Dzīvot Garā

“Tātad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas; jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.” [Rom.8:12-17]

Arī šī vēstule mūs mudina uz kristīgu dzīvi un darbiem – tāpat kā iepriekš lasītās –, tikai šo pamudinājumu Sv. Pāvils izteicis citādos vārdos. Un ir arī nepieciešams dažādos veidos mudināt tos, kuri kļuvuši kristieši – briesmīgā posta un nelaimju dēļ, ko velns rada visā pasaulē: tiklīdz Dievs savā žēlastībā, neatkarīgi no mūsu nopelniem dāvā mums grēku piedošanu, tā ka mums tā nav jāpērk, nedz pašiem jāizcīna, – cilvēki tūliņ kļūst pārdroši un saka: tad jau mums vairs nevajag darīt labu! Tādēļ, mācot ticību, arvien nākas cīnīties, lai šī mācība netiktu pārprasta. Grēks mums piedots ne tādēļ, lai mēs turpinātu grēkot, bet – lai tas izbeigtos; citādi jau tā nebūtu grēku piedošana, bet atļauja grēkot.

Nevēlēšanās darīt labu ir apkaunojoša Evaņģēlija mācības sagrozīšana un milzīga, nolādēta nepateicība par saņemto bezgalīgo žēlastību un svētību, kurai gan beidzot vajadzētu mācīt un rosināt mūs ar vislielāko uzcītību darīt visu, kas labs un Dievam tīkams, – cik vien zinām un spējam, dodot godu un pateicību Viņam.

To Sv. Pāvils mums šeit atgādina, izteikdams pamudinājumu vienkāršos, tomēr nopietnos un nozīmīgos vārdos, kuros tiek parādīts, ko esam Dievam parādā par to, ko no Viņa esam saņēmuši, un ko zaudēsim, ja nerīkosimies tā, kā prasa mūsu pienākums. Viņš saka:

“.. mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas..”

Tā kā Kristus mūs atpestījis no lāsta, ko bijām pelnījuši ar saviem grēkiem, un mēs esam saņēmuši dzīvību līdz ar Kristus Garu, kas mājo mūsos (kā apustulis sacījis iepriekš), mūsu pienākums ir dzīvot, paklausot šim Garam – kā Rom. 6:22 sacīts: “Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem..”, nu mums ir jāpaklausa Dievam. Tātad, Sv. Pāvils saka, tas ir jūsu pienākums – to prasa jūsu jaunais amats, kārta un dzīve, ko esat sākuši, kļūdami kristieši un iemantodami Svēto Garu; jums arī jādzīvo tā, kā Gars māca un norāda. Jūs nedrīkstat patvaļīgi izlemt, vai to darīt vai nedarīt – ja gribat lepoties ar žēlastību un Garu, jums arī jāatzīst par savu pienākumu atbilstoši dzīvot – ne pēc miesas, kas vienmēr grib turpināt grēkot, bet, sekojot Garam – tas rāda jums ceļu, lai tagad, kad esat kristīti un atpestīti no grēka, jūs steigtos projām no grēka, uz jauno dzīvi un taisnību, nevis atpakaļ grēkā.

“.. jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst.”

Te īsi un skaidri izteikts spriedums tiem neprātīgajiem ļaudīm, kas iedomājas, ka žēlastības brīvība dod vaļu miesai. Apustulis izsakās tā, lai atbaidītu viņus no šādām maldīgām iedomām – lai dzīvības un žēlastības vietā, ar ko tie lepojas, viņiem nenāktos piedzīvot mūžīgo dusmību un nāvi. Sv. Pāvils grib sacīt: ja reiz esat izglābti un atbrīvoti no mūžīgās nāves, jums neklājas turpināt dzīvot pēc miesas; ja jūs to darāt, neiedomājaties, ka varēsit saglabāt mūžīgo dzīvību – tad piederat nāvei un esat nolādēti, nolemti ellei. Jo jūs zināt, ka tieši grēka dēļ bijāt pakļauti Dieva dusmām un krituši nāves varā, nopelnīdami lāstu – tādēļ ka dzīvojāt pēc miesas. Un Kristus noteikti nav miris par tiem, kas grib palikt savos grēkos; Viņš miris, lai palīdzētu atraisīties no grēka tiem, kuri vēlas kļūt atpestīti, tomēr paši nespēj glābties.

