Dzīvot kā kristiešiem pienākas

“Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši. Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. – Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena. Mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību, lai kalpošana netiek pelta. Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi, ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.” [2.Kor.6:1–10]

Šī vēstule ir korintiešiem veltīta pamācība un pamudinājums, lai viņi darītu to, kas viņiem jau iepriekš bijis zināms; satura ziņā te nav nekā sarežģīta, taču darbos ir grūti un neierasti sekot šīm pamācībām. Jo apustulis attēlo kristīgo dzīvi brīnumainā veidā, piešķirdams tai tādu nokrāsu un pazīmes, ko nav patīkami uzlūkot.

Visupirms viņš saka: “Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām..”. Par līdzstrādniekiem viņš šeit runā tāpat kā 1. Kor. 3:9: “Jo mēs esam Dieva darbabiedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne”, tas ir: mēs sludinām un strādājam pie jums ar runāto vārdu mācīdami un pamudinādami; bet Dievs iekšēji, caur Garu, dod svētību un izdošanos, lai mūsu sludinātais vārds nebūtu darbojies veltīgi. Tādēļ Dievs, kas strādā iekšēji, ir īstais meistars un padara lielāko darbu; un mēs Viņam palīdzam un kalpojam šajā darbā ar savu sludināšanas amatu. Sv. Pāvils slavē šos līdzstrādniekus, tādēļ ka sludinātais vārds nedrīkst tikt nicināts, itin kā ļaudīm tas nebūtu vajadzīgs vai arī būtu jau pārāk labi zināms. Lai gan Dievs spētu paveikt visas lietas iekšēji, bez vārda sludināšanas, tikai ar savu Garu, tomēr Viņš grib, lai sludinātāji strādātu kā Viņa palīgi un līdzstrādnieki, tā ka caur sludināto vārdu Dievs varētu darboties, kur un kad Viņš grib. Tā kā sludinātājiem ir Dieva līdzstrādnieku amats, vārds un gods, neviens nevar būt tik izglītots vai svēts, ka drīkstētu nicināt pat visneievērojamāko pasludinājumu; jo cilvēks nezina, kurā stundā un brīdī Dievs caur sludinātāja vārdiem gribēs darīt pie viņa savu darbu.

Otrkārt, apustulis parāda, kas mūs var apdraudēt, un piekodina, lai nepalaižam garām Dieva žēlastību. Tā viņš nepārprotami norāda, ka Evaņģēlija pasludinājums nav mūžīga, paliekoša mācība; tā ir kā lietusgāze, kas skar zemi kādā atsevišķā vietā, bet cituviet neskar. Tā neatgriežas tur, kur jau bijusi, nedz arī paliek uz vietas, bet saule ar savu svelmi seko tai un izkaltē zemē palikušo mitrumu. Arī mēs no savas pieredzes zinām, ka nevienā pasaules malā Evaņģēlijs nav palicis skaidrs un tīrs ilgāk par viena cilvēka mūžu; tas arvien ir palicis un pieņēmies spēkā tikai tik ilgi, kamēr dzīvojuši tie, kas šajā vietā sākuši to sludināt. Līdzko šie ļaudis bija projām, arī Evaņģēlija gaisma atkal apdzisa – patieso sludinātāju vietā arvien nākuši maldu mācītāji un sektanti. Tā arī Mozus 5. Moz. 31:29 pravieto, ka Israēla bērni drīz pēc viņa nāves novērsīsies no pareizā ceļa; Soģu grāmata apliecina, ka tas tiešām ir noticis. Tiklīdz nomira soģis, kura laikā Dieva vārds bija uzplaucis, ļaudis atkal atkrita un ar viņiem kļuva ļaunāk, nekā bijis iepriekš. Un ķēniņš Joass rīkojās taisnīgi, kamēr bija dzīvs augstais priesteris Jojada, pēc tam viss bija citādi. Pēc Kristus un apustuļu laikiem pasauli piepildīja dažādi novirzieni un maldu mācības, – kā Sv. Pāvils Ap. d. 20:29 bija pravietojis un sacījis: “Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.”

