Dzīves un bauslības mērķi
Kristīgajā ētikā jāuzsver, ka vārdam “dzīve” ir divējāda nozīme. Pirmā ir “eksistence”, tas ir, pastāvēt, būt dzīvam. Otrā nozīme izsaka noteiktu dzīvesveidu, tas ir., dzīvi, kas rit noteiktā veidā. Jāatceras, ka šīs divas nozīmes paskaidro abus jēdziena aspektus. Dzīvošana raksturo dzīvesveidu un īpašības. Tādējādi cilvēks, kas sauc sevi par “kristieti”, nedzīvo kristīgi, ja viņa dzīvē nav patiesas kristietības.
Kristīga dzīvesveida mērķis nav “izrādīties”, bet gan būt kristietim un tā pagodināt Kristu. Viņš mums ir devis dzīvību un turpina to dot ikdienā. Ja mūsos vairs nav šīs dzīvības, “kristīga” dzīve būs tikai ārēja maska un apmāns, kā teikts Dieva vārdā: “Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris” (Atkl.3:1). Jaunā Derība bieži izskaidro attiecības starp ticību un dzīvi, ticību un darbiem, un tas palīdz apzināties, cik svarīgas ir zināšanas par ētiku gan vispārējā, gan kristīgā nozīmē: “Jūs esat zemes sāls; bet ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs?” (Mt.5:13). “Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība” (Gal.5:22). “Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu?” (Jēk.3:11).
Kopš pirmās grēkā krišanas pasaule nespēj dzīvot bez likumiem jeb baušļiem. Saskaņā ar kristīgo mācību, Dieva baušļiem ir divkāršs uzdevums: tie doti, lai atbalstītu un pārvaldītu gan atsevišķus cilvēkus, gan sabiedrību. Tomēr neviens nespēj iekļūt Dieva valstībā tikai ar paklausību bauslībai vai baušļu turēšanu, pat tad ne, ja ļoti cenšas turēt pilnīgi visus baušļus. Turpretim pestīšana atkarīga no žēlastības, “jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem” (Rom.3:28). Tad jājautā, kā cilvēks var nonākt līdz tam, ka viņu pieņem tikai un vienīgi žēlastībā? Tas var notikt tad, ja Dieva Gars viņu vada pie Kristus. Tas nozīmē apzināties sevi kā grēcinieku žēlastības troņa priekšā. Tad arī bauslība savu darbu ir padarījusi: tā ir pārliecinājusi grēcinieku par viņa vainu un likusi atzīties, ka viņš ir grēcinieks. Tādējādi bauslība ir “līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja” (Gal.3:24). Kas notiek tālāk? Kad cilvēks ir Kristus “audzināšanā un skolā”, bauslībai rodas cits mērķis: būt par vadoni sadraudzības un mīlestības skolā. Neviens nevar pats saprast, pat ar labas sirdsapziņas palīdzību, ko Kristus mīlestība no viņa pieprasa attiecībā uz mīlestību, sadraudzību un “labajiem darbiem”. Tieši tāpēc mums ir vajadzīga bauslība. Bez tās mēs bieži vien kristu kārdinājumā būt egoistiski un censties tikai pašu labā, vismaz slepeni.
Daudzi kristīgi mācītāji un skolotāji, pat veselas teoloģijas skolas iebilst pret minēto mācību. Viņi apgalvo, ka bauslība un baušļi nemaz neattiecas uz mums, ja vien esam “patiesi kristieši”, “ja esam pilnīgi atgriezušies” utt. Viņiem nav taisnība. Viņu mācība neatbilst Kristus vai Viņa apustuļu mācībai. Lai pierādītu sava viedokļa pareizību, viņi apgalvo, ka apustulis Pāvils Rom.7:14-25 neraksta par laiku, kad viņš jau bija atgriezies, bet par savu stāvokli tad, kad viņš vēl bija neticīgs. Šādam apgalvojumam par Rom.7 nav nekāda pamata. Vēl vairāk, Fil.3:12-16 mums nenorāda uz kristieti, kas pārkāpis kādu robežšķirtni, aiz kuras viņam nepieciešama bauslības palīdzība. Gluži pretēji, šie panti attēlo kristieti, kas vēl ir ceļā, kuram joprojām ir nepieciešamība pēc ikdienas atgriešanās un garīgas vadības, pēc iedrošinājuma veikt labus darbus. Tā mēs varam secināt, ka šai divpusīgajai mācībai par Dieva bauslību ir ārkārtīgi liela nozīme labi pamatotā kristīgā mācībā par ētiku.
Ieskaties