Tādēļ kristietim neklājas māžoties, runājot: es esmu brīvs no bauslības, tādēļ varu darīt, ko gribu. Drīzāk gan viņam jāsaka un jādara gluži pretēji: tā kā viņš ir kristietis, viņam jābīstas un jāsargās no grēkiem, lai nepazaudētu savu brīvību un atkal nenokļūtu agrākajā grēka gūstā, zem bauslības un Dieva dusmām, lai nenovērstos no iesāktās jaunās dzīves un neiekristu nāvē. Viņam jābūt piesardzīgam, jo šeit dzirdams bargs spriedums: “.. ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst.” Tas ir, itin kā apustulis sacītu: jums nepalīdzēs tas, ka esat dzirdējuši Evaņģēliju, lepojaties ar Kristu, saņemat sakramentus, – ja caur saņemto ticību un Garu neapspiežat bezdievīgās dzīves, Dieva nicināšanas, alkatības, ļaunuma, augstprātības, naida un skaudības grēcīgās tieksmes.

Ko nozīmē “dzīvot pēc miesas”, – tas daudzkārt jau sacīts un viegli saprotams, proti, “miesa” ir ne tikai rupjās, nešķīstās tieksmes uz netiklību un citāda veida nekrietnību, bet viss, ko cilvēks piedzimdams manto no mātes, tas ir, ne vien āda un mati, bet arī dvēsele un visi cilvēka dabas spēki – gan ārējie, gan iekšējie – viss, kas atrodams cilvēka prātā, gribā un jūtās, kamēr viņš ir bez Gara un neseko Dieva vārdam; šeit īpaši jāpiemin lietas, kuras prāts neatzīst un neuzskata par grēku – dzīve neticībā, elku kalpībā, Dieva vārda nicināšanā, lepnā un pārdrošā paļāvībā uz savu gudrību, varu, godu utt. Kristiešiem (kas nu saņēmuši Svēto Garu un spēj novērtēt, kuras ir miesīgās lietas) no tā visa jāvairās un jābēg kā no postošas indes, kas nes nāvi un lāstu.

“Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit.”

Te apustulis atzīst, ka arī kristiešos vēl saglabājas kaut kas no miesas, un tam jātiek nonāvētam. Tie ir dažādi kārdinājumi un tieksmes, kas pretojas Dieva baušļiem; šādas tieksmes mostas cilvēka dabā un vedina darīt grēkus, kurus Sv. Pāvils šeit nosauc par “miesas darbību” – tās ir neticības un neuzticības domas, miesas drošība un pārgalvība, kas pretojas dievbijībai, vienaldzība un nolaidība pret Dieva vārdu un lūgšanu, nepacietība un kurnēšana ciešanās, dusmas, atriebības kāre vai skaudība un naids pret tuvāko, alkatības radīta zūdīšanās, nešķīstība utt. Šīs tieksmes, kas mājo miesā un asinīs, nerimst kārdināt un mulsināt cilvēku, jā, dažkārt miesas vājums cilvēku uzveic – ja viņš no tā nav pietiekami modri sargājies, nav apbruņojies un, kā Sv. Pāvils šeit saka, darījis galu miesas darbībai. Tādēļ šajās lietās ir jānotiek pastāvīgai, nemitīgai cīņai; šo cīņu nevaram pārtraukt, nedz pabeigt, kamēr dzīvojam; un kristietis šajā ziņā nedrīkst būt slinks, nedz nolaidīgs. Viņam pašam Gara spēkā jāsaglabā modrība, lai nedotu vaļu miesai, bet arvien turpinātu miesu nonāvēt, tā ka tā nevarētu nonāvēt viņu pašu – kā apustulis sacījis: “.. ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst.” Turpretī šeit viņš mierina: “.. ja jūs .. Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit”, jo Svētais Gars cilvēkam tiek dots tādēļ, lai viņš spētu nonāvēt šādas grēcīgas tieksmes un patiešām to arī darītu.