Bet veltīgi saņemt Dieva žēlastību nozīmē dzirdēt skaidro Dieva vārdu, kurā tiek sniegta un piedāvāta Dieva žēlastība, tomēr neuzņemt to, palikt tādiem, kādi esam bijuši. Ar šādu rīcību izpelnāmies to, ka Dieva vārds mums kā nepateicīgiem un necienīgiem ļaudīm atkal tiek atņemts; to redzam līdzībā Mt. 22:8: viesi, kas bija ielūgti kāzu svinībās, negribēja nākt, bet rūpējās katrs par savām lietām, saniknodami namatēvu tā, ka viņš zvērēja neļaut nevienam no tiem baudīt šo mielastu. Tieši šādu brīdinājumu te izsaka Sv. Pāvils – lai pielūkojam, ka uzņemam Evaņģēliju ar pateicību un bijību; kā Kristus saka Jņ. 12:35: “Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem.” Es gan domāju, mums vajadzētu atcerēties jau saņemto mācību – to, kādu tumsu esam pieredzējuši pāvesta varas laikos; taču tas viss ir aizmirsies, nav vairs ne pateicības, ne labošanās. Gan mums to nāksies pieminēt.

“Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.”

Šajos vārdos apustulis parāda, kāda pestīšanas bagātība ir visur, kur atklājas Evaņģēlijs – te ir tikai žēlastība un palīdzība, nav vairs ne dusmu, ne soda. Apustulis lieto īpašus vārdus. Pirmkārt, viņš saka: “.. tagad ir vislabvēlīgākais laiks.” Tas sacīts ebreju valodai ierastajā formā un jāsaprot tā: šis ir žēlastības pilns laiks, kad Dievs novērš no mums savas dusmas, ar prieku un mīlestību vēlēdamies mums darīt labu. Ne iepriekšējie, ne nākamie grēki vairs netiek pieminēti. Īsi sakot, tā ir žēlsirdības valstība, tajā ir vienīgi piedošana un salīdzināšana, debesis tagad ir atvērtas – šis ir īstais zelta gads, kad nevienam nekas netiek liegts. Jo Dievs saka: “Labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju, un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju”, tas ir: Es esmu tev labvēlīgs; ko tu lūgsi un vēlēsies, to noteikti arī saņemsi. Tikai neesi nolaidīgs un nerimsties lūgt, kamēr turpinās žēlastības laiks!

Otrkārt, tā ir “pestīšanas diena” – palīdzības diena, kad ne vien esam droši, ka Dievs ir mums labvēlīgs un laipns, bet Viņš mums tiešām palīdz un ar darbiem apstiprina, ka ir uzklausījis mūsu lūgšanas. To mēs saucam par svētīgu, laimīgu dienu, bagātu dienu; jo šīs divas lietas arvien ir kopā – ka Dievs ir mums labvēlīgs un parāda šo labvēlību ar darbiem. Dievs ir mums labvēlīgs, tādēļ apustulis sauc šo laiku par labvēlīgu, žēlastības pilnu laiku; Viņš stāv mums klāt un palīdz, tādēļ apustulis mūsu laiku sauc par svētīgo pestīšanas dienu. Abas šīs lietas satveramas ticībā un ar drošu sirdsapziņu; citādi, spriežot pēc ārējā cilvēka, šis svētīgais laiks drīzāk gan būtu saucams par nelaimīgu dusmības un nežēlastības laiku. Bet, spriežot garīgi, varam lietot šādus garīgus vārdus; tā apjautīsim, ka šie abi ir evaņģēliskā laika skaistie, jaukie un brīnišķīgie vārdi, kuros tiek slavināti Kristus valstības dārgumi un bagātības.

“Mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību..”

Ja jau šis ir tik svētīgs laiks – apustulis saka –, tad izmantosim to pareizi, neļausim tam paiet veltīgi. Raudzīsimies uz to nopietni, lai nevienu neapgrēcinātu – ka mūsu sludināšanas amats netiktu nopelts. Tā apustulis norāda, par kādu apgrēcību viņš runā, proti, lai Evaņģēlija mācība nevarētu tikt nosodīta vai uzskatīta par kaut ko negodīgu.

