e-ntuziasts e-rvīns

Ervīns patiesi ir e-ntuziasts, tāpat kā ikviens, kas iesaistās projektā e-BAZNICA, neskatoties ne uz pagājušo, nedz priekšā stāvošo, un ir gatavs lietot savus talantus un veltīt pūles, tā vietā, lai vienkārši izteiktu virspusēju kritiku par citu veikumu.

Kurā draudzē Tu apmeklē dievkalpojumus?
Šobrīd esmu vasarsvētku draudzes Dzīvības Avots loceklis, lai gan savu ticības ceļu sāku Mateja baptistu draudzē. Kāpēc tieši tur? Bērnībā mani nokristīja luterāņu mācītājs un varbūt šodien es būtu labs luterānis, ja vien būtu audzināts kristīgās ticības garā. Diemžēl mūsu ģimenē par Dievu runāja reti, jo, patiesību sakot, neko daudz par Viņu nezināja. Tomēr Dievs parādīja savu žēlastību un sūtīja cilvēkus, kas man pastāstīja par visa dzīvā un nedzīvā Radītāju un Viņa dēlu Jēzu Kristu, par Kristus upuri pie krusta un augšāmcelšanos. Šie ļaudis mani uzaicināja uz savu draudzi un tā es tur paliku. Pirms tam baznīcu biju apmeklējis tikai Ziemassvētkos, taču neko no tur sludinātā nebiju sapratis.

Ja pareizi saprotu, Tu esi krietni pieredzējis kristietis. Kāds ir Tavs “stāžs”?
Dievs mani uzrunāja 1983.gadā, taču draudzē esmu kopš 1984.gada 1.jūlija. Sākumā tā bija Mateja draudze, vēlāk garīgie meklējumi mani aizveda uz Golgātas baptistu draudzi Hospitāļu ielā, kas tolaik skaitījās t.s. atmodas draudze ar nedaudz harismātisku [tolaik gan šis vārds vēl Latvijā nebija dzirdēts] ievirzi. Bet 1995.gadā, kad Rīgā tika dibināta jauna vasarsvētku draudze, mūs ar sieviņu kā pieredzējušus kristiešus uzaicināja piedalīties šīs draudzes veidošanā. No tā laika esam draudzē Dzīvības Avots.

O! Iespaidīgi…. tātad esi piedzīvojis arī padomju laiku? Kā tolaik bija būt kristietim?
Bija dažādi. Es, piemēram, iekšēji jutos diezgan brīvs, vienmēr teicu, kas esmu, ko domāju un kam ticu. Atceros, reiz rūpnīcā VEF, kur tolaik strādāju, komjaunatnes sekretārs mani aģitēja kļūt par šīs organizācijas biedru. Pateicu skaidri un gaiši, ka esmu kristietis un no šī goda atsakos. Viņš sāka draudēt, ka es nemūžam netikšot uz ārzemēm un zaudēšot vēl citas privilēģijas, tomēr realitātē nekādas represijas nesekoja. Vēlāk par manu personu sāka interesēties čeka, kas dikti gribēja uzzināt, kāpēc esmu kļuvis par kristieti un kas mani uz šādu soli pamudinājis. Tāda ir mana pieredze, citiem varbūt tā ir citādāka. Piemēram, manai sievai, kad viņa vēl gāja bērnu mūzikas skolā, lika izšķirties – vai nu Dievs vai mācības. Viņa izšķīrās par Dievu un… palika mūzikas skolā. Esmu dzirdējis vairākas liecības, ka cilvēki, kas neskatoties ne uz kādiem draudiem, ticības lietās nelocījās, bet stingri turējās pie savas pārliecības, nereti tika cauri sveikā, jo bija redzams, ka viņi neliekuļo. Tomēr bija arī gadījumi, kad cilvēkus ticības dēļ izmeta no augstskolas vai atlaida no darba, viņi bija spiesti paciest morālus pazemojumus un ņirgāšanos.

