Dziedināšanas un labklājība

Vēl viena pentakostāļu “Pilnā jeb četrstūrainā Evaņģēlija” mācība ir – Kristus kā dziedinātājs un labklājības devējs. Šajā mācībā mēs varam piekrist daudziem izteikumiem, kurus izsaka pentakostāļi. Mēs varam piekrist, ka Kristus ir nācis atpestīt visu cilvēku – viņa dvēseli un miesu; ka Dievs var darīt un arī šodien dara daudz brīnumu, tai skaitā arī dziedināšanas; ka labklājība ir Dieva svētība utt., – esam to visu pieredzējuši savās dzīvēs un savās draudzēs ne mazāk kā pentakostāļi.

Misūri Sinodes (konfesionāli luteriska baznīca ASV) teoloģijas komisijas ziņojumā par harizmātisko kustību ir rakstīts:

“Arī tam jābūt apstiprinātam, ka Dievs var izvēlēties veikt savus varenos darbus gan savā Baznīcā, gan caur to arī šodien.

Dziedināšanas brīnumi nav pēc būtības neiespējami vai absurdi. Baznīca nedrīkst noliegt pārdabisko vai noliegt iespēju, ka Dievs var iejaukties dabiskajā lietu ritumā kā Viņš to ir darījis apustuļu laikos.”

Taču ir arī tādi pentakostāļu un harizmātu apgalvojumi, kuri pēc rūpīgākas izvērtēšanas mums ir jānoraida, proti, ka veselība un labklājība būtu stipras ticības un pestīšanas neatņemama sastāvdaļa vai liecība. D.Prinsa grāmatā “Svētība vai lāsts…” mēs lasām:

“Dieva nodrošinājuma lielums Viņa ļaudīm ir minēts kā pārticība un nevis tikai kā pietiekamība.”

Autors uzsver, ka pieaugšana pestīšanā saistīta ar pieaugšanu svētībās, kuras autors sauc par pestīšanas nodrošinājumiem. Šīs svētības, pēc autora uzskata, ir sekojošas: Paaugstināšana, Veselība, Auglība, Labklājība, Uzvara, Dieva gods.

Par šīm lietām autors saka:

“Tas sastāda tavu pilnīgo mantojumu Kristū. Tev tikai tas jāapzinās un jāapliecina.”

Bez šaubām, minēdams šīs svētības, Dereks Prinss nerunā par ticīgo godību mūžībā, bet gan par katram īsteni ticīgajam pastāvīgi līdzejošām svētībām šajā dzīvē.

Arī P.K.Nelsons savā grāmatā reprezentē klasisko pentakostāļu uzskatu, ka vienīgi ticības trūkums var liegt cilvēkam dziedināšanu un ka Dieva griba ir dziedināt visus slimniekus. Sekojot šādai savu sludinātāju loģikai, daudzi pentakostāli orientēti cilvēki nonāk pie maldīga, farizejiska uzskata, ka īstenie ticīgie vienmēr uzvar slimības un trūkumu un vienmēr iemanto veselību un pārticību; savukārt slimie un nabagie ir tādi vienīgi savas mazticības dēļ. Šādu uzskatu sauc par “labklājības teoloģiju”, un tas ir ļoti izplatīts radikālajā pentakostālismā.

Labklājības teologi tikpat kā nerunā par mūžīgo dzīvību un dvēseļu pestīšanu, toties tie daudz un ar sajūsmu runā par to, “ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies?” – lietām, kuras Kristus sauc par “piemetamo tiesu” [Mt. 6:31-33].

Bieži vien labklājības sludinātāji aiziet savās runās pavisam tālu no kristīgas mācības.
Piemēram, kādā sludinātāja Keneta Koplenda misijas televīzijas raidījumā, ko raida Latvijas TV, kāds sludinātājs, runādams par Jēzus vārdiem: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas,” pavisam nekautrēdamies teica: “Redziet, ja mēs gribam saņemt pārticību un veselību, tad mums papriekš jādzenas pēc Dieva valstības.”
Kādu mērķi ticīgajiem piedāvā šāds pasludinājums? – Ne jau Dieva valstību, ne dvēseļu pestīšanu vai mūžīgo dzīvību, bet pārticību un veselību. Kādus līdzekļus viņš piedāvā šo mērķu sasniegšanai? – Lai sasniegtu mantu un veselību, viņš aicina uz liekulīgu izlikšanos par Dieva bērniem, kuri dzenas pēc Dieva valstības! Nevar dzīties pēc Dieva valstības, turot nīcīgo mantu par savas ticības mērķi.

Vēl daudz nekaunīgāk mēs to dzirdam pentakostāļu finansētajos TV raidījumos, kuros uzstājas skandalozais sludinātājs Džimmijs Svagerts. Viņš ar naidu un zaimiem vēršas pat pret domu, ka ticīgais varētu lūgties: “Tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu gribi” [Mt. 26:39]. Savā TV šovā Džimmijs Svagerts māca saviem klausītājiem, ka šāda lūgšana, kas atļauj Dievam pašam izlemt par cilvēka dziedināšanu vai citām vajadzībām, ir antikristīga Sātana mācība.

Daudz neatpaliek arī vietējie Latvijas pentakostāļi. Pentakostāļu sludinātājs Aleksejs Ļedjajevs mulsina savu draudzi mācīdams:

“Dievs ir kā naftas urbums, vajag tikai ieurbt, un tad – pumpē, pumpē un pumpē…”

Šādus piemērus varētu turpināt līdz bezgalībai, taču neklājas vairot nejēdzības.

Par šādiem cilvēkiem, kas dzīvoja jau apustuļu laikos, Pāvils raksta: “Jo daudzi dzīvo, par kuriem es jums daudzkārt esmu sacījis un arī tagad raudādams saku, ka tie ir Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, viņu Dievs ir vēders, un kauns viņiem ir gods; viņu prāts vērsts uz zemes lietām.

Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas” [Fil. 3:18-21].

[Pārpublicēts no LMF]