Ir divējāda apgrēcība, kas apkauno Evaņģēlija mācību: pirmā – pagāni tiek apgrēcināti tādējādi, ka daži ar Evaņģēlija palīdzību grib kļūt brīvi un pretoties laicīgajai valdībai, pārvēršot garīgo brīvību laicīgajā; viņu dēļ Evaņģēlijam nākas pieredzēt kaunu – itin kā tas mācītu šādas lietas, kuru dēļ pagāni jeb pasaulīgie ļaudis bez iemesla kļūst par ticības un Dieva vārda ienaidniekiem; nu viņi vairs negrib atgriezties, jo uzskata kristiešus par ļauniem, izlaidīgiem neliešiem; tā ir šādu apgrēcinātāju vaina. Otrā apgrēcība rodas pašu kristiešu vidū – kad kristīgās brīvības nepareiza lietojuma dēļ tiek apgrēcināti ticībā vājie; par to Sv. Pāvils daudz runājis 1. Kor. 8 un Rom. 14. Un šeit apustulis pamāca kristiešus tāpat kā 1. Kor. 10:32 33: “Esiet nevainojami kā jūdu, tā grieķu starpā un Dieva draudzē. Gluži kā arī visās lietās mēģinu tīkams būt visiem, nevis savu, bet daudzu citu labumu meklēdams, lai tie taptu izglābti!” Arī Fil. 2:4 viņš māca, ka ikvienam jāievēro, kas vajadzīgs citiem, nevis viņam pašam; tā katra apgrēcība tiktu novērsta.

“.. lai kalpošana netiek pelta.”

Kā tad varētu būt, ka mūsu kalpošana netiktu pelta, ja Dieva vārdam ir jāpieredz vajāšanas, tāpat kā pašam Kristum? Mēs nevaram novērst to, ka Dieva vārdu zaimo neticīgie, kas nesaprot ticību Dievam; jo “Viņš būs .. par piedauzības klinti”, – lasām Jes. 8:14 un Rom. 9:33. Tā ir ticības apgrēcība, kas pastāv; taču tā nav mūsu vaina. Bet mīlestības apgrēcība, kas rodas mūsu dēļ – mūsu darbu un ticības augļu dēļ, kuriem vajadzētu mirdzēt ļaužu priekšā, tā ka arī viņi tos redzētu un tiktu aicināti ticēt –, tā ir mūsu vaina. Mums jāraugās, lai pagāni, jūdi, vājie un pasaules varenie par mums nesacītu: redzi, tie ir nelieši un izlaidīgi ļaudis – viņu mācība nevar būt pareiza. Mūsu sliktā slava svētajam, bezvainīgajam vārdam aizšķērso ceļu pie citiem cilvēkiem. Šim vārdam, kuru mums uzticēts sludināt, lai cilvēki atzītu Dievu, nu jānes mūsu kauns, kļūstot neauglīgam un nevajadzīgam tiem, kurus mēs esam apgrēcinājuši; tas ir smags grēks.

“.. lielā pacietībā..”

Te apustulis norāda uz kristīgas dzīves nozīmi ārējās lietās – tas nenozīmē, ka šādu lietu dēļ kāds cilvēks varētu kļūt kristietis vai iemantot dievbijību, bet – kā apustulis šeit saka – kristīgai dzīvei ārējās lietās jāparādās kā augļiem un zīmēm, kas apliecina, ka esam Dieva kalpi, tas ir, patiesi kristieši un dievbijīgi ļaudis. Ievēro, ka Sv. Pāvils saka “Dieva kalpi”. Tā ir apbrīnojama kalpošana, kurā nākas pieredzēt tik daudz ciešanu, bēdu, trūkuma, baiļu, sitienu, nebrīves, nemieru, darba, nomoda, izsalkuma utt. Te neredzi nedz mises, nedz vigilijas, nedz arī citādas mūsu izdomātās dievkalpošanas izdarības, bet īstu kalpošanu, kas apspiež un savalda miesu. Lai neviens nenicina gavēšanu, nomodu un darbu tādēļ, ka ar šīm lietām neviens nekļūst dievbijīgs. Dievbijīgs gan tu ar tām nekļūsti, taču tev tās vajadzīgas, lai miesa nekļūtu slinka un nesavaldīga.