Tu esi piedzīvojis padomju totalitārisma laiku, patlaban noteikti baudi demokrātiju un plurālismu. Kad, Tavuprāt, cilvēki bija ticīgāki: vajāšanu laikos vai “mīļā miera” gados?
Ir grūti izmērīt cilvēka ticības lielumu. Tomēr, studējot Kristus Draudzes vēsturi, redzam, ka vajāšanu un bēdu laikos cilvēki vienmēr nopietnāk meklējuši Dieva vaigu, nopietnāk tiekušies pēc debesu Valstības un mazāk domājuši par “piemetamajām lietām”. Tas labi redzams Israēla vēsturē – kad tautai klājās labi, tā atkrita no Dieva, kad nāca bēdu laiki un posts, tauta atgriezās no grēkiem un meklēja Dieva vaigu. Atcerēsimies arī trešās Atmodas laiku, kad baznīcas bija pilnas dievlūdzēju un cilvēki Doma laukumā krita uz ceļiem lūdzot Dievu. Bet šodien? Katrā ziņā tolaik, kad es iepazinu Kristu un kļuvu par kristieti, tas nebija ne izdevīgi, ne arī moderni – tas bija pārliecības dēļ. Tolaik bija tā – ja Dieva Vārdā par kādu lietu bija teikts, ka tā ir grēks, tad jautājumu vairāk nebija. Punkts un āmen! Šodien jaunajiem kristiešiem nereti nākas teju vai pierādīt, ka Dievs patiešām tā ir teicis. Viņi nesaprot, kāpēc sekulārajā sabiedrībā kaut ko ir pieņemts darīt, bet viņi to nedrīkst. Vai tikai Baznīca nav pārpratusi Dieva teikto? Tāds visaptverošs liberālisms, kas diemžēl iespiežas arī draudzēs.

Vai savā ilgajā kristieša “stāžā” esi novērojis jelkādu mijiedarbību, kāda pastāv starp ticības apliecināšanas intensitāti un apkārtējiem ietekmes avotiem? Manuprāt, jo cilvēks komfortablāk jūtas, jo ticības apliecināšana mazinās.
Pāvils rūdīja un kalpināja savu miesu, lai citiem sludinādams, pats netiktu atmests. Kādreiz, totalitārās iekārtas laikos, mēs domājām, cik labi klājas kristiešiem brīvajā pasaulē, kā viņi brīvi var sludināt kam un cik vien grib. Un bijām pārsteigti, kad brāļi un māsas no šīs pašas brīvās pasaules nemaz tik sajūsmināti par savu brīvību nebija. Viņi mūs brīdināja, ka komfortablai dzīvei ir arī savas ēnas puses, ka tā var veicināt ticības apliecināšanas un reizēm arī pašas ticības vājināšanos. Materiālisms un sekulārisms ir kā ļaundabīgs audzējs, kas saēd sabiedrības garīgos spēkus un diemžēl ielaužas arī kristīgajā Baznīcā. Tolaik mēs to nesapratām, bet tagad zinām, kā tas ir. Man reizēm jādomā: kā rīkotos lielākā daļa moderno kristiešu, ja atkal sāktos nopietnas vajāšanas? Arī pirmbaznīcā taču bija ļaudis, kas slēdza kompromisu ar savu sirdsapziņu un klanījās ķeizara statujas priekšā, kamēr citi gāja nāvē lauvu rīklēs. Viņi to motivēja ar rūpēm par ģimeni, bērniem. Galu galā viņi jau it kā neatteicās no savas ticības, tikai izrādīja lojalitāti un cieņu valsts varai. Bet kā būs ar mums, kad nāks vajāšanas un tādas reiz nāks, vismaz Bībele liek mums to saprast. Vai mēs būsim spējīgi atteikties no savas komfortablās dzīves un, ja vajadzēs, kļūt par mocekļiem Kristus dēļ? Tas ir jautājums, ko mums katram vajadzētu uzdot pašam sev.

Vai jau padomju laikā sāki nopietni interesēties par kristīgo mūziku?
Mūzika man bijusi svarīga vienmēr, tiesa gan, tikai klausītāja līmenī. Lai ko es darīju – mācījos, strādāju, atpūtos – vienmēr fonā skanēja mūzika. Kad kļuvu par kristieti, protams, gribējās vairāk klausīties kristīgo mūziku, diemžēl tolaik tas praktiski nebija iespējams. Pa kādai platei vai kasetei jau ārzemnieki Latvijā ieveda, taču ne katram tās bija pieejamas un arī izvēle nebija pārāk liela. Tolaik biju priecīgs, ja izdevās sadabūt un pārkopēt kaut dažas kristīgās kasetes.

