Dzīve ir īsa
“Cilvēks ir kā dvašas pūsma, viņa dzīves laiks ir kā ēna” (Ps. 144:4). Tāpēc mums visiem jādomā par dzīves mērķi, “kamēr ir diena” (Jņ. 9:4). Dzīve nevar būt pašmērķīga, un mēs nevaram domāt, ka pietiek jau ar to vien, ka dzīvojam vai esam dzīvojuši kādu laiku. Dzīvei jābūt ar nozīmi, saturu un mērķi. Vienkārša cilvēka dzīvē noteikti ir iespēja darīt kādu darbu saskaņā ar savu aicinājumu, kalpot pārējiem cilvēkiem un sabiedrībai.
Tādējādi cilvēka dzīvei nozīmi nepiešķir gadu un dienu skaits. Neatkarīgi no garuma, mūsu dzīve var būt ļoti nozīmīga arī cilvēkiem, ko mēs nepazīstam. Ir kāds plaši izplatīts nepareizs uzskats: cilvēki domā, ka dzīve ir bagāta un pilnvērtīga tikai tad, ja tajā ir panākumi, laime, ietekme un manta. Pret šādām domām pārliecinoši iestājas Jēzus mācība. Dieva valstībā šīs lietas var līdzsvarot ar garīgo un mūžīgo lietu ieguvumu. Tāpēc daudz svarīgāk ir atrast “dzīvību”, nevis nodzīvot ilgu mūžu vai iegūt mantu.
Dzīve cilvēkam ir uzticēta kā aizdevums vai, citiem vārdiem sakot, “iedota uz kredīta”. Tāpēc Dievs reiz liks cilvēkam atskaitīties par to, kas no viņa dzīves iznācis, kas tajā sasniegts (Mt. 25:14-30). Kristieša dzīves jēgu un saturu var raksturot trejādi: dzīvot ar Kristu, dzīvot, lai kalpotu apkārtējiem, un dzīvot, gatavojoties nākamajai – mūžīgajai – dzīvei. Ja kristietis dzīvo šādi, viņa dzīves kalpošanas darbs un svētība turpināsies cilvēku vidū arī tad, kad viņš šo pasauli jau būs atstājis.
Domājot par to, cik dzīve ir īsa, mums atkārtoti sev jāvaicā: kā sagatavoties atstāt šo pasauli, kad mūsu laiks būs galā? Šeit nav piemērojami nekādi ārēji likumi. Labākais ir dzīvot vienkāršu kristīgu dzīvi cilvēku vidū, pildot savu aicinājumu, Dieva vārda gaismā, lūgšanā, kristīgā sadraudzībā un svēttapšanā. Tā dzīvojot, mēs būsim gatavi atstāt šo dzīvi, kad vien Kungs mūs sauks, jo zināsim, ka “mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo” (Ebr. 13:14).
Ieskaties