosies un ies pazušanā, vilkdami veco meldiņu – es ticu pats sev un saviem spēkiem.