Bet šī grēka nonāvēšana Gara spēkā notiek tā, ka cilvēks atzīst savu grēku un vājumu un, juzdams sevī mostamies grēcīgas tieksmes, atgādina pats sev Dieva vārdu, un ticībā grēku piedošanai gūst spēkus šai cīņai, un stājas pretī grēcīgajām tieksmēm, nepakļaujoties un neļaujot tām izpausties darbos.

Šeit rodas atšķirība starp kristiešiem, kas kļuvuši svēti, un tiem cilvēkiem, kuriem nav ne ticības, ne Gara vai kuri to atstājuši bez ievērības un pazaudējuši. Jo, lai gan arī ticīgajiem vēl saglabājas miesas grēcīgās tieksmes, tāpat kā citiem cilvēkiem, – tomēr viņi arvien paliek grēknožēlā un bīstas Dieva; kristieši tic, ka Kristus dēļ viņu grēki tiek piedoti. Viņi neļauj grēkiem uzvarēt, bet stājas tiem pretī, tādēļ paliek piedošanā, un šis vēl atlikušais vājums nespēj tos nolādēt, nedz nonāvēt, kā tas notiek ar citiem – tiem, kuri dzīvo droši, bez grēknožēlas un ticības sekodami grēcīgām tieksmēm un apzināti rīkodamies pret sirdsapziņu, atraidīdami ticību un Svēto Garu.

Tādēļ Sv. Pāvils atgādina kristiešiem šīs lietas – lai viņi domātu par to, ko ir saņēmuši un kam tikuši aicināti, proti: tā kā kristiešiem dota grēku piedošana un Svētais Gars, viņiem neklājas to atkal pazaudēt, bet gan – izmantot Garu cīņā pret miesas grēcīgajām tieksmēm un rast mierinājumu, zinot, ka viņiem ir Gars, tas ir, spēks un palīgs, ar kuru iespējams stāties pretī grēkam un nonāvēt to. Tie, kam nav ticības, šo cīņu nespēj izcīnīt. Tādēļ Sv. Pāvils turpina:

“Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni.”

Sv. Pāvilam, tāpat kā mums, nācās sastapties ar divējādiem ļaudīm – godīgiem un viltus kristiešiem. Šīs mācības pretinieki, tādi kā pāvests, nemaz nav tik bīstami, jo tie rīkojas tik atklāti, ka no viņiem ikviens var izsargāties. Bet velns sēj savu sēklu arī mūsu vidū – pie tiem, kas sevi dēvē par kristiešiem un lepojas ar Evaņģēliju; te nu ir jāraugās uz darbiem, nevis jāskatās viņiem mutēs – cilvēki jāvērtē nevis pēc tā, ko tie saka, bet gan pēc tā, ko tie dara. Ir viegli lepoties ar Dievu, Kristu un Garu; taču to, vai šāda lepošanās ir pamatota, vari novērtēt pēc tā, vai Gars ir spēcīgs un darbojas arī tevī, – vai tas tevī nomāc un nonāvē grēku. Jo Gars nekad nepaliek bezdarbīgs un nespēcīgs. Tas sevi parāda un apliecina, vadīdams cilvēku; un cilvēks arvien paklausa un seko Garam. Tādam cilvēkam ir šis mierinājums, – ka viņš ir Dieva bērns; Dievs viņā valda un darbojas, tādēļ viņš nepaliek nāvē, bet iemanto dzīvību.

Par “Dieva Gara vadītiem” apustulis sauc tos, kas iemantojuši sirdi, kura labprāt uzklausa Dieva vārdu un tic Kristum – ka Viņš mums devis žēlastību un grēku piedošanu; šī ticība arī jāapliecina un jāpierāda pasaules priekšā, vairāk par visām lietām tiecoties dot godu Dievam, visā dzīvē vairoties no jebkādas apgrēcības un kalpojot citiem cilvēkiem – paklausībā, pacietībā, tikumībā, šķīstībā, lēnprātībā, labestībā utt. Ja arī ticīgais kādreiz paklūp un tiek pārsteigts, tomēr grēknožēlā drīz atkal pieceļas un pārstāj grēkot. To visu ticīgajam māca un rāda Svētais Gars – ja vien viņš klausās un uzņem Dieva vārdu, nevis pārgalvīgi pretojas Garam.