Apustulis piemin arī nemierus; ne tādēļ, ka mums vajadzētu būt nemiera cēlējiem un ar savu mācību vai dzīvi nostāties pret citiem; mums jābūt mierīgiem un paklausīgiem, kā viņš māca Rom. 13:1 un kā Kristus saka Mt. 22:21: “.. dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder..”. Bet mums jāpanes nemieri, kas rodas, kad citi saceļas pret mums – tāpat kā bailes, trūkums, sitieni un nebrīve mums jāpanes no citiem, nevis no savas puses jārada viņiem. Tādēļ kā pirmo visu šo lietu vidū Sv. Pāvils min pacietību. Pacietība panes nemierus, nevis pati tos rada. Bet šajos laikos, kad tiekam vainoti nemieru radīšanā, ir mierinājums redzēt, ka apustulis šeit saka: kristīgas dzīves daba un raksturīga pazīme ir tā, ka Dieva vārda dēļ tiekam lamāti par nemiera cēlējiem; kristīga dzīve panes nemierus un rada pretestību citu cilvēku vidū. Tā 1. Ķēn. 18:17 ķēniņš Ahabs apsūdzēja pravieti Eliju, sacīdams, ka viņš musina Israēla tautu un rada nemieru. Ik reizi, kad kāds mūs dēvē par nemiera cēlējiem, atcerēsimies, ka šādi apvainojumi bija jāuzklausa ne vien apustuļiem, bet arī bezvainīgajam Kristum tika piedēvēts šis pats netikums, turklāt vēl pie Viņa krusta tika piestiprināts zaimojošs uzraksts; tā Kristus mira kā jūdu – nemiernieku ķēniņš, kas sacēlies pret ķeizaru, sakūdījis tautu un vedis to sev līdzi.

Pārējās lietas – pacietība, bēdas, darba grūtības, bailes, sitieni, cietums, uztraukums, bezmiega naktis, bads, šķīstība utt. – ir viegli saprotamas, un nav grūti aptvert, kā cilvēks ar to palīdzību var kalpot Dievam, kas negrib redzēt savus kalpus kā slinkus, dīkdienīgus rīmas vai nolaidīgus un nepacietīgus cilvēkus. Ar šiem vārdiem apustulis īpaši aizskar mūsu laiskos junkurus, kas saņem nodevas, dzīvo bezrūpīgi un domā, ka viņiem nav jāstrādā – tādēļ vien, ka tie valkā garus svārkus un tonzūras un gaudo baznīcā. Katram ir jāstrādā un jāpelna sev maize – to apustulis māca arī tesaloniķiešiem, 1. Tes. 4:11. Un šeit viņš saka: Dievam jākalpo ar darbu; mūsu darbiem ir jāapliecina, ka kalpojam Dievam.

“.. atziņā..”

Kas tas ir? Par atziņu Sv. Pāvils dēvē to, ko mēdzam saukt par izpratni, saprašanu vai apdomību; tā vēstulē romiešiem 10:2 viņš saka par jūdiem: “.. viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes”, tas ir, nesaprātīgi, bez izpratnes un apdoma. Tādēļ šeit apustulis grib sacīt: mums sevi jāapliecina kristīgā dzīvē kā saprātīgiem un tādiem, kas zina mēru – lai neapgrēcinām vājos ar pārdrošu kristīgās brīvības lietošanu, bet izturamies apdomīgi un prātīgi, tā, kā būtu vislabāk mūsu tuvākajam. Mums jāstrādā, jāgavē, jāpaliek nomodā un šķīstībā – taču ne bez izpratnes, lai miesa netiktu samaitāta ar pārmērīgu gavēšanu, nomodu un darbu, lai pārāk ilgā un stingrā šķīstība nenovestu pie kā sliktāka. Ikvienam jāraugās uz šīm lietām saprātīgi un apdomīgi, lai varētu izturēties pienācīgi, – kā arī apustulis 1. Kor.7:5 saka laulātiem ļaudīm: “Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā, lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ.” Tomēr visās šajās lietās Sv. Pāvils nevar un negrib dot noteiktus likumus, mērus un robežas, kā to darījuši koncili, pāvesti un mūki; apustulis to atstāj katra paša ziņā, lai cilvēks atzītu un pārbaudītu, cik tālu, cik ilgi un stipri apspiest savu miesu.

“.. lēnprātībā, laipnībā..”

Par to, ko nozīmē šie vārdi, ir runāts vēl daudzās citās vietās, īpaši Rom. 2 un Gal. 5.

“.. Svētajā Garā..”

