Dzimumattiecības ārpus laulībām

Vai bauslis: “Tev nebūs laulību pārkāpt!” attiecas arī uz tiem, kas vēl nav stājušies laulībā?

Vispirms jāpaskaidro, ka šis bauslis Bībeles oriģinālvalodā skan citādi un tiešā veidā par laulībām nerunā. Bauslis runā par netiklību vispār, un latviski būtu ieteicamāk to tulkot: “Tev nebūs netiklību dzīt!” Tādējādi bauslis aizliedz un nosoda jebkādas dzimumattiecības ārpus laulībām vispār, arī pirms tām.

Mūsdienās par lielu retumu ir kļuvusi laulāto uzticība laulībā, par tikpat lielu retumu, ja ne pat lielāku, pirmslaulības šķīstība. Par to gribētos runāt īpaši.

Nav brīnums, ka pasaulē neticīgo vidū šajā laikā, kam raksturīgs ļoti negatīvs dzīves fons, kurš pamudina uz dažāda veida netiklību un grēku, pirmslaulības šķīstība nav cieņā. Meitu mātes bieži uztraucas tikai par savu meitu negaidīto grūtniecību, dēlu mātes ka tikai dēliņš neapprecas par ātru vai nedabū kādu nelabu slimību. Kad jauns puisis un meitene ir nolēmuši doties laulībā, tad no mīļo vecāku puses atskan vaimanas: “Jūs taču tik jauni, varējāt vēl padzīvot!”

Grūti pateikt, kas šeit tiek domāts ar šo “padzīvošanu”. Tā liekulība un slēpta netiklība mēģina pasaulē iekarot jaunas sirdis. Un tas arī izdodas. Ne vienmēr, bet bieži. Arī pašu jauniešu vidū pirmslaulību šķīstība tiek turēta par tādu kā negodu un kaunu. Protams, arī katrs laikmets nāk ar savām īpatnībām un grūtībām, gan īstām, gan neīstām.

Mūsdienu jaunieši bieži vien nesteidzas dibināt ģimeni dažādu ārēju apstākļu dēļ jāpabeidz studijas, jāsakrāj nauda, jāiekārto dzīvoklis utt. Taču pieredze rāda, ka, uzlabojoties materiālajiem un sociālajiem apstākļiem, līdzi aug arī “dzīves standarti” un “dzīves stils”. Arī materiāli nodrošinātajos Rietumos cilvēki nesteidzas dibināt ģimeni, tur arī 30 līdz 35 gadus veca sieviete nav nekāda vecmeita, bet gan tik tikko nobriedusi līgavas statusam. Jāšaubās, vai pie šāda “dzīves stila” runāt par pirmsaulību šķīstības saglabāšanu maz ir iespējams.

Cilvēki grib “padzīvot”, un ne tikai Rietumos, bet tagad arī pie mums. Pastāv arī tādas parādības, kā “izmēģinājuma” un civillaulība (likumīgā kārtā nenoslēgta laulība), kurā cilvēki negrib uzņemties atbildību nedz par savu ģimeni, nedz par savu rīcību. Šādās “laulībās” vīrs un sieva psiholoģiskajā nozīmē dzīvo “zemā starta” stāvoklī, gatavi ik mirkli šo juridiski nenoslēgto laulību pasludināt par nenotikušu un skriet katrs uz savu pusi. Tiek arī pasludināts, ka laulība ir mīlestības nāve, tāpēc ka netiklība kādreiz tiešām ir ļoti poētiska un izdomas pilna. Pats bēdīgākais fakts šādās ģimenēs ir bērni, kuri cieš no patiesas mīlestības, uzticības un stabilitātes trūkuma ģimenē, kurā katrs grib paturēt savu brīvību un neatkarību rīkoties tā, kā pašam der. Tā katrs domā: kas der man? Bet ļoti retais: kam deru es?

Arī liels daudzums kristīgu jauniešu ir līdzīgos ieskatos, tikai viņi ir vēl daudz bēdīgākā stāvoklī. Viņu dvēsele ir sašķelta divās daļās. Viņi saka: “Tā ir mana ticība, te es esmu baznīcā, kristīgo vidū, bet šī ir mana personiskā dzīve, gar kuru nevienam nav nekādas daļas!” Šīs sirdis no darbīgas un stipras ticības dzīves šķir it kā stikla siena, un būtu nopietni jāpārdomā, vai viņu ticība nav tikai iedomāta un safantazēta reliģiski krāsota romantika, kurai patiesībā nav nekā kopīga ar Kristu. Tas ir sirds nocietinātības grēkā stāvoklis, no kura ir jāatrod izeja.

Kad kristīgie negrib un necenšas savas pirmslaulības attiecības turēt šķīstas, tad viņi bieži tāpat kā neticīgie šādos gadījumos aizbildinās ar mīlestību: “Mēs tā mīlam viens otru.”

Kristīgajiem šajā jautājumā vajadzētu būt skaidrībā, ka tā nav dievišķa mīlestība, kas nemīl Dieva patiesību un Viņa baušļus, ko Viņš devis, lai pasargātu savus ļaudis. No šādas mīlestības bieži “spraucas” ārā patmīlības un kārību “āža kāja”.

Tā kā mēs zinām, ka šajā pasaulē kristīgie vēl aizvien ir tikai apžēloti grēcinieki, tad viņu miesā mīt gan šī patmīlība, gan kārība. Viņiem ikdienas šajā pasaulē jāpastāv cīņā pret “veco Ādamu”, kas ir viņos un ikdienas karo pret garīgo, atdzimušo cilvēku. Tāpēc arī jauniešiem ir jāpastāv pastāvīgās lūgšanās par sevi un par savu draugu, lai varētu gūt uzvaru visos kārdinājumos. Nenoliedzami, ka starp jauniešiem, kas nolēmuši doties laulībā, ir jābūt arī skaidrai norunai, ka viņi palīdzēs viens otram šo šķīstību turēt. Jāteic, ka šādos gadījumos noteicošā nozīme bieži ir tieši meitenes noteiktajai nostājai.

Ja gadījumā netiklība jau ir notikusi, tad abiem būtu jādodas pie savas draudzes mācītāja, privātajā biktī jāizsūdz šis grēks un jāsaņem absolūcija. Bez privātās bikts nav pieļaujams šādā gadījumā saņemt Svēto Vakarēdienu. Ja jaunieši nevēlas savas intīmās attiecības pārtraukt, tad mācītāja tiesības un pienākums ir tādiem nedot Svēto Vakarēdienu, kamēr viņi atgriežas vai arī dodas laulībā. Tiem jauniešiem, kas dzīvo kopā grēkā, nevajadzētu domāt, ka mācītājam pašam ir tas jāzina un pirmajam ar viņiem jārunā. Mācītājs nav gaišreģis, kuram šādas lietas būtu jāsaņem kādā īpašā atklāsmē, bet jaunajiem pašiem ir jāstaigā gaismā, turot savu atbildību Dieva priekšā.

Dievs mums ir devis šo savu bausli, lai mūs un mūsu laulības dzīvi pasargātu un svētītu, un tas, ko Dievs nav svētījis, tas arī nevienam par svētību nenāk.