Savukārt velns, kas arī ir gars, vada pasaules sirdis; bet viņš to dara tā, ka ikvienam redzams – tas nav labs gars, nedz arī – Dieva Gars; jo velns savējos vada un dzen, lai tie rīkotos pretēji tam, ko māca Dieva Gars – viņi nevēlas dzirdēt Dieva vārdu, nedz sekot tam, bet nicina Dievu, kļūst lepni, augstprātīgi, alkatīgi un cietsirdīgi.

Tādēļ ikvienam jāraugās, lai viņš pats sevi nepieviltu; jo daudzi grib sevi saukt par kristiešiem, lai gan nav īsti kristieši. Tas ir redzams un pamanāms – viņus nevada Dieva Gars. Taču ir jābūt kādam garam, kas tos vada; ja tas nav Dieva Gars, kurš cīnās pret miesas grēcīgajām tieksmēm, tad tam ir jābūt citam – ļaunajam garam, kas vada uz lietām, pēc kurām tiecas miesa – pretojoties Dieva Garam. Tādēļ cilvēkiem jābūt vai nu Dieva īpašumam – Viņa mīļajiem bērniņiem, dēliņiem un meitiņām, kas aicināti mūžīgai dzīvībai un godībai, vai arī – tieši pretēji – Dieva atmestiem un nošķirtiem no Viņa, velna bērniem un mūžīgās elles uguns mantiniekiem.

Sacīdams vārdus “Dieva bērni”, Sv. Pāvils iesāk skaistu, mierinošu sprediķi, izskaidrodams, kas ir šī dievbērnība un kādu godību tā mums atnes; par to viņš runā, turpinādams savu vēstuli un sacīdams:

“Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!”

Šie ir brīnišķīgi, mierinoši vārdi, kas tiešām būtu rakstāmi ar zelta burtiem. Apustulis grib sacīt: tā kā nu ticībā esat saņēmuši Svēto Garu un tas jūs vada, jūs vairs neesat verdzībā, kādā jūs turēja bauslība – tolaik, kad jums bija jābīstas no bauslības draudiem un prasībām, itin kā Dievs gribētu jūs nolādēt un padzīt jūsu niecīguma un miesas vājuma dēļ. Tagad jums ir mierinājums: ticībā varat būt pārliecināti par Dieva žēlastību un drīkstat uzskatīt Dievu par savu Tēvu, turklāt piesaukt Viņu kā Viņa bērni.

Tā Sv. Pāvils salīdzina divējādus darbus, kas nāk no divu atšķirīgu veidu pasludinājuma jeb mācības, proti, no bauslības un Evaņģēlija; te rodas atšķirība starp kristiešiem un visiem pārējiem – tiem, kuriem nav ticības un Kristus atziņas. Jo tie, kuriem nav nekā vairāk kā vien bauslība, nekad nespēj iemantot īstu, sirsnīgu paļāvību uz Dievu, nedz rast Viņā mierinājumu – lai cik daudz viņi darītu un cik uzcītīgi pildītu bauslības prasības. Tiklīdz bauslība ar savu spožumu apžilbina viņu acis un viņi ierauga, ko tā prasa un cik tālu viņi vēl atrodas no visu šo prasību piepildījuma – kad bauslība viņiem rāda Dieva dusmas, – nav vairs nekā cita kā vienas vienīgas bailes, šausmas un bēgšana no Dieva, kas galu galā iedzen cilvēkus postā, ja vien Evaņģēlijs viņus neizglābj. To apustulis šeit nosauc par “verdzības garu”, kas tikai biedē un dara cilvēku bailīgu Dieva priekšā. Turpretī, kad sirds uzņem Evaņģēlija pasludinājumu, kas vēsta, ka neatkarīgi no mūsu nopelniem un cienīguma Dievs piedod mums grēkus – Kristus dēļ, ja ticam Viņam, – tad sirds iemanto Dieva žēlastības mierinājumu – pretēji visiem bauslības draudiem. Tā Svētais Gars darbojas sirdī, ļaudams tai šādā paļāvībā pastāvēt Dieva priekšā, turēties pie saņemtā mierinājuma un šādā ticībā no sirds piesaukt Dievu, – kaut arī ticīgais jūt un atzīst, ka vēl ir vājš; tieši to nozīmē vārdi: “saņēmuši dievbērnības Garu”.