Ko nozīmē šie vārdi? Tos var saprast divējādi: pirmkārt, tā, ka apustulis runā par Dievu Svēto Garu; otrkārt – ka viņš runā vienkārši par garu jeb garīgu dzīvi, tādēļ Svētais Gars šeit apzīmētu tikai svētu garīgumu; itin kā viņš sacītu: sargieties no garīdzniekiem un skaista garīguma, kas gan daudz lielās ar Garu, taču ir tikai nešķīsts, nesvēts maldu gars, kas rada sektas un nevienprātību. Bet palieciet īstā, svētā garīgumā, kas nāk no Dieva Svētā Gara; tas dod mums vienprātību, siržu un prātu vienotību, – kā arī citā vietā, Ef. 4:3, apustulis saka: centieties “uzturēt Gara vienību ar miera saiti”. Tie, kas paliek vienā ticībā, vienā prātā un domās, apliecina savu kalpošanu Dievam ar īstu, svētu garīgumu un ar Svēto Garu. Jo īsts garīgums jeb patiesi svēta dzīve Garā izpaužas vienprātībā un siržu vienotā ticībā.

“.. neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā..”

Norādījis uz Svēto Garu pretstatā visām sektām un viltus praviešiem, tagad apustulis runā par neviltotu mīlestību, vērsdamies pret slinkiem kristiešiem, kas gan ir vienprātīgi svētā garīgumā un patiesā ticībā, taču ir slinki, vēsi, jā, nepatiesi mīlestībā. Par patiesības vārdu Sv. Pāvils runā, vērsdamies pret visiem tiem, kas nelietīgi valkā Dieva vārdu un izskaidro to pēc sava prāta, rūpēdamies par savu godu un labumu. Ir dažādi garīgotāji, kas nāk bez Dieva vārda un slavē Garu vairāk nekā vārdu; bet te runāts par tādiem, kas lielās ar vārdu un grib būt meistari Rakstu mācībā – viņu izpratnei ir jābūt vienīgi pareizajai un vislabākajai. Pret šādiem meistariem iebilst arī Sv. Pēteris 1. Pēt. 4:11: “Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus..”, tas ir, lai viņš ir pārliecināts, ka runā Dieva vārdu, nevis pats savus vārdus. To Sv. Pāvils šeit nosauc par patiesības vārdu, tas ir, patieso Dieva vārdu, nevis neīsto, nepatieso vārdu, kas nāk no mums pašiem, tomēr tiek saukts par Dieva vārdu. Mēs, vācieši, sakām: tas ir īstais vārds, bet ebreju valodā vajadzētu sacīt: tas ir patiesības vārds jeb patiesais vārds.

“.. Dieva spēkā..”

Par Dieva spēku runā arī Sv. Pēteris 1. Pēt. 4:11: “.. ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kuru Dievs piešķir..”, un Sv. Pāvils pats Kol. 1:29 saka: “Par to arī es cīnos, strādādams Viņa varā, kas manī darbojas ar spēku”, un Rom. 15:18: “.. jo es iedrošinos stāstīt tikai par to, ko Kristus darījis caur mani, gan vārdos, gan darbos, vezdams pie ticības citas tautas..”. Kristiešiem jābūt pārliecinātiem, ka viņi ir Dieva valstības ļaudis, un visās lietās – jo īpaši garīgajos amatos, kas saistīti ar dvēseļu pestīšanu – viņiem skaidri jāzina, ka nevis viņi paši, bet Dievs strādā caur viņiem. Jo Dieva valstībā vienīgi pašam Dievam piederas runāt, valdīt, radīt un darīt visas lietas, – kā Kristus saka Mt. 5:16: “.. lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs”, – tādēļ ka darītājs ir Viņš, nevis jūs. Bet maldu gari darbojas paši savā spēkā, rīko svētbilžu grautiņus, rada baznīcā īpašu kārtību, nemaz nejautādami, vai šīs lietas tiek veiktas Dieva spēkā vai ne; tādēļ viņu darbi nespēj pastāvēt un nenoved ne pie kā laba.

“.. ar taisnības ieročiem..”

Šos ieročus Sv. Pāvils plašāk apraksta nākamajās vēstulēs – efeziešiem un tesaloniķiešiem; mēs esam šīs lietas pārrunājuši Adventa laikā. Šie ieroči ir: ticības vairogs, pestīšanas bruņu cepure, gatavība kalpot Evaņģēlijam – mūsu apavi šajā cīņā. Bet apustulis tos nosauc par taisnības ieročiem, vēstulē efeziešiem – par Dieva ieročiem, lai atšķirtu un nošķirtu šos kristiešu ieročus no visiem laicīgajiem ieročiem. Viņš parāda, kā garīgajai tautai jāizcīna garīgā cīņa – cīņa pret garīgajiem ienaidniekiem, kas uzbrūk no labās un kreisās puses.

