e-Reflexija

Dārgais e-baznīcēn, virtuālajā telpā dažviet ir parādījušies pārmetumi par manas sprediķošanas neluteriskumu. Tās ir vien nicīgu smējēju paļas, uz kurām nav jēgas atbildēt tiešā diskusijā, jo šiem ļaudīm nav svarīgi argumenti un patiesība, bet gan apļveida retorika, kuru tie uztur, lai varētu turpināt vārīties savu maldu sulā. Tomēr šādas ķengas var izšaubīt un novērst labticīgu meklētāju no nule kājām sataustītā šaurā drošās ticības celiņa, tālab kaut kā reaģēt, manuprāt, uz radušos situāciju man tomēr vajag.

e-BAZNICĀ ar e-minenču sv-e-tību piedāvāju savus e-sprediķus. Tie domāti laipnīgam salīdzinātājam arī kā mans paskaidrojums, ka luterisms tāpat kā viss, kas vien ir patiess, ir dzīvs un atbilstīgs visam, kas vien ir dzīvs. Patiesība nemainās, tā nav pārgrozāma pēc vajadzības, tomēr tā, būdama garīga, ir it kā feksibla, elastīga: tā piekļaujas un apņem šīs pasaules mainīgās lietas, cilvēku viņa prāta un situāciju mainīgumā ieskaitot.

Lūk, tālab – cilvēka, klausītāja labad – viena un tā pati luteriskā sprediķošana atkarībā no vajadzības var pieņemt dažādas formas, – lai savu klausītāju maksimāli sasniegtu un apņemtu ar Evaņģēlija vēsti. Ne Aristoteļa loģika un klasiskie retorikas likumi, ne mūsdienīgās komunikācijas un literatūras teorijas [kas pašas par sevi ir labas] nav mērs, ar ko mērot sprediķa ortodoksumu, bet vienīgi Raksti.

Sprediķošanas sakarā būtiski ir arī ievērot atšķirību jeb es drīzāk teiktu – saspēli starp Rakstu ekseģēzi un Baznīcas gada liturģisko kārtību. Manuprāt, labs sprediķis nav tikai ekseģētisks. Tam ideālā gadījumā vienmēr būtu jābūt arī liturģiskam. Tūdaļ to paskaidrošu, bet uzreiz gribu arī atgādināt, ka šis, protams, nav likums, pēc kā mērīt kāda sludinātāja ortodoksumu – kritiskais mērs paliek vienīgi Raksti jeb vienīgi dievbijīgas ekseģēzes ceļā gūta pārliecība par attiecīgās rakstvietas nozīmi.

Par liturģiskumu. Sprediķim kā dievkalpojuma daļai ir jābūt tajā organiski iederīgam, tālab nozīmīgas ir atsauces, piemēram, uz Absolūciju vai ticības apliecību, kas tikko ir bijusi, kā arī sprediķim ir jāvedina klausītājs uz sekojošo Vakarēdiena saņemšanu. Saprotams, ka ļoti reti kad Baznīcas gadā perikopes tieši runā par sakramentiem, tāpēc predikantam šeit ir jāseko sprediķa liturģiskajai loģikai, norādot klausītājiem, kā tad attiecīgās rakstvietas ekseģētiskā jēga – Kristus darbs un Evaņģēlijs – attiecas uz viņiem un ir saņemams tieši viņiem.

Ja sludināšana nav šādā nozīmē liturģiska, bet tikai ekseģētiska, tad lielākajā daļā gada svētdienu luterāņu baznīcā sprediķis ne ar ko neatšķirtos no daudz maz sakarīga baptistu sprediķa. (Lai gan arī baptisti, paši to īsti neapzinoties, ir liturģiski, piemēram, sludināšanā aicinot “pieņemt Jēzu” un tamlīdzīgi, kas nav tieši ekseģētisks attiecīgā sprediķa elements.)

Par ekseģēzi. Ekseģētiski korekts, ortodokss sprediķis nenozīmē, ka predikantam obligāti ir jāskaidro perikopes pantus pēc kārtas. Reizi pa reizei tā ir gan jādara, jo draudzei ir jāzina tai Baznīcas gadā nolikto rakstvietu korekts, sistemātisks skaidrojums, tomēr arī šādā sistemātiski ekseģētiskā sprediķī vajadzētu liturģisku saikni ar dievkalpojumu.

Piemēram, “tad nu, draugi Kristū, šo evaņģēlisko dāvanu svētību, par kuru esam dzirdējuši, tagad arī slavēsim un saņemsim Svētajā Vakarēdienā līdz ar mūsu Kunga miesu un asinīm”, vai kaut kā tā.

Tomēr sprediķis nav vienīgā, bet es teiktu, ka drīzāk minimālā, satis est, daļa Baznīcā, kur ļaudīm tiek mācīta ticība. Vēl jau ir arī katehēze, vēlamas ir arī mācītāja vizītes pie draudzes locekļiem mājās [atkarībā no apstākļiem], kā arī var būt Bībeles stundas, dažādi sadraudzības pasākumi utt. Galu galā vairāk vai mazāk saistīta ar baznīcu un tās tiešo atbildību ir arī kristīgā literatūra, prese un citi plašsaziņas līdzekļi [piem. e-baznica.lv]. Tāpēc ir pilnīgi iespējams un dažkārt pat vēlams, ka predikants to pašu Evaņģēliju un to pašu konkrēto atziņu, ko māca attiecīgā liturģiskā svētdiena vai svētku diena, pasniedz ne ar ekseģētisku, bet gan ar kādu retorisku metodi. Tādu ir vesels pulks, un neviena no tām nav izteikti neluteriska.

Visekstravagantākā retorikas metode, cik nu man nācies dzirdēt, ir no Lutera paša bagātā homilētikas arsenāla. Proti, kad viņš ar caureju sēdējis uz “brilles”, tad pēc viena trekna dirsiena teicis: “Tas velnam,” bet pēc nākamā: “Tas pāvestam,” un tā kādu laiku atkarībā no tābrīža vajadzības lieluma. Protams, šī visnotaļ ortodoksā homilētika neattiecās uz viņa Vitenbergas draudzi, un tas ir vēl viens kristīgas, luteriskas sprediķošanas princips: ņemt vērā auditoriju, ieskaitot brīdinājumu nemest pērles cūkām priekšā. Tā nu Dievs un Viņa svētie eņģeļi ir liecinieki, ka doktors Mārtiņš nekad iespēju robežās nav mitējies sludināt arī Kristus un Evaņģēlija pretiniekiem. Luters allaž ir bijis patiesā ekumeniskā dialogā.

Lai jums visas Dieva svētības lasot e-sprediķus:

• Sprediķis Misericordias Domini svētdienā
• Sprediķis Cantate svētdienā
• Sprediķis Dominica Trinitatis svētdienā
• Sprediķis 4. post Trinitatis svētdienā
• Sprediķis 8. post Trinitatis svētdienā
• Sprediķis 10. post Trinitatis svētdienā
• Sprediķis 13. post Trinitatis svētdienā
• Sprediķis 17. post Trinitatis svētdienā