Bet Sv. Pāvils runā par verdzības garu un dievbērnības garu atbilstoši tā laika ierastajai kārtībai – kad kalpi un kalpones, dzīvodami sava kunga namā, paši bija viņa īpašums, gluži kā govis, kas pirktas par kunga naudu, tādēļ viņš drīkstēja apieties ar saviem ļaudīm tāpat kā ar saviem lopiem; kalpiem bija jābīstas no sava kunga, līdz pat nāves stundai panesot sitienus, nebrīvi un dažādus sodus. Viņiem nebija nekādu tiesību sacīt: man pieder daļa kunga mantas – viņam tā man jāatdod utt. Kalps drīkstēja domāt tikai tā: te man jākalpo tikai savas dienišķās maizes dēļ, sagaidot vienīgi sitienus, turklāt var notikt tā, ka mans kungs mani padzen un manā vietā pērk citu kalpu; to viņš var darīt, kad vien grib, un arī tas man jāpanes. Tā nu šiem ļaudīm nekad nebija drošas cerības reiz atbrīvoties no bailēm, gūsta un spaidiem.

Un nu Sv. Pāvils saka: jums vairs nav šāda nebrīva, nedroša, bailīga verdzības gara, kas tolaik lika jums dzīvot raizēs un bailēs no dusmības un lāsta – bailēs, kādās dzīvo Mozus tauta un visi, kuri ir bauslības varā; nu jums ir brīvs, lielisks, drošs Gars, kas jūs kā bērnus saista ar Tēvu; tādēļ nav jābīstas, ka Dievs uz jums dusmosies vai vēlēsies jūs padzīt un nolādēt. Jūsu sirdīs ir Viņa Dēla Gars (kā iepriekš šajā vēstulē, tāpat arī Gal. 4:6 sacīts), un jūs zināt, ka paliksit Viņa namā un saņemsit mantojumu – par to varat priecāties un lepoties.

Par šo dievbērnības garu un par to, ko nozīmē vārdi “.. kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!”, plašāk esmu jau runājis, skaidrojot Vēstuli galatiešiem 4:6, kur Sv. Pāvils lietojis šos pašus vārdus. Īsi sakot: šajos vārdos raksturots Kristus valstības spēks, īstais darbs un augstākā kalpošana Dievam, ko ticīgajos paveic Svētais Gars, proti – tas ir Svētā Gara mierinājums, kas atpestī sirdi no bailēm un grēka draudiem un dara to mierīgu; tā ir sirsnīga pielūgsme, kura ticībā sagaida no Dieva katra lūguma uzklausīšanu un palīdzību – ar bauslības un sava svētuma palīdzību neviens to nevar sasniegt. Jo tādas lietas nekad nesniedz cilvēkam īstu, drošu mierinājumu un neapliecina Dieva žēlastību un mīlestību pret viņu. Būdams bauslības varā, cilvēks arvien paliek raizēs un bailēs no Dieva dusmām un pazušanas; dzīvodams tādās šaubās, viņš bēg no Dieva un nespēj Viņu piesaukt. Turpretī – kur ir Kristus ticība, tur Svētais Gars rada cilvēka sirdī šādu mierinājumu un drošu, bērnišķīgu paļāvību, kas nešaubās par Dieva žēlīgo prātu – jo Viņš mums ir apsolījis žēlastību un palīdzību, mierinājumu un uzklausīšanu – un par to, ka Viņš mūs uzklausa – nevis mūsu cienīguma, bet Kristus, Viņa Dēla, vārda un nopelna dēļ.