Kreisajā pusē stāv negods, ļaunas valodas, kas attēlo mūs kā maldinātājus, nepazīstamus, mirstošus, pārmācītus, noskumušus, nabadzīgus, tādus, kam nav nenieka. Tā nu kristīgam cilvēkam nākas pieļaut, ka citi viņam saka zaimojošus vārdus, turklāt vēl aprunā un dēvē par maldinātāju. Viņam nākas kļūt “nepazīstamam” – tādam, kuru neviens negrib uzņemt, nedz pazīt; ikviens jūt kaunu viņa dēļ – pat labākie draugi –, tādēļ ka šīs pasaules vareno, gudro, bagāto un spēcīgo priekšā viņam ir slikta slava. Kristietis ir līdzīgs mirējam, kas šajā pasaulē gaida nāvi, piedzīvodams pret sevi vērsto naidu, skaudību un dažādas vajāšanas. Viņam nākas saņemt sitienus un tikt pārmācītam, laiku pa laikam piedzīvojot, ko īsti viņam novēl pasaule – visu tās naidu un skaudību. Viņš ir līdzīgs noskumušajiem, jo ārēji viņam klājas slikti un tiešām būtu, par ko skumt. Kristietis ir līdzīgs nabagajiem, jo viņam neviens neko nedod, bet ik brīdi rada tikai zaudējumus; viņam arī nekā nav, jo pat tad, ja viss nav vēl atņemts, kristietis ik dienu var sagaidīt, ka tas notiks. Lai nezaudētu cerības uz Dievu un nepagurtu, kristietim jābūt apbruņotam pret šiem “kreisās puses” ienaidniekiem ar Dieva ieročiem – stingru ticību, Dieva vārda mierinājumu, ar cerību, ka viņš varēs pastāvēt un saglabāt pacietību. Tā viņš apliecina, ka ir īsts Dieva kalps; ne maldu mācītāji, ne liekuļi ar savu ārišķīgo kalpošanu nekad neko tādu nedara.

Labajā pusē stāv cildinājums, laba slava, kas dara mūs kā pazīstamus, patiesīgus, dzīvus, nenonāvētus, priecīgus, bagātus, tādus, kam pieder visas lietas. Kristietim arvien ir daži cilvēki, kas viņu godā un slavē, turklāt vēl kādi ir dzirdējuši, ka par viņu runā labu – kā par patiesīgu un godīgu cilvēku, arī viņa mācībā; daži viņu nekaunēdamies pieņem un atzīst. Kristietis paliek dzīvs, lai cik tuvu viņš būtu nāvei, tā ka arī pārmācītāju vidū neiet bojā; viņš ir priecīgs pat tad, kad klājas vissliktāk – jo viņa sirds priecājas Dievā, un šis prieks atklājas viņa vārdos, darbos un izturēšanās veidā. Un, ja arī miesīgi kristietis ir nabags, viņš nemirst badā, bet dara daudzus garīgi bagātus – caur Dieva vārdu. Lai arī viņam nekas nepieder, tomēr netrūkst nekā – viss ir viņa rokā; jo ticīgajam kalpo visa radība, – kā Kristus saka Mk. 9:23: “Tas visu spēj, kas tic.” Savā paša labā viņš neko netiecas iegūt un labprāt cieš trūkumu, bet sava tuvākā labā spēj visu, un viņam pieder visas lietas – lai ar tām kalpotu ikvienam, kam nepieciešams. Ir vajadzīgas spēcīgas bruņas, kas mūs pasargātu no šīm labajām lietām, lai nekļūstam lepni un augstprātīgi.

Tā nu kristietis ir patiesi brīvs cilvēks, kas raugās tikai uz Dievu un iet pa īsto – vidusceļu, garām neceļiem, kas ved uz labo un kreiso pusi, neļaujot sevi notriekt zemē ļaunajam, nedz arī labajam – darīt iedomīgu. Visas šīs lietas viņš vērš par godu Dievam un par labu tuvākajam. Šāda dzīve – apustulis saka – mums jādzīvo tagad, jo ir žēlastības laiks, kuru nedrīkstam palaist garām. Tā ir īstā kalpošana Dievam, kas Viņam patiesi ir tīkama. Lai Dievs mums palīdz tā dzīvot. Āmen.