Nopietnāk par kristīgo mūziku sāku interesēties 90.gadu vidū, kad sieva mājas kolekcijai no Amerikas atveda pirmos kristīgos CD. Dažus gadus vēlāk Jelgavā darbu sāka pirmā kristīgā grāmatnīca Latvijā, kur bija tiem laikiem diezgan plaša mūzikas izvēle. Turpat varēja nopirkt arī žurnālu CCM, kas vēstīja par jaunumiem kristīgajā mūzikā. Vēlāk nāca internets ar tā iespējām. Tā pamazām mana disku krātuvīte pārvērtās diezgan ievērojamā kolekcijā, bet vienkārša interese par šo mūzikas žanru pārauga par nopietnu aizraušanos.

Lūdzu, atklāj e-baznīcēniem, kas ir tavi favorīti šajā jomā?
Izteiktu favorītu man nav. Es klausos visdažādāko mūziku – no klasikas līdz pat metālam. Galvenais ir – patīk vai nepatīk, bet tā kā interesējos par kristīgo mūziku kopumā, kaut nedaudz ir jāiepazīstas ar visu, lai zinātu, kas ir kas. Turklāt, ar gadiem muzikālā gaume mainās. Vienubrīd man patika smagā mūzika, tagad atkal kaut kas cits. Tāda īpaša rozīnīte priekš manis varbūt ir mūsdienu kristīgās mūzikas pirmsākumi, Jesus people kustība 60.gadu beigās un 70.gados – tā sauktais Jesus rock.

Kāds ir Tavs viedoklis par Latvijas “kristīgo mūziku”?
Protams, salīdzinot kaut vai ar vecās Eiropas valstīm, nemaz nerunājot par ASV, kristīgā mūzika Latvijā vēl ir “bērna autiņos”. Tomēr tā aug un ar katru gadu kļūst spēcīgāka. Ir jāsaprot, ka Latvijā kristīgā mūzika nekad nekļūs par biznesu un mūziķi savu dienišķo maizīti ar to vien nopelnīt nevarēs. Tirgus par mazu. Tāpēc šis segments pie mums vienmēr būs vairāk vai mazāk amatieru līmenī, taču tas nenozīmē, ka Latvijā nebūtu iespējama pietiekami augstas kvalitātes kristīgā mūzika. Tādi mūziķi ir, un es ceru, būs arvien vairāk.

Kuri izpildītāji vai grupas, Tavuprāt, ir vadošie šajā segmentā? Vai saskati kādus īpaši apdāvinātus talantus, kuriem ir perspektīva?
Par vienu no profesionālākajiem kristīgajiem mūziķiem es uzskatu Valdi Indrišonoku, labā līmenī spēlē grupas Xenos, Metanoia, SecondChance. Vispār apdāvinātu mūziķu mums ir diezgan daudz, visus nemaz nenosauksi. Piemēram, tiem, kam mūzika nav tikai relaksācijas instruments, kam patīk iedziļināties un domāt līdzi dziesmās paustajai vēstij, varu ieteikt grupas Zemes mala mūziku, arī dziedātājas Elijas nopietnās dziesmas. Bet pavisam drīz mūs visus gaida jaunums – kristīgās grupas Jorspeiss debijas albums.

Kādi ir Tavi plāni attiecībā uz e-mūzikas sadaļu? Lielos vilcienos, kas sagaidu e-baznīcēnus tuvākajā laikā?
Pateicoties viņa e-minences e-pāvesta pūlēm esam ieguvuši plašu videokolekciju – kristīgajā sabiedrībā populārās WoW sērijas videoversiju. Tie ir teju 200 videoklipi, kas aptver laikaposmu no 90.gadu vidus līdz pat šai dienai, faktiski visus lielākos kristīgās mūzikas hītus pēdējo 10 gadu laikā. Lai kaut nedaudz iepazīstinātu latviešu klausītāju ar plašo kristīgās mūzikas piedāvājumu, pirms katra klipa būs īss apraksts par grupu, dziedātāju vai konkrēto dziesmu. Esmu domājis arī par citiem izglītojoši informatīviem materiāliem – iespējams būs kāds raksts, kas izskaidros jēdzienu “mūsdienu kristīgā mūzika”, pastāstīšu, kas ir gospeļmūzika, iepazīstināšu ar pazīstamām sekulārās mūzikas zvaigznēm, kas pauž savu kristīgo pārliecību vai arī ierakstījušas uzmanības vērtus kristīgi orientētus albumus. Kā tas viss ar Dieva palīdzību izdosies, par to lai spriež e-baznīcēni.

Lai Dievs dod, ka visi iecerētie plāni izdotos sekmīgi.