Par abiem šiem Svētā Gara darbiem – mierinājumu un Dieva piesaukšanu – runā pravietis Caharija (Cah. 12:10), sacīdams, ka Dievs Kristus valstībā iedibinās jaunu pasludinājumu un darbu, izliedams pār to “žēlastības un lūgšanas garu” – tieši to pašu Garu, kas mūs pārliecina, ka esam Dieva bērni, un liek mūsu sirdīm Viņu piesaukt un sirsnīgi pielūgt.

Ebreju vārds “Abba”, kas, kā pats apustulis šeit saka, nozīmē “mīļais Tēvs”, ir sauciens, ar kādu mazs bērns, sava tēva mantinieks, vientiesīgā, bērnišķīgā paļāvībā vēršas pie tēva un sauc: “Ab, Ab!” – tas ir bērnam visvieglāk izrunājamais un iemācāmais vārds; senajā vācu valodā to varēja pateikt vēl vieglāk: “Eta, Eta!” Arī ticība caur Svēto Garu uzrunā Dievu, lietojot šādu vienkāršu, bērnišķīgu vārdu; taču tas nāk no pašiem sirds dziļumiem un, kā tālāk sacīts, izskan ar neizsakāmām nopūtām, it īpaši tad, kad cilvēks izcīna grūto cīņu pret miesas šaubām, velna draudiem un mokām, tā ka viņam jāaizstāvas un jāsaka: “Ak, mīļais Tēvs! Tu esi mans mīļais Tēvs; jo esi par mani nodevis savu mīļo, vienīgo Dēlu, tādēļ Tu uz mani nedusmosies un mani neatstumsi. Tu redzi manu postu un vājumu, tādēļ gribi man palīdzēt un mani izglābt…”

“Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.”

To, ka esam Dieva bērni un varam droši sevi par tādiem uzskatīt, mums nemāca bauslība, un arī paši no sevis to nevaram zināt; tā ir Svētā Gara liecība, kas pretstatā bauslības draudiem un mūsu necienīguma izjūtai pat mūsu vājumā to apliecina un dod mums šādu pārliecību. Šī apliecināšana notiek tā, ka manām un jūtam Svētā Gara spēku, ko Tas caur Dieva vārdu mūsos rada. Tādēļ mūsu pieredze saskan ar vārdu jeb pasludinājumu; tu pats sevī vari piedzīvot, kā nelaimē un bailēs saņem Evaņģēlija mierinājumu, ar kura palīdzību spēj pārvarēt šaubas un briesmas – jo tava sirds pavisam droši var spriest, ka tev ir žēlīgs Dievs. Tu vairs nebēdz no Viņa, bet šādā ticībā vari ar prieku Viņu piesaukt un gaidīt no Viņa palīdzību; un tur, kur pastāv šāda ticība, seko arī pieredze – tev patiešām tiek palīdzēts, – kā Sv. Pāvils Rom. 5:4‑5 saka: “.. izturība [rada] pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā..”.

Tā ir īstā, iekšējā liecība, kas ļauj noprast, ka Svētais Gars darbojas tevī; turklāt tev tiek dotas arī ārējas liecības un zīmes – Gars dod tev īpašas dāvanas, garīgu izpratni, žēlastību un veiksmi, pildot tavu aicinājumu utt., tā ka tevī rodas labprātība un mīlestība pret Dieva vārdu un tu spēj to apliecināt visas pasaules priekšā – pat tad, ja šāda apliecināšana apdraud tavu dzīvību. Turklāt tu sāc ienīst grēku un bezdievīgu dzīvi un spēj stāties pretī grēkam. Nekristīgi cilvēki, kam nav Svētā Gara, to visu nedara un nespēj darīt. Lai gan pat svētie šajās lietās vēl ir ļoti vāji, tomēr Svētais Gars vada kristiešus, arī vājumā stiprinot viņus ar šādu liecību, – kā Sv. Pāvils saka Rom. 8:26: “.. Gars nāk palīgā mūsu nespēkam..”.

“Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.”

Te izteikta kristiešu augstā slava, gods un godība. Lai pasaulei paliek viss tās spožums, gods un augstprātība; galu galā visi pasaules piederīgie var lepoties vienīgi ar to, ka ir velna bērni. Bet padomā pats: kas tas ir, ka nožēlojams nabaga grēcinieks pie Dieva iemanto tādu godu – ka viņš tiek saukts ne vien par Dieva kalpu, bet par Dieva dēlu un mantinieku! Ikvienam cilvēkam, jā, visai pasaulei taču vajadzētu vēlēties – ja vien no vēlēšanās kas būtu atkarīgs –, kaut tā drīkstētu sevi saukt par Dieva govīm vai vardēm, lai tikai varētu lepoties, ka pieder Dievam un ir Viņa īpašums. Kurš gan negribētu piederēt šim Kungam un Radītājam? Un nu apustulis saka, ka mēs, kas ticam Kristum, esam nevis tikai Dieva kalpi un kalpones, bet Viņa paša dēli, meitas un mantinieki! Kurš gan spētu to izteikt vārdos un pienācīgi slavēt? Tas taču nav ne izsakāms, ne aptverams!

Bet šeit mūsos parādās liels cilvēcisks vājums; jo, ja mēs patiesi un nešaubīgi ticētu, ka esam Dieva bērni, – no kā tad mums būtu jābīstas, kas gan vēl gribētu vai varētu mums kaitēt? Kurš var no visas sirds sacīt Dievam: Tu esi mans mīļais Tēvs, un es – Tavs bērns, – tas noteikti spētu stāties pretī ellei un visiem velniem, ar priecīgu prātu nicināt visus pasaules draudus un lielīšanos. Jo viņa Tēvs ir Kungs, kura priekšā jādreb visai radībai, kas bez Viņa gribas nespēj neko; šim Kungam ir tāda godība un mantojums, ko neviena radība nevar izpostīt, nedz mazināt.

Apustulis vēl piebilst: “.. ja līdz ar Viņu ciešam..”, – lai mēs zinātu, ka, dzīvojot uz zemes, mums sevi jāparāda kā dievbijīgiem, paklausīgiem bērniem, kuri neseko miesas tieksmēm un sava Tēva godības dēļ pacieš visu, kas dara sāpes miesai. Ja mēs tā rīkojamies, tad varam un drīkstam saņemt šo brīnišķīgo mierinājumu, pamatoti priecāties un lepoties, ka “visi, ko vada Dieva Gars” un kas neseko miesai, “ir Dieva bērni”.

Cik lieliski ir būt cilvēkam, kas neseko savām grēcīgajām tieksmēm, bet stājas tām pretī ar stipru ticību, panesdams arī ciešanas! Uz šīs zemes ir liels gods būt slavena ķēniņa vai ķeizara bērnam – šāds mantinieks ir varens un dižciltīgs cilvēks; un vēl daudz augstāks gods būtu pamatoti saukt sevi par visaugstākā eņģeļa dēlu. Taču kas gan tas viss ir salīdzinājumā ar godību, kādu iemanto cilvēks, kuru pats Dievs nosauc un izraugās par visaugstās, dievišķās Majestātes dēlu un mantinieku! Jo šāda dievbērnība un mantojums tiešām nes lielu, neizsakāmu godību un bagātību, godu un varu pār visu, kas ir debesīs un virs zemes. Šim godam (ja arī mums nebūtu nekā vairāk kā vien šis brīnišķīgais vārds un slava) vajadzētu likt mums izjust naidu pret grēcīgo dzīvi uz zemes un visiem spēkiem pretoties grēkam; mums sava vārda dēļ vajadzētu būt gataviem atteikties no visa un panest visu, ko vien cilvēks spēj panest. Tikai cilvēka sirdij to grūti pieņemt – gods un godība, kurā tiksim paaugstināti līdz ar Kristu, ir daudz augstāka par mūsu prātu un domām – kā Sv. Pāvils tālāk, šīs nodaļas 18. pantā, paskaidro, sacīdams: “Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums”, un kā iepriekš, piektajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem, esam dzirdējuši.